|
Wednesday, April 2nd, 2025
teja
|
5:49p
"cyborg politics is the struggle for language and the struggle against perfect communication, against the one code that translates all meaning perfectly, the central dogma of phallogocentrism"
|
(ir ko piebilst) Tuesday, April 1st, 2025
teja
|
8:24p
dīloju ar savu esenciālismu un universiālismu, kā arī tendenci uz interioritāti, kas bīstami flirtē ar individualitāti
|
(1 comment | ir ko piebilst)
black_data
|
5:09a
Kā teiktu daži cibiņi: "Kas gan ir laiks?" Uz šo filozofisko jautājumu es mēģināju atbildēt kaut kādā kursa darbā, kur man materiālus palīdzēja sameklēt kāds cits cibiņš, kas toreiz pats vēl tikai cīnījās ar savu dokrurantūru - viņa tēma gan nebija laiks. Ir dzirdēta versija, ka pulksteni izgudroja kapitālisti, lai efektīvāk nodarbinātu strādniekus, lai gan domāju, ka tā nav patiesība, un to visdrīzāk izdarīja kāds renesanses cilvēks, kas vēroja debesu ķermeņus. Mūsu suns noteikti nepazīst pulksteni, bet viņai noteikti ir kaut kāda nojēga par to, kad ir tas laiks, kad viņai pienākas viņas pastaiga. Kopumā pulkstenis ir diezgan noderīgs instruments, ja to lieto pareizi. Bet!
Es no sirds ienīstu to cilvēku, kas izdomāja divreiz gadā sapist visai pasaulei dzīvi. God bless tās valstis, kas šo sūdu ir izravējušas. Tad kad es pats padirsu lielu daļu savas dzīves, es to tik sāpīgi neizjutu, bet pēdējos gados tas šķiet vienkārši brutāli. Īpaši šī stundas nozagšana pavasarī. Tas ir apmēram tā, ka kāds man nezinot būtu piejaucis dzērienā alkoholu, un es būtu negaidīti pamodies ar paģirām. Pirmkārt, man tiek sadirsta viena svētdiena - es esmu pamodies par vēlu, visas regulārās lietas notiek par stundu ātrāk, nekā es tām esmu gatavs, un tad izrādās, ka jau ir diezgan vēls, un pēc pulksteņa būtu jāiet gulēt. Un tad šai svētdienai seko pielāgošanās nedēļa. Vai nu mazliet ir sapista visa šī nedēļa, vai arī grandiozi sapista vēl viena diena, vai arī abas šīs lietas vienlaicīgi. Ja man būtu jādara kaut kādas fiziskas lietas, kas neprasa pārāk lielu koncentrēšanos, es kaut kā izdzīvotu. Diemžēl man nepieciešams un patīk lietot savas smadzenes, un man besī, kad tās neperformē tā, kā es gribētu. Es īpaši nelietoju alkoholu ne tāpēc, ka mani satrauc tas, kādu iespaidu tas atstāj uz manām fiziskajām spējām, bet gan tāpēc, ka man besī ierobežotas kognitīvās spējas. Es arī vairs pārāk nepārdzīvoju par tām reizēm, kad treniņā man kaut nesanāk pārāk labi, jo ķermenis fiziski konkrētajā dienā neperformē, jo tas nekādi neietekmē manus ikdienas mērķus, kuri neiekļauj piedalīšanos kaut kādās sporta sacensībās. But for fuck sake, ja mēs turpinām grozīt pulksteņus, es gribētu par to pilnībā apmaksātu brīvu nedēļu, kurā es varētu iet garās pastaigās ar suni, un plānotu savu vasaru. Citādi tas jūtas kā kaut kāds ļauns eksperiments, kurā zinātnieki vēro, kā kāmīties skrien savā ritenī, un nolemj tanī ritenī iemest kaut kādu figņu, un paskatīties, kā kāmītis ar to tiks galā. Es saprotu, ka pasaulē ir arī daudzas citas, nopietnākas problēmas, bet šī savā stulbumā skoro diezgan augstu.
|
(1 comment | ir ko piebilst) Monday, March 31st, 2025
dienasgramata
|
11:34p
DELFI. Četri no 10 ārvalstu studentiem atbirst
|
(ir ko piebilst)
markizs
|
5:27p
Aristokrātiskā viešbūšana
Kautkur nesen lasīju par to, ka muižas rietumeiropā (un iespējams arī citur) bijušas diezgan pamatīgas, ne tāpēc, ka aristokrātiskajam īpašniekam patīk dzīvot divdesmit istabās vai arī ir jāizmitina piecpadsmit bērni un astoņas vecmāmiņas. Nē, lielais istabu skaits esot bijis viesiem.
Katram sevi cienošam baronam, grāfam un hercogam mājās vienmēr bija ciemiņi. Citi aristokrāti, dažādi mākslinieki, muzikanti, komponisti, zinātnieki, astrologi, pavedinātāji, kāršu spēlmaņi, duelisti un utt utjpr. Jo interesantāki cilvēki, jo labāk. Jo tādā veidā varēja salīdzināties ar ctiem muižkungiem. Kuram tā teikt galms interesantāks. Un viesi bieži palika uz ilgu laiku, bija ar sievām, mīļākajām, bērniem, un ieradās ar kalponēm un sulaiņiem. Tas viss maksāja naudu, bet toties cik interesanta un prestiža dzīve. Ne tā kā pie nabagā blakus grāfistes grāfa. Pat daždien lepnāk kā citu valstu karaļu pilīs! Lepni.
Tāpēc arī bieži var lasīt dažādu 19tā gadsimta zinātnieku biogrāfijās, kā viņi draudzējās, mīlējās un naidojās ar tā laika slaveniem rakstniekiem, komponistiem, dzejniekiem utt, jo viņi visi bija viena sabiedrības kārta - mazi muižnieki un/vai slavenības, kas visi tusējās pa lielu muižnieku pilīm.
