Diemžēl, bet tā jau tas ir; cilvēks savas būtības kodolā ir sasodīti egoistisks radījums. Un tomēr, ir brīži, kad tuvs cilvēks cieš, un rodas doma - es atdotu daudz, lai varētu viņam noņemt šo nastu, kaut vai pārceļot to uz saviem pleciem.
jā, bet kad grib palīdzēt un seko atrunas, ka gan jau pati, ka viss būs labi, ka nav jau nekas traks (jo negribas paskaidrot)u.tml., ko tad man darīt? [rakstīto attiecinu arī uz sevi]