rūdim piemītošā brāļa mīlestība šodien atklājās visā krāšņumā. aiznesu ritu uz operāciju, un rūdis mani mājās sagaidīja tik līksms, kādu sen viņu nebiju redzējusi.

nu labi, varbūt tas tāpēc, ka šorīt viņam beidzās piespiedu solidaritātes badošanās. un arī sausais likums, jo tikai šorīt ieraudzīju, ka madame silence savā trauku mazgāšanas kaisles uzplūdā bija izmazgājusi un noslēpusi plauktā arī kaķu ūdens glāzi.

kamēr es biju argentīnā, khan ārkārtīgi rūpīgi un dāsni laistīja puķpodus manās mājās. pat tos, kuros vienkārši stāvēja sabērti sausi narcišu sīpoli. paredzēti labākiem laikiem, labākiem dārziņiem. nu neko, tie sāka dzīt asnus.
šodien es saodu gaisā pavasari, un mani pārņēma dārznieka trakums. pirku puķpodus, bārstījos ar keramzītu un melnzemi. narcises ar visiem asniem bļodā, amsterdamas trofejas megamarillis un melnā kalla pa podiem, virsis jaunā mājiņā, amariļļu ferma vispār ieguvusi jaunu elpu. dārznieks ir apmierināts un dvēselē klusi ņurd.
tagad es mazgāšu logus, bet jūs izejiet ārā paostīt pavasari, labi?

kāds man reiz stāstīja, ka zvēriņiem nav tādas laika izjūtas kā cilvēkiem.
kamēr rita izgulēja pēcoperācijas miegu klīnikā, rūdis bija laimīgākais kaķis pasaulē. visa teritorija viņam, vienīgais cilvēks viss viņam. neatkāpās no manis ne soli, laizīja seju un murrāja.
ritu sagaidīja kā pilnīgu svešinieci.
māsiņa pārradās mājās, nedrošiem solīšiem aiztipināja līdz gultai, pagaidīja, kamēr es viņu tajā iecelšu, un palīda zem segas gulēt. rūdis joprojām sēž uz vakts.