Nezinu kurā brīdī tas izbeidzās, bet nu es vainoju inudstirālo revolūciju, tai sekojošo urbanizāciju un ekonomiskās varas pārcelšanos no lauku muižām uz lielpilsētu klubie un saloniem.
Bet, nu, kāpēc es par to rakstu? Iedomājos, ka būtu interesanti mēģināt šo tradīciju adzīvināt. Latvijā, Eiropā un Pasaulē ir rindām vien miljonāru un miljardieru, un liela daļa no viņiem nezin ko lai izdara ar savām milzīgajām bagātībām. Un to var redzēt no tā kā metas galējībās - milzīgas jahtas, milzīgi īpašumi, milzīgi ziedojumi. Bet pašu sejās var redzēt to ka īsti piepildījuma nav. Gribās sacensties ar citiem miljonāriem un parādīt kurš foršāks, un gribas arī atstāt kaut ko vēstures grāmatām aiz sevis, bet nu kaut kā neizdodas. Nav tā zen piepildījuma smaida sejās.
Tad nu mans piedāvājums mega-miljonāriem (nu, tiem kas šo lasa!) ir vienkāršs: nopērciet katrs sev milzīgu muižu, vai arī uzbūvējiet jaunu. Varbūt ne tik tālu no lielas pilsētas kā senāk, varbūt pat pilsētā, un kaut kā citādi arī to pielāgojiet modernajai pasaules iekārtai. Un tad aprīkojiet to ar apkalpojošo personālu (pavāriem, guvernantēm, kalponēm, šveicāriem, masieriem un bērmeņiem) un tad sāciet lēnām vilināt pie sevis dažādus māksliniekus, zinātniekus un citādus ļaudis kas sabiedrībai pienes lielu vērtību, bet kuriem sabiedrība pretī labākajā gadījumā dod vieglu pliķi pa pēcpusi.
Un dodiet viņiem dzīvesvietu, neko daudz neprasot pretī, ja nu vienīgi dalību ikdivnedēļu rautos, ikmēneša pieņemšanās un ikkvartāla žūrfiksos. Un garantējiet to visu uz vairākiem gadiem. Lai cilvēks var fokusēties uz radīšanu.
Un to visu tādā mērcītē, lai citiem miljonāriem arī gribās. Lai vēl kāda muižiņa top. Un tad vēl viena. Un tad pa vienai arī Rio, Beirutā un Jo-burgā. Un pavei, varbūt 21ais gadsimts varētu iegūt vienu jaunu mākslinieciski-zinātniski-juteklisko revolūciju.
|
(1 comment | ir ko piebilst)
watt
|
9:50a
Ar lielu baudu noskatījos Last One Laughing UK.
Es zinu, kāpēc UK šovs ir izdevies. Un citiem šoviem būtu jāpamācās (vai arī jāliek lietā šautene no piedurvju skapīša).
1) cilvēki nebaidās viens otru mēģināt sasmīdināt. citos šovos "komedianti" izrādās, rāda "kumēdiņus", taisa muļķīgu balagānu ar stulbiem aksesuāriem, un tas nestrādā. tikai izskatās bēdīgi. lai otru cilvēku sasmīdinātu ir jāiet tuvumā, un jārunā, jāveido dialogs. jā, ir risks pašam uzrauties un sākt smieties pirmajam, un UK šovā cilvēki riskē. citos šovos cilvēki vnk izvairās viens no otra, un muļķojas tā uz telpu, cerot ka kāds mikroskopiski pasmaidīs.
2) es ievērtēju īrijas, dienvidāfrikas (ar Trevor Noah), austrālijas un, pavisam nedaudz, kanādas šovu. nav līmenī, un austrālijas šovs man likās vistupākais.
3) skaņu un gaismas dizains. citos šovos smaids tiek sodīts ar policijas sirēnām, mirgojošām sarkanām gaismām, vispār ar sirēnām un tamlīdzīgu traumatisku sūdu. UK - diezgan īss džingls kas vairāk paziņo ka šovs ir "paused" un var brīvi smieties. un cilvēki reāli smejas. turpretī citos šovos neviens īstenībā nesmejas, jo neviens nav uz robežas, nepavisam. (īstenībā UK šovā par smirk un nelielu smaidu nesoda, bet vienā citā šovā sodīja vissīkāko grimasi. UK šovā gaida kad cilvēks tiešām vairs nevar izturēt, nu tā ka vienkārši nevar. un tas ir reāli patīkami skatīties, kā cilvēks cīnās un pazaudē.)
4) UK šovs ir perfekti izplānots. citi šovi (Austrālija, Īrija) ne tuvu nav izplānoti ar visādiem uzdevumiem un 1:1 gājieniem, un tāpēc noslīd garlaicīgā gumijas stiepšanā.
5) kā vadītājs Jimmy Carr ir augstumos. citi vadītāji nestāv ne tuvu. ne tuvu!
6) kā dalībnieks Richard Aoyade ir neaizskarams. pirmkārt, viņa maniere ir deadpan, un viņu praktiski nav iespējams sasmīdināt. otrkārt (un kas ir absolūts talants) viņš var sasmīdināt jebkuru, jo reakcija ir zibenīga, un izsper vissmieklīgāko iespējamo variantu. "there has been a bank run on dignity".
|
(4 comments | ir ko piebilst)
(5 comments | ir ko piebilst) Sunday, March 30th, 2025
black_data
|
1:56p
Es tagad lasu, kā Amerikā izbeidzās un atsākās pētijumi ar substancēm, un domāju, kur Amerika un mēs šobrīd atrodamies šajā jautājumā. Neesmu dzirdējis MAGA kustības viedokli konkrēti par psihodēliju, varu tikai to nojaust, bet kopumā noskaņojums tur ir tāds, ka brīva pieeja informācijai ir ierobežojama. Vēl bez cīņas pret visādu queer related informāciju, tā pati reproduktīvā likumdošana kļūst klaji antizinātniska. Pat ne antimoderna, bet antizinātniska. Laiks rādīs, vai tas kaut kā ietekmēs dažus zinātniskos pētījumus.
