Shelly -

08:18 pm

Man liekas, šīs dienas nobeigums man sanāca tāds .. emm, teju vai simbolisks.
Ilgi un dikti iepirkos, laikoju, saskaņoju un pārmērīju, un vēlreiz pārmerīju, un vēlreiz, un visbeidzot iznācu no bodes - tramvajs! Jožu aulēkšiem un domāju, ka man tik tiešām nav visi mājās - man jau otro dienu šausmīgi sāp mugura, desmit gadus tā nav sāpējusi, es pat neatceros, ko tādos brīžos darīt, sāp un tirpst, nu, kur man jāskrien, bet skrienu, protams, skrienu, ka nemetas, un gandrīz jau paspēju, un pieskrienu pie tramvaja, un tas aizcērt durvis man deguna priekšā un aizbrauc.
Skumīgi šūpoju iepirkumu maisu un vēlu, kaut vadītājam kaut kas nopūtu. Nē, nu tiešām! Šitādu cūcību! Un visu dienu tā. Nekas nenotiek tās, kā vajadzēja. Aizsūtās ne tas e-pasts, ne tas fails, tas fails ari izrādās ne tas, un tā tālāk un tā joprojām, visu laiku kaut kas sajūk, kaut kas nesanāk, vai sanāk ne tā, kā vajag. Kas, ellē ratā, notiek?
Iepirkuma maisa šūpošana strauji apraujas. Maiss. Kur ir mans otrs maiss? Ar grāmatu? Darbā? Nē. Tātad, veikalā. Kādā no kabīnēm.
Jožu atpakaļ. Iedrasēju veikalā, un pārdevēja laipni izsniedz manu maisu.
Jau daudz apcerīgāka un rimtāka, šūpojot divus maisus, atgriežos pieturā un domās audzēju klāt vadītājam cietušās ķermena daļas. Un domāju, kāda laime, ka tas tramvajs aizbrauca. Un, ka principā tieši tā arī visu dienu. Diena, protams, stresaina, nobrūk viss, kas vien var nobrukt, bet beigu beigās viss beidzas labi. Visu sajaukto, izrādās, vēl var izlabot, visu var sakārtot un nokārtot.
Vai varbūt vienkārši šovakar ir atdzīvojies mans iekšējais Kaulu Poelju. Nu, pacietieties tad, tas nenotiek tik bieži!