Man uznāca panikas lēkme kalnos. Augstajos Tatros kāpu. Tur viena pāreja ir, kurā jālien pa augstu sienu, kurā ir iekaltas ķēdes. Kāpj bez stiprinājumiem, tik, cik pie klints un ķēdēm turoties. Kājām dažubrīd nebija daudz vietas.
Un vienā brīdī es pārbijos. Likās, ka nevaru neko. Zem manis cilvēki - lejup nav opcija. Uz augšu skatos un tur siena, kurai neredz beigas.

Viss bija labi. Dziļi elpoju, saņēmos. Domāju par to, ka ir jātiek uz priekšu, jo tur pat helehopters mani nevar nocelt. Vai nu uz priekšu/augšu, vai jākrīt lejā, jo nokāpt tik pat kā nereāli.

Ko ar to gribu teikt? Pēc tam un joprojām, lepojos, ka tiku sev pāri. Un tas mirklis man dod pārliecību par sevi arī citās situācijās. Darbā, studijās, attiecībās. Kad ir panika un liekas, ka nevaru, ka gribu padoties, es atceros, ka tiku ar sevi galā. Un zini saule, joprojām tieku ;)

Tev tur būs blakus lielisks vīrietis, kas palīdzēs, atbalstīs un ļaus pašai justies stiprai.

(Reply to this) (Thread)

Paldies, tik labi uzrakstīji!

(Reply to this) (Parent)

Hehe, man ari tiesi tada pati situacija tajos Tatros. Staveju un cinijos ar sevi, kamer viens iezemietis ar kolas kasti uz muguras palida garam uz augshu bez kadam kjedem :D

(Reply to this) (Parent)