Ar Rietumeiropu viss būtu skaidrs, bet man, piemēram, nav ne jausmas, vai Latvijā ir vai ir iespējami kādi pētījumi ar psihodēliju. Un ja, piemēram, kāds gribētu tādus veikt, kas tam būtu nepieciešams? Laikam precīzāk mani interesē, vai tur būtu nepieciešami kādi likuma grozījumi? Un ja būtu, es iztēlojos kādu saeimas komisiju, kas nodarbotos ar šo jautājumu. Es domāju, ka praktiski jebkurš politiķis mīztu vispār pieminēt kaut ko tādu. Man šķiet, ka pat Progresīvie vairs skaļi nerunā par to, kā viņi būtu gatavi rosināt izmaiņas par marihuānas legalizēšanu medicīniskos nolūkos. Teorētiski politiķiem būtu jāpieņem lēmumi, kas ir mūsu visu interesēs, neatkarīgi no sabiedriskā viedokļa, bet praktiski mums saeimā sēž Krištopāns ar Šleseru. Un par viņiem nebalso pat tādi indivīdi, kas bez ironojas ir pārliecināti, ka mūsu sabiedrībā ir kļuvis vairāk geju, jo arvien vairāk produktu satur soju.
Vēl mani interesē, kā notiek tā sociālās apziņas maiņa tajā brīdī, kad kāda viela kļūst no eksperimentālas, un ne kurš katrs būtu gatavs riskēt to lietot pat eksperimentāli, par atzītu medikamentu. Piemēram, kaut kādi jaunākie antidepresanti. Es gribētu teikt, ka es saprotu, kā šī apziņas maiņa notiek zinātnieku un medicīnas personāla vidū, bet tad es iedomājos par tiem visiem ārstiem, kuriem ir ļoti interesantas idejas par jaunākiem zinātniskiem atzinumiem.
|
(ir ko piebilst) Saturday, March 29th, 2025
wowow
|
6:59p
Uz Loffleru zālē lietuviešu varbūt pat vairāk nekā latviešu
|
(ir ko piebilst)
(ir ko piebilst)
black_data
|
12:20p
Man jāsaka, ka es esmu tomēr diezgan lielā ahūnā par lietu kārtību pasaulē, un galīgi ne par tām lietām, kas šķistu acīmredzamas. Skaidrs, ka mūsu reģiona ļaunuma impērija ir Krievija, un tāpēc mēs baigi mēģinam izlocīties visneiedomājamākos veidos, lai izpatiktu ASV administrācijai. Es pat vienu brīdi gūglēju Baibas Bražes politisko piederību, jo pat neuzturot lielas ilūzijas par Jauno Vienotību, man bija neliels pārsteigums uzzināt, ka mēs esam "perfekti sabiedrotie" pašreizējai ASV administrācijai.
Tikmēr ASV pragmatiskā politika meklē savu labumu pasaules haosā. Piemēram, meklējot labus dīlus par derīgajiem izrakteņiem. Pat korespondentam nācās norādīt, ka runa nav par Ukrainu, bet gan Kongo. Es pieņemu, ka nav nekas pārāk traģisks dīlā, ja valsts sev pieejamos resursus apmaina pret tādiem, kādi tai nav pieejami, pat ja tā ir drošība balstīta militārajā kapacitātē, bet nu pajautājiet man uz ielas, ko es domāju par kāda Āfrikas līdera atbalstu viņa centienos panākt stabilitāti viņa valstī. Jā, sure, esmu dzirdējis par to, ka Āfrikā ir noticis etnisks genocīts, bet manī nav tik daudz white dude confidence, lai es apgalvotu, ka es saprotu, kuri tur ir labie tēli, un kuri sliktie. Un tāpēc manuprāt mums būtu jāuzticas ārpolitikas ekspertiem, un jācer, ka viņi ir labi cilvēki savā dziļākajā būtībā, un izkaidros mums lietas vienkāršiem vārdiem. Vai mums tādi ir? Nu man būs grūti uz vārda noticēt kādam, kas bez žagošanās un minstināšanās ir spējīgs pastāstīt, kā Izraēla dara visu pareizi.
Bet jā, ASV ir sava privātā militārā kompānija, kas darbojas Āfrikā. Rings the bell? Turpat ir Ķīnieši, kuriem ir pieejas lielākai daļai pasaules derīgo izrakteņu, un es pat negribu domāt, uz kā balstās viņu prentenziju leģitimitāte. Skaidrs, ka Ķīnieši ir ieguldījuši milzu naudu jaunattīstības valstī, bet kas notiks, ja kāda no viņām gribēs pasūtīt ķīniešus dirst? Kaut kā ir sajūta, ka tas viss nebalstās uz cēlām jūtām un pateicības pret Ķīnas komunistisko partiju. Mēs te, protams, varam sakrustot pirkstus, un cerēt, ka šīs milžu grūstīšanās rezultātā mūs kāds tīšām vai netīšām nesamīdīs, un ka mums kaut kā noderēs mūsu ādaskrāsa, bet man reizēm tas maizes riecientiņš sprūst rīklē, kad nākas painteresēties par to, kas no tiek plašajā pasaulē. Es gan arī izmantoju iespējas pasaudzēt savu psihi, un nedomāt par lietām, kuras es nevaru ietekmēt, bet diemžēl tā ir tāda mērķtiecīga meditācija, un dabiski man tas nesanāk.
|
(ir ko piebilst)
black_data
|
10:17a
Datorspēles
Viena lieta, ko es apsveru atgriezt savā dzīvē, ir datorspēles. Es zinu, ka tā ir laika izšķiešana, bet... neizliksimies, ka mūsu smārtfoni mums ļoti palīdz būt produktīvākiem. Un nav arī tā, ka mēs mūsu produktivitātes augļus paņemsim sev līdzi kapā. Es datorspēles liktu blakus mūzikai, kino un pat grāmatām, un cilvēki pat mēdz veidot attiecības ap šo hobiju, lai arī ko par to neteiktu ģendreu stereotipi.
