29. dzimšanas dienā es sev dāvināšu radioaktīvu svecīti un 29 tortītes.

jūs te visi guļat, ikrus savus sarkanos un melnos sarijušies, šampanieti sadzērušies, bet man ir vakars gultā ar edgaru alanu po. un nemaz arī ne deividu duhovniju, kā pienāktos kārtīgai jaunkundzei, kura ir iesākusi, bet nav pabeigusi skatīties californication.

vai tiešām šeit ir kāds tāds kas var noskaņot ģitāru (c) dambis kas vēl nav meties velosezonā, zobus atiezis un ausis plivinādams? tādu sauli acīs un ledus kraukšķi zem riteņiem kā šorīt grēks laist garām, gočpendel!

arī es, arī es, tāpat kā jūs visi daugavu šķērsojošie draudziņi, pacentos tā laicīgi ripināties mājās, lai dabūtu saulrietu mākoņos. un pie mājām griezu riņķī, lai piebrauktu tuvāk tam ārprātīgajam mēnesim un āgenskalna līcim un uztaisītu kādu šādu baisu foto:

( ind.romantikk )

pēc aptuveniem aprēķiniem mans last.fm 100100ais skroblētais traks ir my bloody valentine i only said (koncertā kā ar šito sāka tā gandrīz nogāza mani no kājām ar pirmo akordu un tā īsti piecēlusies joprojām neesmu). bet es joprojām nesaprotu, kā jūs visi spējat novaktēt to miļōno traku vai to piecsimto pukstu vai nukoturvēl.

velosakarā pacelsim ka jautājumu par leģendāro metru no ietves (kurš sen vairs nekādos regulējošos papīros nefigurējot)

akordionēju uz reku pasenu repliku apmaiņu ar milkiju:
'pamēģini šito izpildīt rīgā ap pusdesmitiem no rīta uz brīvības ielas piemēram' toreiz teicu es un šorīt gluži precīzi tā arī izdarīju. bija bailīgi, bet nu man pienācās tehnisku iemeslu dēļ apstāties uz brīvības elizabetes stūra akurāt 9:30 un vienaldzīgi noskatīties uz trolejbusu vadītāja enerģiskajiem žestiem, kas bez vārdiem teica 'škic nost no brauktuves, ute'. neko, visu cieņu, nomanevrēja kādus 5 cm no manis.