 | |
|
Bieži ir tā, it kā es vienīgais nezinātu kādu vienkāršu, funkcionālu patiesību, kas citiem varbūt ielikta jau šūpulī, pielēkusi reizē ar bērnības traumu, iemācīta skolā vai ģimenē, izsāpēta pirmajās reizēs, iegūta reizē ar briedumu un tamlīdzīgi. Šī vienkāršā funkcionālā patiesība var būt diegs, uz kā saver krelles, vai divriteņa ķēde, vai piekaramā atslēga, es nezinu, bet bez tās es esmu žēlojams atpalicējs, jauks, bet nederīgs. |
|
| |
On 11. Janvāris 2009, 17:47, ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} commented:welcome pulciņā. es par līdzīgu sajūtu esmu domājusi, un nonākusi pie secinājuma, ka tas, kas man un daudziem līdzīga gadījuma cilvēkiem trūkst, ir piederības un savējības sajūta. cilvēkiem, kas strādā bankās, pērk plazmas televizorus un piektdienās iet uz esīti - viņiem tā rodas kaut kā vienkārši, instinktu līmenī, varbūt pat miesiski. bet tad, kad draugu/paziņu loks tiek būvēts tīri uz intelektuālas draudzības pamata no personībām, kas tiklab ir pilnībā pašpietiekamas kā sociālas, kas analizē un spriež, nevis kopā piedzeras, kad ir draņķīgi, tad šīs savējības saites reizē ir gan stiprākas, gan daudz vājākas un nemanāmākas. aj, nu nenormāli sarežģīti; neprotu paskaidrot, un, visticamāk, tas nemaz nav Tavs gadījums. On 11. Janvāris 2009, 18:42, replied:man nešķiet, ka spējai pieprasīt rīcību no citiem obligāti ir visiem jāpiemīt. es, piemēram, ciešu no tā, ka man tāda ir. par sevi gan katrs atbild pats izejot no sirdsapziņas un kas tur katram ir. On 11. Janvāris 2009, 18:49, replied:ciba ir vēl skaudrāks hiperbolizēts mana iepriekšējā komentāra modelis, pati ļoti labi zini. vienīgā cibas priekšrocība - te nav pienākuma izjūtas. |