Pagaidām kā occasional pāra aktivitāte ir parādījies "Mario Kart" un "Battle City", un ir diezgan jauki, bondings notiek arī šādā veidā. Bet ir reizes, kad smadzenes ir pārcepušās, un utopiskās idejas par kaut kā jauna apgūšanu atkāpjas, un man ir kādas divas stundas brīva laika, kurās ne vienmēr var vai gribās iebāzt filmu. Tas ir iemesls, kāpēc es reizēm šeit čīkstu par to, ka visi seriāli besī. Tas Ķīnā ražotais open source puļķis, ar kura palīdzību tiek spēlēts tas pats "Battle City", atgādināja par dažām datorspēlēm, kas man kādreiz patika. Piemēram, "Worms Armagedon", "Red Alert", u.c. Es spēju iztēloties, kā šīs spēles varētu kļūt par kaut ko, kam iztērēt kādu stundu sava laika nedēļā. No worries - tūlīt nāks būmeris. Tā kā man ir Makbuks, manas iespējas ir mazliet ierobežotas, un tieši augstāk minētās spēles es nemaz tā vienkārši dabūt nevaru pat par naudu. Es vakar noskatījos kādu saujiņu spēļu apskatu, un man jāsaka - hard pass. Ir dažas skaistas "Mario Bros" tipa arkādes, ko es varētu apsvērt, bet viss pārējais izskatās pēc tādas alternatīvās realitātes, kurai man nebūtu laika, un pat iespējam mani tās garlaikotu. Es laikam drīzāk ietu garākās pasteigās ar suni pamētāt bumbiņu.
All that said, eksperimentu ar retro spēļu puļķi es tomēr uzskatu par veiksmīgu, un es pat neizslēdzu iespēju iztērēt kaut kādu naudu spēļu konsolei. Es gan nezinu kādai, jo es no tā neko nesaprotu, bet ir stipras aizdomas, ka "Mario Kart" ļoti ietekmēs šo izvēli.
|
(5 comments | ir ko piebilst)
black_data
|
9:52a
KINO: Companion
Shoot me, bet man "Companion" patika daudz labāk kā "Mickey 17". Neviena no viņām nav groundbreaking, pie tam viena ir action, kamēr otra... komēdija? Un tomēr "Companion" izdevās aizskārt visādas interesantas tēmas niansēs, kamēr "Mickey 17" satīra bija nedaudz on the nose. Varbūt arī gaumes jautājums, jo man kosmiskās mitrenes šķita daudz simpātiskākas par Patinsonu, lai gan hands down, Patinsons kā aktieris ir ok, ja reiz var iemiesot tēlus, pret kuriem rodas tik dažādas emocijas. Iespējams "Companion" pat iegūtu, ja viņā būtu Patinsons.
Anyway, "Companion" atgādināja par šo "Bojack" citātu: "That's the thing. I don't think I believe in 'deep down'. I kind of think all you are is just the things that you do."
|
(1 comment | ir ko piebilst) Friday, March 28th, 2025
black_data
|
10:05a
Es nekad neesmu ēdis nevienas citas Kellogg's pārslas, izņemot plain corn flakes - varbūt izņemot Tonija pārcukuroto versiju, un atzinis tās par pretīgām - bet citiem cilvēkiem ir cita gaume pārslās, un dēļ atvērtās pakas virtuvē, manās aizmigušajās smadzenēs tagad skan reklāmas džingls. Kas nozīmē, ka tur (smadzenēs) ir nosēdies ne tikai Kurts Kobeins, bet arī šādas lietas.
|
(2 comments | ir ko piebilst) Thursday, March 27th, 2025
(ir ko piebilst)
dienasgramata
|
2:02p
LSM. Pētījumi rāda, ka aptuveni 90% cilvēku savā dzīvē ir skatījušies pornogrāfiju. Dažiem cilvēkiem ar to ir problēmas, dažiem nav.
|
(10 comments | ir ko piebilst)
wowow
|
11:33a
"I have believed since I was a teenager that the miseries and indignities of the last years of life are superfluous, and I am acting on that belief. I am still active, enjoying many things in life (except the daily news) and will die a happy man. But my kidneys are on their last legs, the frequency of mental lapses is increasing, and I am ninety years old. It is time to go.
...
