Shelly -

11:32 pm

Bet tas galvenais, tas, ko es vēl nepaguvu uzrakstīt, bija - kāzas bija burvīgas. Un cilvēki - cilvēki bija satriecoši lieliski.

***
Mana fantastiskā kāzu atbalsta komanda, lieliska jau no paša rīta - mana māsa, justs un kuskus. Justs skruļļo un stiepj man matus, kuskus tīra justa somu, visbeidzot justs kritiski nopēta savu veikumu un saka - "nu, ir taču tajā pūku kušķī kaut kas aizkustinošs, vai ne?" Tad viņi mani sabučo, un prom ir. Nepaņēmuši pat takša naudu.
Un tad ir klāt līgavainis, uzvalkots un bārdains kā filozofijas doktors, un briesmīgi skaists. Un līgavaiņa vecāki ir sarunājuši izpušķotu mašīnu un līgavas pušķi, un pat pieskaņotu līgavaiņa piespraudi. Šoferis traucas kā plēsts un smaida.
Un kad es stāvu zagsā, apkārt vakartērpos ģērbti radi, un pie durvīm pamanu savus mīļos draugus - kedās, novalkātos "Leta" un daudz pieredzējušos "Baltais tēvs" krekliņos, un ar milzu dālijām rokās, man paliek pavisam silti. Un arhiivs ir pat uzvilcis samta žaketi!
Ceremonija ir ātra un nesāpīga, lai gan no instrukcijas es nesaprotu ne vārda - ne kur man jāiet, ne kur jāstāv, ne kas jādara. Zagsa dāmai ir glīts kostīms un eleganti atturīgas emociju izpausmes. Es samulstu tikai pie vārdiem - "tagad jaunais pāris var apsveikt viens otru". Ko tad man tagad darīt - spiest viņam roku? Pasniegt jauna "Mercedes" atslēgas? Man nekā nav! Izrādās, ka pietiek ar buču. Un tad nāk visi, sniedz puķes un bučo mani, līdz man slapja visa seja. Vēlāk mājās es saskaitu 30 rozes vien, un skaitīt lilijas, gerberas, zvaniņus un citus man vienkārši pietrūkst spēka.
Pēc tam mēs dodamies uz Ziemas dārzu, fotogrāfs cenšas mūs sakārtot divās rindās, zibšņi pa labi un zibšņi pa kreisi, un visbeidzot mēs ķeramies pie šampanieša. Pa vidu atskrien Džeina ar līgavaini, iedod man baltu rozi, mana dāvana ir palikusi mašīnā, es pagūstu vien pateikt, ka viņa izskatās lieliski lieliski, un viņa jau ir prom.
Un pēc tam ir pusdienas. Lai gan es ne vienmēr esmu pozitīvi izteikusies par visiem saviem radiniekiem, veciem un jauniem, pusdienas ir lieliskas - sevišķi ņemot vērtā, ka tās ir organizētas praktiski diennakts laikā. Saimniece cer izdot savu meitu pie mana vīra brāļa, tāpēc pūlas vaiga sviedros.
Un, protams, ir pie durvīm striķītī iekārts ābols, kurā mēs saprātīgi kožam katrs no savas puses un zem linu dvieļa paslēpti šķīvji, pār kuriem līgavainis pārnes mani pavisam droši.
Šampanietis joprojām tiek patērēts milzu daudzumos, kad mēs četratā - es, mans vīrs, mana māsa un viņas jaunais cilvēks - sasēžamies taksī un braucam uz Jūrmalu. Peldoties baseinā un mirkstot zem kaskādes tiek iznīcināta mana frizūra, un ēstas ļoti garšīgas vakariņas, un apspriestas dažādas plānprātīgas idejas - piemēram, pēc vakariņām mēs varētu aiziet nopeldēt vēl kādu apli pa baseinu, bet mūsu maltīte tikmēr peldētu pa apli pretējā virzienā un ātrāk par mums.

***
Nākamajā rītā pulksten astoņos ar vīru sēžam viesnīcas numurā, skatamies "Džoniju Bravo" ("es tev tūlīt parādīšu savu 1000 nūdeļu sitienu!" sauc Džonijs vāverei, kas uzreiz ieklūp viņam degunā), un es ar manikira šķērītēm ārdu šlēfi nost no biksēm. "Sentimentu pie malas", es sev saku, "man nav, ko vilkt".
Pēc tam esam varen tīrīgi, mums ir viena zobubirste uz diviem, un mēs izpucējam zobus. Un ejam ļoti garšīgās brokastīs, kurās mums sevišķi labi garšo siļķe. Tad atgriežamies numurā, izdzeram atlikušo šampi, izrakstamies no viesnīcas un ejam uz jūru. Spēku līdzsvars ģimenē nepārtraukti mainās, kad mēs šūpojamies šūpolēs.

Liekas neticami, ka jau rīt tas viss būs beidzies, un man jāatgriežas parastajā, garlaicīgajā dzīvē. Un vispār - bez šampanieša rītos man sāp kāja!