Maijs 1., 2013

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
18:03
Pirms pāris mēnešiem mēs ar Karlu apsvērām dažādas idejas, ka varētu doties pārgājienā, kaut kur pie dabas, ar teltīm, piedzīvojumu. Toreiz dzima ideja, ka varētu doties uz Snovdonu, kāpt kalnos. Man, kā nepieredzējušai muļķītei viss likās lieliski - pilnīgi gara acīm redzēju sevi, visu tādu iedegušu, atlētisku, plīvojošiem matiem, muskuļainām rokām, pieveicot raupjas klintis, bez mazākā sviedru pleķīša padusēs. Realitāte? Šodien Karls izstāstīja plānu, atsūtīja pāris bildes, man vienkārši ir slikta dūša. Piepeši atcerējos ainu no bruņoto spēku nometnes, kurā pabiju 15 gadu vecumā. Mums bija treniņš, kur vajadzēja kāpt uz nelielām 25x25cm platformām, katra nākamā bija augstāk un augstāk, kamēr beigās stāvi viens pats kaut kādā staba galā, pārredzot tuvāko apkārtni. Es tur kaut kur vidū (laikam vidēja cilvēka augstumā) iesprūdu, raudādama, jo man bija tik ļoti bail no augstuma.
Un nepietiek ar augstumu - ceļojums uz Snovdonu ir aptuveni 10 stundas turp un atpakaļ. Uz motocikla, aizmugurē.
Es gan esmu drosmīga sieviete un neiešu teikt, ka man bail, es gribu būt piedzīvojumu meklētāja un beigt no visa baidīties, bet pagaidām skatos uz bildēm un nedaudz cīnos ar paniku, hehe.



(14 piebilda | piebilst)

Comments:

[User Picture]
From:[info]starsailor
Date:1. Maijs 2013 - 20:27
(Link)
nez, man jau neliekas, ka tas ir kāda Tava vājuma pazīme, ja Tu arī atteiktos...
[User Picture]
From:[info]samantta
Date:1. Maijs 2013 - 20:34
(Link)
bet tur jau tā lieta, ka galvā es gribu, varbūt, ka pat varu, tikai bail, ka aizbraukšu, uzkāpšu (kaut kā) un tad iesprūdīšu uz kādas virsotnes ar panikas lēkmi :D
[User Picture]
From:[info]starsailor
Date:1. Maijs 2013 - 22:08
(Link)
nu man tieši tā gadījās Norvēģijā. Kāpu, kāpu, kamēr vienā brīdī kalns palika tik stāvs, man converse kediņas, ne uz priekšu vairs , ne atpakaļ. Panika, asaras. Beigās saņēmos un uzkāpu. Otrreiz to nedarītu,
Vajag izsvērt kārtīgi visu, ja tomēr ir tā baile.
From:[info]kaukau
Date:1. Maijs 2013 - 20:41
(Link)
domā par to, ka būsi ārkārtīgi lepna, kad būsi to paveikusi. un tur noteikti ir ļoti skaisti!!!
From:[info]adinkra
Date:1. Maijs 2013 - 20:51
(Link)
Pie augstuma var pierast. Un neba jau nu iesācējam uzreiz jālien pa pārkaru karnīzēm ačgārniski, nav tik traki. Lejā tikt grūtāk :) Tas, kas konkrētajā bildē, nav nekas ekstrēms, ir, kur pieturēties un normāli kāju uzlikt, aizu priekšā itkā nav , nekādu īpašu iemaņu un vajadzības pēc inventāra nav. Ja esi pieradusi pie vismaz kādas nebūt fiziskas slodzes, nesatraucies lieki un uz priekšu, tas būs tā vērts:)
[User Picture]
From:[info]samantta
Date:1. Maijs 2013 - 20:54
(Link)
Paldies, šis ir iedrošinoši :)

Draugs jau arī saka, ka pat bērni šajā kāpjot, vienkārši tas, ka augša ir šaura un stāva, var kāja samesties vai paslīdēt.
Turklāt fiziski esmu aktīva, man ir stipras rokas un kājas, gan jau, ka būs ok. Tikai ar tām augstuma bailēm jātiek galā un jācer, ka nebūšu nomocījusies pēc 5 stundām uz motocikla.
From:[info]adinkra
Date:1. Maijs 2013 - 21:08
(Link)
Ja tev nav bail stāvēt 9stāvu bloķenē uz balkona, nebūs problēmu arī tur. Droši.
[User Picture]
From:[info]coletya
Date:1. Maijs 2013 - 20:54
(Link)
wooooow. Kruta!
Es toč kāptu!! (man arī bail no augstuma) :D
[User Picture]
From:[info]colder_
Date:1. Maijs 2013 - 21:47
(Link)
Haha tur nav tik traki ko cepies es tur biju un izdzīvoju ar pilnigi nepiemērotu apģērbu un apaviem trīs dienas haha
From:[info]hessin
Date:1. Maijs 2013 - 21:58
(Link)
ja jau būs miglains kā bildē, tad jau vienalga, cik augstu tas ir, jo to augstumu vairs neredz.
Parasti cenšas kalnos kāpt, kad ir skaidras debesis, lai visu to augstumu var arī saredzēt.
[User Picture]
From:[info]savanna
Date:1. Maijs 2013 - 22:39
(Link)
Man uznāca panikas lēkme kalnos. Augstajos Tatros kāpu. Tur viena pāreja ir, kurā jālien pa augstu sienu, kurā ir iekaltas ķēdes. Kāpj bez stiprinājumiem, tik, cik pie klints un ķēdēm turoties. Kājām dažubrīd nebija daudz vietas.
Un vienā brīdī es pārbijos. Likās, ka nevaru neko. Zem manis cilvēki - lejup nav opcija. Uz augšu skatos un tur siena, kurai neredz beigas.

Viss bija labi. Dziļi elpoju, saņēmos. Domāju par to, ka ir jātiek uz priekšu, jo tur pat helehopters mani nevar nocelt. Vai nu uz priekšu/augšu, vai jākrīt lejā, jo nokāpt tik pat kā nereāli.

Ko ar to gribu teikt? Pēc tam un joprojām, lepojos, ka tiku sev pāri. Un tas mirklis man dod pārliecību par sevi arī citās situācijās. Darbā, studijās, attiecībās. Kad ir panika un liekas, ka nevaru, ka gribu padoties, es atceros, ka tiku ar sevi galā. Un zini saule, joprojām tieku ;)

Tev tur būs blakus lielisks vīrietis, kas palīdzēs, atbalstīs un ļaus pašai justies stiprai.
[User Picture]
From:[info]samantta
Date:1. Maijs 2013 - 22:46
(Link)
Paldies, tik labi uzrakstīji!
[User Picture]
From:[info]non_sense
Date:2. Maijs 2013 - 08:20
(Link)
Hehe, man ari tiesi tada pati situacija tajos Tatros. Staveju un cinijos ar sevi, kamer viens iezemietis ar kolas kasti uz muguras palida garam uz augshu bez kadam kjedem :D
[User Picture]
From:[info]mamuts
Date:2. Maijs 2013 - 05:53
(Link)
Augšā vēl kaut kā es uzrāptos pa kādām dienām trijām, bet lejā tikt gan būtu pagrūti. Es vispār neieredzu kalnus, nepatīk. Bildes paskatīties - lūdzu, bet ne pašam kāpt, alus vēders un kleinās kājeles neļauj. :D
master of procrastination -

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Links
my tags
architizer
pēdējie klabojumi

> Go to Top
Sviesta Ciba