Not surprisingly, some of those who love me would have preferred for me to wait until it is obvious that my life is not worth extending. But I made my decision precisely because I wanted to avoid that state, so it had to appear premature. I am grateful to the few with whom I shared early, who all reluctantly came round to support me"
https://web.archive.org/web/20250315211730/https://www.jpost.com/breaking-news/article-846140
|
(ir ko piebilst) Wednesday, March 26th, 2025
dienasgramata
|
5:03p
SATORI. Radīts rīks latgaliešu valodas runas atpazīšanai
|
(3 comments | ir ko piebilst)
black_data
|
5:11a
Runājot par eksistenciālajām krīzēm - lai gan iespējams šo apzīmējumu nebūtu korekti lietot attiecībā uz īstermiņa mērķu pazaudēšanu. Jebkurā gadījumā ir sajūta, ka dzīvē ir nepieciešama kaut kāda konkrētība. Visādi pašpalīdzības padomdevēji pat saka, ka mērķiem ir jābūt pierakstītiem, lai tos varētu sasniegt. Es pieņemu, ka tam ir sakars ar spēju noturēt fokusu. Citiem, kam patīk dzīvi uztvert kā šķēršļu joslu, patīk to saukt par disciplīnu. Jebkurā gadījumā, ja ir vēlme, piemēram, dzīvē vairāk skatīties kino, ir nepieciešams plānot šīs lietas, jo pretējā gadījumā tās nogrimst kaut kādā random nekontrolētu notikumu sērijā. Neplānotas lietas, protams, ir neizbēgamas, un tas ir ok, bet ja tu nepeņemt to spraudnīti, un nepārspraud jaunā vietā, lietas var netīšām atlikties uz vairākām nedēļām, vai arī tu attopies situācijā, ka kaut kas ir jādara steigā un pēdējā brīdī, un tad tu ne tikai izdari lietas daudz paviršāk, kā tu biji plānojis, bet vari neiegūt to gandarījumu, ar ko tu biji rēķinājies.
Var jau būt, ka šis mazliet izklausās pēc uzmanības deficīta, un citiem tā nav, bet es arī skaidri apzinos, ka netrūkst cilvēku, kas lieto medikamentus, un dīlošana ar mentālām vai fiziskām piezīmju lapiņām tāds sīkums vien ir.
Bet vēl viena lieta, vēl bez fokusēšanās, ir mērķu skaidrība. Ir tā pretīgā sajūta, kad tev kaut ko gribās, bet nav skaidrs, ko tieši. Viena lieta, ja tu nevari izšķirties starp tēju, čipšiem un šokolādi, bet mazliet kautinošāk, ja tu nezini, ko tu gribi izdarīt šinī vasarā. Iespējams tāpēc cilvēki mēdz pavilkties uz soctīkliem, kur var uzzināt, kā ēst veselīgāk, kā uzlabot sava ķermeņa elestību, vai kuri tūrisma galamērķi ir vislabākie, bet beigās neko no tā neizdarīt. Var jau būt, ka tas atkal ir par fokusu, un varbūt pārāk plašas izvēles iespējas mūs vienkārši apmulsina. Es gan domāju, ka izvēles iespējas ir labākas kā iestrēgšana kaut kādos mākslīgi radītos priekšstatos, kas savukārt mēdz novest jau tiešām eksistenciālās krīzēs, kad bērni ir izauguši, darbs atnes tikai izdegšanu, un privātmāja Mārupē izrādās nejūtas gluži tā, kā tu biji iztēlojies. Bet kaut kāda izšķiršanās tomēr ir nepieciešama, paturot prātāk, ka mērķi dzīvē var mainīties. Un sakārtot veselību nākamā gada laikā arī ir legit mērķis. Tas var izrādīties nepieciešamais pakāpiens kaut kam lielākam vai interesantākam.
Ja nu kas, es nemēģinu te seidžot, vai uzturēt cibu pie dzīvības, bet vienkārši šrinkoju pat sevi. Man ir nepieciešams domas noformulēt vārdos, lai es pats no tām gūtu labumu, un man pat īsti nav nepieciešama atgriezeniskā saite. Lai gan komentāri, protams, vienmēr ir velkomēti. Nu labi, ne vienmēr - piezīmes par anglicismu lietošanu, manuprāt, ir diezgan netēmā. Bet jā, šķiet, ka ar lielāku mērķu skaidrību man īsti problēmu nav - tās būs attiecības, tai skaitā attiecības ar draugiem. Bet reizēm fokuss par mazākām lietām kaut kur aizslīd, un tad es sāku just, ka parādās kaut kāda neapmierinātība ar dzīvi. Vetārstu valodā to varētu saukt par mentālās stimulācijas trūkumu. Starp citu, aktīva sociālā dzīve ne vienmēr ir pietiekama "mentālā stimulācija". Nav trūcis pasākumu, kurā es esmu juties kā garāmgājējs. Un lai arī man reizēm patīk vai noder vienkārši pavērot citus, būs nepieciešamas arī lietas, kurās es aktīvi iesaistos, lai neparādītos tā neapmierinātība ar dzīvi.
|
(2 comments | ir ko piebilst) Tuesday, March 25th, 2025
shelly
|
9:54p
Šogad neesmu redzējusi vēl nevienu tauriņu. Toties šodien redzēju jau divus vīriešus šortos.
Uztveršu to kā labu zīmi.
|
(9 comments | ir ko piebilst)
(ir ko piebilst)
black_data
|
11:47a
Ok, nosauc vienu albumu, ko man ir vērts noklausīties, ko es varētu nebūt dzirdējis. Vēlams ar komentāru, kāpēc ir svarīgi par viņu zināt. Bet kaut ko tādu, kas varētu parādīties, piemēram, Melomanjakos.
P.S. Klausos šobrīd My Bloody Valentine, un iet diezgan smagi.
|
(5 comments | ir ko piebilst) Monday, March 24th, 2025
shelly
|
8:56p
Word!
