gaidot mēneša normu lietus vienā vakarā (kad tas mums traucēs randiņam ar hidlstonu, bet nu labi)
samainīju dienas uzsvarus no "vispirms darbs, pēc tam viss pārējais" uz "vispirms viss pārējais, pēc tam darbs"
rezultātā esmu izvizinājusies pa saulaino rīta pārdaugavu visādās svarīgās darīšanās (un pasakiet vēl, ka izpildīt zīdaiņa mātes untumus nav svarīgas darīšanas), uzrušinājusi pusdobi un iesējusi tajā dilles, kinzu, spinātus, rukolu, skābenes, zirņus, burkānus un arī matiolas, lai gan tā nav puķdobe – tagad lietus var nākt un laistīt (un kaķi var nākt un izkašāt, bet to mēs vēl redzēsim, kurš kuru)
un diena ir vēl tikai pusē, dārgā redakcija, mainīt uzsvarus ir labi un pareizi

kā solīts, fešonā mani tagad interesē tikai sporta šmotkas
vingrotuvē atklāju pavasara-vasaras sezonu ar jauniem trakoti izskatīgiem legingiem
(kuros principā arī uz diskotēku mierīgi var iet, bet tas tā)
un, zināt, ir atšķirība, vai brīžos, kad jāieurbjas ar degunu ceļgalā vai apcerīgi jālūkojas zilajās tālēs caur personīgo kājstarpi, skatiens atduras neizteiksmīgā tumšā vienkrāsainā trikotāžā, vai acu priekšā ir "ai kāds glītrakstiņš" un acij tīkamas krāsas