Lai gads neizskatītos tik garlaicīgs, pievienošu arī grāmatas, kas šogad patika. Ilgi nevarēju izlemt, vai iekļaut tikai daiļliteratūru. Gribēju arī mūziku un vienā teikumā par dvēseles stāvokli vai noskaņu, bet laikam jau neiespējami rekonstruēt, jo neizbēgami pievienošu klāt tagadnes skatījumu. Šķiet, ka esmu atgriezusies pie vidusskolas stoicisma, lai gan nekāds seno romiešu kareivis neesmu, kas turot roku ugunī, nemainoties sejas izteiksmei teiktu: "Es neesmu vainīgs." Kaut gan reizēm darbs tāda vide bija. Tad nu arī šeit īsi un lakoniski, pat ja gribas pie dažām grāmatām izplūst paskaidrojumos un komentāros. Bet tad pazudīs struktūra.

Janvāris
Kādu vakaru grāmatnīcā manu uzmanību piesaistīja viena ģimene, pareizāk sakot, frāze: "Netici nevienam viņa vārdam!"
GRĀMATAS: Tīnas Hārneskas Ļaudis, kas sēj sniegā un Svena Kuzmina Brīvībene

Februāris
Kopš atguvu balsi, ir tik milzīgs prieks, ka pat svešiem cilvēkiem nav grūti piezvanīt, lai sarunātu lietas. (Sāku vadīt bibliotekārās stundas pirmsskolas iestādēm, bet ātri sapratu, ka šis nav mans ampluā). GRĀMATAS: Eimora Taulza Džentlmenis Maskavā, Dainas Tabūnas Lasis Stasis un Atlasijas okeāns, Johannas Šaibles Reiz bija un reiz būs

Marts
Grūtākais uzdevums šovakar bija saprotami paskaidrot septiņgadniekam vārda paradokss nozīmi.
GRĀMATAS: Olgas Tokarčukas Stum savu arklu pār mirušo kauliem, Žana Kloda Murlevā Okeāna bērns

Aprīlis
Pārlasu Bredberija Pieneņu vīnu.
GRĀMATA:Ieraksts izsaka visu.

Maijs
"Mani mīļākie priekšmeti skolā ir mūzika, latviešu valoda un datorika."
GRĀMATAS: Olli Jalonena Debesu lode un Mari Tēdes Ingmars un jūra

Jūnijs
Sintijas Sudmales dzejas krājumu nopirku kaut kad aprīlī, pirms debijas balvas piešķiršanas.
GRĀMATAS: Pirmo jau minēju. Jurgas Viles Kašalotu radio. Kiranas Milvudas Hārgreivas Leila un zilā lapsa. Nikolā Ozano Biblihigianse jeb Kādas grāmatas noslēpums

Jūlijs
Jāizdomā kaut kādas tēmas, par kurām te rakstīt, citādi pēdējā laikā šķiet, ka gribētu cilvēkus ievilkt kaut kādā lasīšanas sektā.
GRĀMATAS: Elvīras Blomas Viņam patīk šie dzejoļi, Ineses Zanderes Stikla burtnīca, Paolo Konjeti Astoņi kalni

Augusts
Joprojām apbrīnoju prāta spēju radīt ilūzijas, mazo drošības saliņu, kur patverties un atpūsties no visa.
GRĀMATAS: Katarīnas fon Brēdovas Viss, kas nav saskatāms, Ilzes Jansones Pasaules troksnis

Septembris
Nedēļas sākumā maznozīmīga sīkuma dēļ bija izveidojies šķietami bezjēdzīgs konflikts, kas mani ļoti ievainoja, skumdināja un nomāca.
GRĀMATA: Sabīnes Zommerkampas Saules meklējumos

Oktobris
Cenšos atrast iemeslus, kas neļauj man apzināti pieņemt lēmumus.
GRĀMATA: Anetes Grīnbergas Spoks un mākoņu pilsēta

Novembris
"Katrai slēdzenei ir atslēga, katrai problēmai ir risinājums"
GRĀMATAS: Katrīnas Rudzītes Dažas piezīmes par ķermeni, Ļubas Jakimčukas Donbasa aprikozes, Mjūrielas Barberī Eža elegance

Decembris
Izrādās, ka Vācijās bibliotēkās (varbūt ne visās) cilvēki ir izdomājuši atjautīgu risinājumu grāmatu pārpilnībai un mūžīgajam vietas trūkumam plauktos.
GRĀMATAS: Viktorijes Hanišovas Smilšu kastes detektīvs. Rekonstrukcija, Zigmunda Skujiņa Ēnu aleja

Nav tā, ka man nepatika šis gads, taču šķita diezgan smagnējs un nogurdinošs.

Centrifūgai darbojoties, veļasmašīna vibrē vienkārši briesmīgi. Kāpēc tā un ko darīt? It kā ir līmeņota.

kā latviski sauc Beaker people vai Bell Beaker culture?

ok, pēdējo atradu - zvaniņtrauku kultūra (LOL), bet kā sauc tos cilvēkus?

Tas nav oficiāls salidojums :)
Bet varētu būt!
"Hamletā" uzstāsies Viesturs ar solo izrādi, un vēlējos ar šo informāciju padalīties!