Šobrīd ar Lauvu skatāmies "Demon Slayer", un man patīk. Lai gan esmu padevusies un vairs pat necenšoties atcerēties visus tos nebeidzamos japāņu personvārdus, tā vietā atsaucoties uz "sivēnu", "to dzelteno čali" un "vientuļo vīrieti ar diviem adoptētiem pusaudžiem" (bildē viņš - gan bez pusaudžiem).
|
(ir ko piebilst)
rasbainieks
|
7:05p
kā stāsta tūrismā strādājoši draugi un pazīstamas grūtnieces, centrālās stacijas labierīcībās pacelta cena no 50 uz 60 centiem
kas tas vispār ir par skaitli, es prasu, man lūst galva
seismiskas izmaiņas inflācijā tātad
šajā sakarā man jums jautājums
tiem, kuri tirgo (vai pērk) tulkojumus ar taksi par vārdu (jokus par takšiem šodien ne, paldies)
kādi ir puslīdz aktuāli skaitļi tā kunga divtūkstoš divdesmit piektajā gadā?
man šāda veida tirdzniecība tik ilgi bijusi tik margināla, ka taksei ir kādi padsmit gadi, jāatsvaidzina skats
ja nav grūt, uzrakstiet komentāriņos
komentāriņi skrīnoti, saprotams
|
(ir ko piebilst)
black_data
|
11:35a
Nebūs nekāds jaunums, ka mūzikas autoriem ir zināmas pretenzijas pret to, kā mūzikas straumēšanas platformas pārdala iegūtos līdzekļus. Es nesekoju Grammys, bet izrādās, ka Chappell Roan šo jautājumu ir pacēlusi apalvošanas cerimonijā, saņemot savu balvu. Neejot utopiskos scenārijos par minimālās iztikas nodrošināšanu mūziķiem, ja šo jautājumu sāk apspriest ļoti populāri mākslinieki, tur parādās reāls potenciāls kolektīvai rīcībai. Nedomāju, ka mūzikas straumēšana pazudīs principā, bet big-tech kompānijas ir diezgan atkarīgas no tā, cik populārākie satura veidotāji ir gatavi atbalstīt tieši konkrēto korporāciju. Tieši tāpēc Spotify tik ļoti dominē straumēšanas tirgu, un kaut kāds Tidal nav par redzams tanī topā. Es mazliet brīnos, ka tieši Amazon ir nākamais lielākais spelētājs šinī tirgū, savukārt Apple nav izmantojis savas vēsturiskās priekšsrocības. Lai vai kā, arī šinī biznesā neviens nav attcēlis principu, ka cīņa notiek par to, kurš piedāvās lētāko doktordesu visērtākajā pieejamajā veidā, un visi pārējie tad nu mēģinās tikt tur, kur ir visvairāk pircēju, un tāpēc doktordesas ražotāji var drusku diktēt to, kā tad pareizi būtu organizēt to visu pārdošanas procesu.
Es mēģinu iztēloties, kas notiks tad, kad mūzikas straumēšana vairs nebūs pieejama tanī formātā, kādā tā ir pieejama šobrīd, jeb par vienu nelielu fiksētu mēneša maksu. Man ir ne pārāk liela, bet pietiekama plašu kolekcija, lai es kādu laiku varētu pārdzīvot pārejas procesu. Bet cik daudz un kam es būtu gatavs maksāt par mūziku turpmāk? Es nepērku mērču, bet tās pašas plates es mēģinu pirkt pa tiešo no māksliniekiem, nevis no lielajiem izplatītājiem, un tādā ziņā to varētu vienkārši turpināt darīt. Bet, protams, ir digitālā satura priekšrocības, un kas varētu mainīties tur? Pay per listen? Atgriežamies pie digitālo failu iegādes? Un vai es šos failus varu turēt mākonī, un cerēt, ka manas īpašuma tiesības nepazudīs, ja pazudīs korporācija, kas uztur šo mākoni? Varbūt varētu palikt tā pati straumēšana, bet piecar reizes dārgāk? Interneta radio stacijas? Bandcamp? MySpace?
|
(ir ko piebilst)
dienasgramata
|
10:49a
Autobusā simtgadīga sieviņa visiem jautā, cik vēl pieturas līdz stacijai un stāsta: “Es šodien esmu laimīga. Biju pie ārsta. Nenožēloju ne mirkli.”
|
(ir ko piebilst) Sunday, March 23rd, 2025
black_data
|
12:49p
Pirms dažām dienām biju liecinieks vienai citai epizodei, kas demonstrēja cilvēku vajadzību uzturēt iekšējo mitoloģiju.
(Side note: kaķis no laukiem bija atvests uz pavasara tehnisko apkopi, ir pie labas veselības, atblusots, attārpots, viņiem ar suni attiecības ir uzlabojušās, lai gan suns joprojām ir nīdī bēbis, un zināmu stresu saglabā.)
Gaidījām ar kaķi vetklīnikā, kad vetārsts mūs pieņems, kad tur ieradās kāda tante. Viņa gribēja uzzināt, ko viņai iesākt ar kaķi, ko viņa pusmirušu atvedusi no laukiem, un tagad viņš divas dienas neesot ēdis. Sarunas gaitā, protams, tika secināts, ka kaķi vajag atvest atrādīt, bet cita starpā vetārste izmeta frāzi, ka neviens nemirstot no vecuma, visi mirst no slimībām, kas vecumdienās kļūst aizvien biežākas. Tas tantē trigerēja pretestību, un viņa ļoti uzstāja uz to, ka viņai bijusi vecmāmiņa, kas nomirusi miegā, un viņai nekas nekaitēja. Vetārste ne pārāk uzstājīgi piezīmēja, ka tikai tāpēc ka neviens nezināja, kas vecmāmiņai kaitēja, nenozīmē, ka viņai nekas nekaitēja, kas trigerēja turpmākus mēģinājumus apgalvot, ka vecmāmiņa pilnīgi noteikti bija spirgta un pie labas veselības. Par laimi saruna atgriezās pie sirgstošā kaķa, cilvēki vienojās par rīcības plānu, un mēs ar kaķi varējām doties kabinetā.
