Shelly -

06:01 pm

Esmu atpakaļ no Norvēģijas. Tur ir šausmīgi daudz sniega. Sniegaini kalni pa labi, sniegaini kalni pa kreisi, un tas pats augšā un apakšā. Slēpo visi. Pilnīgi parasts skats ir mazulis, kam kājās uzmauktas mazmazītiņas slēpītes, galvā - mazmazītiņa ķiverīte, mutē - knupis, bet acīs - drūma apņēmība iekarot katru pauguru (es to neizdomāju, aizbrauciet un paskatieties paši). Pat pa ielām pilsētiņā pilsoņi pārvietojas tādās mazās kamaniņās, uz sēdekļa salikti iepirkumu maisi un nespējīgākie ģimenes locekļi/draugi, pats/i stāv uz sliedītēm un minās ar kāju. Cenas ir drausmīgas, 3 km autobusā pieciem cilvēkiem - Ls 7, stundas brauciens ar vilcienu pieciem cilvēkiem - teju Ls 70, pudele Latvijas Balzāma ražota šņabja (0.7l) maksā pāri Ls 15 (!!!) (deram, ka Latvijā to pašu šņabi tirgo kā "Dzirnavnieku" par trīsreiz mazāku summu), bet viena tēja, divi kakao, viens alus un vieni frī kartupeļi papīra šķīvī slēpošanas kalna zabegalovkā - vispār pilnīgi astronomiskas summas. Paši novēģi ir nenormāli slinki, es gribētu redzēt viņu darba ražīguma rādītājus. Vīna veikals taisās ciet piecos vakarā (!!!), bet pirmssvētku un pēcsvētku dienās vispār nekas nestrādā - ne veikali, ne baseini, ne pacēlāji, ne bibliotēkas (jā, mēs sērīgi apstaigājām tos visus). Satiksme ir murgaina: ja Zviedrijā starp dažādiem bugeļiem bezmaksas autobusi kursē katru pusstundu, Norvēģijā nekā tāda nav - divi autobusi dienā (par cenām jau minēju. Turklāt maksā un smejies - nav nekādu garantiju, ka autobuss vispār atnāks laikā/nepabrauks tev garām, atstājot tevi ar 15 kg slēpošanas inventāru un asaru, kas piesalusi pie vaiga). Un vai es jau rakstīju, cik šausmīgi daudz sniega tur ir, taisni riebjas?
Ja nopietni, laikapstākļi slēpošanai ļoti draudzīgi, sniga tikai divas dienas, nākošnedēļ esot solīti 60 cm sniega dienā. Par spīti tam, manas dominējošās emocijas bija bailes - es šausmīgi baidījos visu laiku - no saviem slīdošajiem zābakiem kombinācijā ar piemājas slīpo ceļu uz pilsētiņu, no slēpošanas kalniem, no tā, ka esmu izbraukājusi tikai pavisam elemntāras trasītes un no tā, ka būs jāizbraukā kādas sarežģītākas takas, pat no piemājas trepēm, kas mani tā vien vilka lejā, un strogonova, kas tā vien tieccās piezemēties uz manām vienīgajām neslēpošanas biksēm, nemaz nerunājot par tradicionālajām murgu tēliem - bagāžas pazaudēšana un ļaunīgi fašistu bankomāti, kas aprij visas tavas kartes.
Jauno gadu sagaidīju divas reizes: vispirms izšāvām petardes pēc LV laika, pēc tam dedzinājām brīnumsvecītes un manus pirkstus (tagad uz īkšņa man ir 20 santīmu monētas izmēra pleķis, kas atgādina, piedodiet par vaļīgumu, līķi, kas ilgi gulējis ūdenī - āda ir pilnīgi balta un tā sačervelējusies, ka liekas sakulta. Norvēģijā es pirkstam uztinu logu mazgājamo lupatu (starp citu, interesanti, ka Norvēģijā ir praktiski neiespējami nopirkt trauku mazgājamās švammītes, acīmredzot, šim nolūkam tiek izmantotas tikai speciālas mašīnas), tagad nopirku Panthenol un marli).
Un ja vēlreiz nopietni, esmu izslēpojusies, un pilnīgi atslēgusies no Rīgas ikdienas. Un Rīgas ikdiena mani biedē daudz vairāk par jebkuru kalnu, pauguru, augstām sviestmaižu cenām vai nelietīgu lokālu bankomātu. Laidiet mani atpakaļ!