Tiekamies tur!:)


https://www.bilesuparadize.lv/lv/event/162282

Dažas dienas pirms Ziemassvētkiem pastaigājos pa nomaļu vietu. Ainava šķita neparastāka, ilgi to vēroju. Vēl nenojautu, ka sagaidīšu sniegu. Vispirms bija skaņa, tad sejā iesitās kaut kas slapjš, taču biezāks par lietus lāsēm. Izstiepu rokas, lai atkal gadu no gada pārliecinātos, cik sniega kristāli ir atšķirīgi cits no cita. Vislabāk snigšanu varēja vērot, skatoties uz laternas stabu.

Otrs brīnums bija tāds, ka pirms tulkojuma nodošanas iemigu. Parasti uzmanīgi pārlasu, jo vienmēr ir šaubas par kādu vārdu vai teikumu. Sapnī tulkošana turpinājās un galvā uzstājīgi skanēja viens vārds. Nepievērsu uzmanību, jo tādā stāvoklī daudz kas vēl ir nesaprotams. Tas turpināja skanēt galvā arī starp nomodu un sapni, bet arī tad vēl nopietni to neuztvēru. Taču intereses pēc paturēju prātā, lai vēlāk paspēlētos ar sapņu vārdiem. Īsti gan neticēju, ka tas derēs. Kad beidzot atvēru dokumentu, sapratu, ka nosapņotais vārds ir kā trūkstošais puzles gabaliņš, tik lieliski aizstāj iepriekš izvēlēto. Smadzenes tomēr ir kaut kas brīnumains.

Es tā stāvu, es tā stāvu
Ziemassvētku vakarā,
Lai veldrītē nesakrita
Mans daiļais linu lauks.

Vai ir lokāls veids kā iesūdzēt Latvijas valsti tiesā par to, ka tā administratīvi cenzē internetu, neļaujot piekļūt arbitrāri izvēlētām lapām vai domēniem? Sen nav pārlasīta Satversme, bet esmu diezgan drošs, ka tiesības uz cenzūru laicīgajiem vietvalžiem tā nepiešķir, bet mēs jau zinām kādi nodevēji un svešu varu kalpi ir Sartversmes tiesas tiesneši, kuri spriež tā kā īslaicīgā politiskā vara pasūta. Vairāk interesē kaut kādi civiltiesiski loophouli. Laik, es nevaru izmantot savu lapu, vai akkauntu, kas ir situēts cenzētā vietā un jūs man nelikumīgi nodarījāt zaudējumus.

Dabiski, es tam visam varu piekļūt caur tor, proxy vai vpn, bet kāpēc man būtu jāpielieto papildus apkārtceļi, lai izbaudītu tās tiesības, kuras man jau ir. Šajā gadījumā ierēdņi vienkārš rīkojas kā noziedznieki, liedzot man darīt to, kas man, kā pilsonim jau piešķirts pēc pamatlikuma.

Man patīk ieteikt kādam filmu un pēc tam skatīties to vēlreiz. Tajā brīdī filma vairs nav tikai stāsts uz mana ekrāna, bet arī saruna ar to cilvēku, kurš to skatās.

Kad tikko sāku strādāt bibliotēkā vienā grāmatā atradu sacerējumu par pazudušu kaķi. Tā kā tā nav no populārajām lasāmvielām, es būtu varējusi viegli atrast īpašnieku pēc izsnieguma vēstures, taču nez kāpēc to citu darbu jūklī aizmirsu. Tāpēc liels bija mans pārsteigums, kad šo lapiņu pēc trim gadiem ieraudzīju atkal, turklāt kads uzmanīgs lasītājs lapiņu bija ar skoču pielīmējis grāmatas vāka iekšpusē. Iespējams, ka tas ir kļuvis par tādu kā paralēlo stāstu. 

Atceros, kā vairākos mirkļos pie sevis nodomāju "šo mirkli es noteikti gribu atcerēties un atcerēšos" un neko neatceros, protams.

Ceturtdienas vakarā pēc iznākšanas no kinozāles vēl ilgi bija sajūta, ka atrodos sapnim līdzīgajā filmā, pat ja tā bija nedaudz baisa. Taču vizuāli skaista un iespaidīga. Un vismaz bija kaut kāda izvēles brīvība atšķirībā no senākas Lusilas Hadžihalilovičas filmas Innocence. Pastaigā pa izgreznoto pilsētu šķita, ka gandrīz ikvienā rotājumā redzama vesela pasaule, pat neskaitāmas. Tikai varbūt ne tik cietsirdīgas un daudznozīmīgas. Tātad filmas vizualitāte uz mani bija iedarbojusies? Vai arī tas, ka sen nebiju bijusi kino? Hmm, tiešām pēdējo reizi kaut kad gada sākumā? Vai tā ir sakritība, ka šomēnes iemaldos stāstos, kur mazu meiteņu mammas izdara pašnāvību, un viņas jau no bērnības paliek pavisam vienas?

- Es dievinu Sniega karalieni. Zinu šo stāstu no galvas.
- Kas tev tajā patīk?
- Viss. Jo īpaši karaliene, es mīlu karalieni, jo viņa ir nemirstīga.
- Viņa ir ļoti vientuļa.
- Jā, bet karalienei ir sava valstība. Un tā viņai būs vienmēr.
- Bet vai ar to pietiek?