Varēju releitot ar vetārsti, ka reizēm ar savu racionalitāti var nonākt sarunās, kurās nebija vēlmes nonākt. Tad ir svarīgi ātri no tām tikt ārā, nevis kliedēt kāda vēlmi turēties pie savas dziļas pārliecības.
|
(1 comment | ir ko piebilst)
dienasgramata
|
11:51a
DELFI. Krupis, lai gan neliels dzīvnieks, var sasniegt 40 gadu vecumu.
|
(1 comment | ir ko piebilst)
black_data
|
11:25a
"Kad katra diena var būt pēdējā, tu sāc dzīvot pa īstam."
Šis ir par dzīvi Ukrainā kara apstākļos. Es, protams, saprotu vajadzību saglabāt optimismu par dzīvi arī kara apstākļos, bet bieži vien es novēroju, ka tas kļūst par kara fetišu, un īpaši jau to cilvēku vidū, kurus karš tieši neskar. Ir atšķirība starp bailēm no kara, un praktisku darbību veikšanu situācijai, kad notiek ļaunākais, un to, kad cilvēki sāk spēlēt kariņos. Dzīvi, protams, visu turpina būvēt miera apstākļiem, jo pretējā gadījumā tomātus sāktu audzēt paši, nevis priktu veikalā, vai skvoša vietā ietu uz šautuvi.
Bet vēl mani kaitina tāda kā kara emocionāla attaisnošana dēļ savas nemācēšanas dzīvot. Katra diena var būt pēdējā, un tam nav vajadzīgs karš. Tur, protams, ir zināma statistiska atšķirība, ja riskam nomirt ceļu satiksmes negadījumā mēs pievienojam iespēju nomirt no pretinieka raidītas raķetes, bet karš nav stress veselīgās devās, un nekādu autentiskumu dzīvei nepiešķir. Šis man atgādina komentārus Feisbukā, kur vienam džekam, kurš pasūdzējās par saviem diezgan iespaidīgajiem depresīvajiem stāvokļiem, cita starpā ieteica aizbraukt pakarot uz Ukrainu. Man ir ko ieteikt cilvēkiem, kuri šādu padomu neuzskata par problemātisku, un parasti tā ir terapija. Ja tu kaut kādā mērā dzīvi miera apstākļos vērtē zemāk, kā dzīvi kara apstāķļos, tev noteikti ir kādas problēmas, kuras ir vērts atrisināt.
P.S. Arī žurnālistika nav daiļliteratūra, un meklēt sevī Hemingveju var arī citos veidos.
|
(1 comment | ir ko piebilst) Saturday, March 22nd, 2025
wowow
|
9:33p
Vecums ir tad, kad tev ir vienas brilles TV/auto un citas - telefonam/datoram.
|
(ir ko piebilst)
smejmoon
|
9:27p
Šī bija diena, kad plaukstas pašas atvērās un pavērsās uz priekšu; krūtis atvērās un lāpstiņas atvilkās. Vajadzēja vienu deju, varbūt trīs minūtes.
|
(ir ko piebilst)
black_data
|
11:14a
Domājot par lietu kārtību šobrīd pasaulē.
Piemēram, ir tāds Marko Rubio. Viņam ir kaut kāds uzskatu kopums, ko es visdrīzāk ar viņu nedalu, bet kopumā es to obligāti neuzskatu par problēmu. Bet diezgan nepārprotami daudzi viņa uzskati konfliktē arī ar republikāņu badshit crazy teikiem. Tā kā viņš ir "first Hispanic American" tajā vietā, kurā viņš ir ticis, es domāju, ka viņam nav svešs amerikāņu minoritāšu stragls par vietu amerikāņu sabiedrībā, un viņam varētu šķēršam rīklei sēdēt visa tā emigrantu izsūtīšanas politika pēc entiskās profilēšanas. Bet izskatās, ka viņam ir sava karjera un priekšstati ārpolitikas jautājumā, viņš ir gatavs reizēm pasēdēt dīvānā, disasociēties no notiekošā, un "domāt par Londonu". Un te ir tas interesantais jautājums, kādas robežas novelkot, mēs spējam funkcionēt kā sabiedrība? Vai mēs iesaistāmies procesos, kas mums šķiet problemātiski, un fokusējamies uz tām lietām, ko mēs uzskatām par pareizām, vai distancējamies no visām problemātiskajām lietām, un ļaujam šiem problemātiskajiem cilvēkiem pārņemt arī tās jomas, kurās mēs varētu izdarīt kaut ko labu?
Šis jautājums nav tikai filozofija par lielām un globālām lietām. Mums apkārt ir radi, kaimiņi, kolēģi, draugi, un to starpā ir sievu sitēji, nodokļu nemaksātāji, Nacionālās Apvienības vēlētāji, kritieši un gaļēdāji. Vai man kā vegānam būtu jāatbalsta restorāns, kurā ir trīsdesmit dažādi gaļas ēdieni, jo tur ir viens vegānisks burgeris? Vai man būtu jādraudzējas ar civlēkiem, kas fano par Īlonu un Trampu? Un ja nē, vai man būtu jādraudzējas ar cilvēkiem, kas dzer kafiju ar pienu "jo garšīgi"? Jo var izrādīties arī tā, ka tas kas šodien šķiet muļķīgs iemesls ietiepībai, pēc piecdesmit gadiem var izrādīties badshit problemātisks arhaisms, un mēs pēc piecdesmit gadiem varam būt vēl dzīvi un spējīgi domāt. Bet arī negaidot piecdesmit gadus, reizēm mēs meklējam kompromisus tanī, cik platas būs velo joslas, bet reizēm tanī, vai bērnu nogalināšana kādā tālā pasaules zemē ir neizbēgamais ļaunums.
|
(ir ko piebilst) Friday, March 21st, 2025
black_data
|
9:44a
Bear with me.
Man pirms gadiem diviem piezvanīja telemārketings no Somijas Veselības Produktiem, un piedāvāja iegādāties vitamīnus. Akcija, laba cena, ja nepatiks, varēs atteikties. Tā kā es biju jūtīgā vietā, un biju jau izmēģinājis vairākus magnija veidus, nolēmu dot iespēju šiem relatīvi lētajiem vitamīniem. Vēl bez magnija paņēmu "D" vitamīnu, jo pēdējās analīzēs tas man bija negaidīti zems. Ja slikts rādītājs bija zem desmit, tad man bija 0.5 vai kas tāds. Es zināju vairākus cilvēkus, kuriem ārsti ir specifiski izrakstījuši "D" vitamīnu, tāpēc es nenojautu, ka tik dzīvespriecīgai būtnei kā es šis rādītājs varētu būt tik zems.
Ko es nebiju ierēķinājis, pērkot šos vitamīnus, ka es neesmu somu pensionārs, jo viss šis pasākums ļoti atgādināja deviņdesmitos, un lietu pasūtīšanu no kataloga. Es saņēmu savus vitamīnus, aizmirsu laicīgi samaksāt rēķinu, kas izdrukātā veidā bija pievienots sūtījumam, aizmirsu atteiktos no nākamā sūtījuma, attapos tad, kad mistiski bija jāiet uz pakomātu iepriekšējās dzīvesvietas tuvumā, atkal aizmirsu samaksāt rēķinu, saņēmu brīdinājuma vēstuli par parādu vecajā adresē, turpināju nespēt saņemties piezvanīt, un atteikties no nākamā sūtījuma, līdz brīdim, kad man piezvanīja kurjers, kuram es teicu, ka neesmu tajā adresē jau kādu laiku, un lai sūta tos vitamīnus atpakaļ. Beidzot es sameklēju to sasodīto klienta numuru, un vēl pēc trīs mēnešiem piezvanīju uz klientu centru, pastāstīju, ka man ir nenormāls uzkrājums ar viņu jau izsūtītajiem vitamīniem, un es neprotu dīlot ar pakalpojumiem, kas man tiek sniegti telefoniskā formātā. Bet viņi turpina man zvanīt reizi dažos mēnešos, un mēs pieklājīgi parunājamies par to, ko man no viņiem nevajag. Pirms kādas nedēļas saņēmu no viņiem kārtējo zvanu, kur pastāstīju viņiem, kā es mēģinu joprojām tikt galā ar to, ko es no viņiem esmu saņēmis līdz šim. Kā no visa šī var noprast, vitamīnus es lietoju mazliet pēc vaibiem. Pēdējā laikā palīdz telefonā iebūvētā medikamentu atgādinājuma funkcija, un tad nu es viņus dzeru pēc principa - ātrāk tiksi no viņiem vaļā, ātrāk varēsi meklēt jaunu brendu.
Un šonedēļ es biju pie sava ģimenes ārsta uz savu pirmo vizīti, un attiecīgi vakar nodevu asins analīzes. You know what - man ir normāls "D" vitamīna rādītājs. Daudzi citi rādītāji ir labākā stāvoklī kā man likās, bet tieši "D" vitamīns mani pārsteidza visvairāk. Un man konkrētā vitamīna daudzums ir ne tikai pietiekams, viņš pat ir optimāls. T.i. es no "sliktāk nevar būt" esmu ticis līdz "turpini darīt to, ko tu darīji līdz šim". Diezgan negaidīta blakne stulbai ņemtnei ar vitamīnu tirgotājiem.
|
(16 comments | ir ko piebilst) Thursday, March 20th, 2025
black_data
|
11:15a
Slow Horses
Tikko Kolbērs intervēja Oldmanu, jo jāsāk promotēt Slow Horses 5. sezona, un man jāsaka, ka es drusku nedalu entuziasmu. Es to seriālu skatos, un jau tas nav maz, bet tomēr man jāsaka, ka trešo sezonu es uzskatu par katastrofāli draņķīgu. Pirmā sezona bija drusku mocības, jo man vienmēr ir problēmas, kad ir jāiepazīst kaudze ar jauniem personāžiem, un visi viņi ir cilvēki ar vārdiem, nevis, piemēram, zirgs, kaķis un dzeloņcūka. Otrā sezona jau bija baudāma, un es jau spēju izsekot notikumiem arī dara dienas beigās.
Bet kas notika autoriem ar trešo sezonu, es nesaprotu. Priekšpēdējā sērijā bija tieši viens dialogs, un es, bakstot fokaču humusā, tam neizsekoju. Viss. Pārējais bija "stulbi cilvēki mirst stulbos veidos". It's a lazy writing. Un vēl es neticu neviena aģenta pārdabiskajām spējām, vismazāk jau Lamba spējām. Jā, sure, pieredze ir nenovērtējama lieta, bet cilvēks, kas veikli operē ar priekšmetiem un savu ķermeni, visdrīzāk ir spējīgs patērēt pārtiku mazliet veiklāk kā gadu vecs zīdainis. Un vēl šie pārcilvēki ir ar tik bērnišķīgiem trūkumiem, un tik idiotiski kļūdās - I can't even. Bet visvairāk mani kaitina, par kādu karikatūru ir pataisīts asian guy. Es saprotu, ka viņa galvenais skils ir datori, sterotipi much, bet es viņam neuzticētu pat pabarot kaķi, baidoties, ka viņš sagriezīsies ar konservbundžu, un viņa sociālie skili ir tādā līmenī, ka viena sexy striptīzdejotāja varētu nonest visu MI5 aģentūru.
So, jā, es nez. Tie gaišie laiki, kad pa Londonas ielām skraidīja Kamberbačs un Frīmans. Varbūt aprīlī Last of Us raisīs lielāku entuziasmu.
|
(ir ko piebilst)
|
