Acīmredzot es no bērna ballītes esmu atgriezies ar četriem telefona lādētājiem. Četriem.

Divi no tiem ir derīgi manam tagadējam telefonam, viens... ir paredzēts Nokia (lai miers tās pīšļiem) un pēdējoreiz izmantots mazās portatīvās tumbiņas lādēšanai, bet ceturtais... ceturtais ir vienkārši vads. Gan jau arī Nokijas, bet citādi vienkārši vads.

Bet kā es esmu pamanījies savākt tos visus četrus vienuviet? Eh.

Bet bērnu ballīte bija diezgan lieliska, bērns ir diezgan laimīgs.

Man kā tēvam sirdi silda tas, ka man izdevās viņai uzdāvināt ko tādu, kas viņai ļoti patīk, un tas pat nebija kas tāds, par ko mēs būtu runājuši vai viņa būtu pieminējusi.

Tālāk var nelasīt.

No citas operas, pagājušajā naktī man bija sapnis, kur man bija par vienu bērnu vairāk, un Positivus festivālā es pazaudēju jaunāko. To meklēdams, es sev pārmetu, ka nebiju pietiekami noraizējies par to — pamodos noraudājies, turpat sapnī biju saticis kādu no saviem reālās dzīves draugiem, kuram pašam ir divi bērni, viens no tiem ir mans krustbērns, bet es neesmu pildījis savus krusttēva pienākumus. Un es zinu, ko zemapziņa domā par to Positivus pazaudēto bērnu, kurš gan sapnī atradās. Šī rindkopa bez konteksta nemeiko sensu, es saprotu, bet man vajadzēja pierakstīt.

Šodien kaut kāds slinks un pikts garastāvoklis, varbūt bik apaukstējies pa vakardienas dārza ballīti (ā, un šorīt brokastīs apriju vienas aizdomīgas kūkas pārpalikumus – labāk nebūtu ēdis, vēders mazliet protestēja, jau vakar tak tās ogas neizskatījās labas, bet nu neko (iet gūglēt “vai pelējums ir kaitīgs”) (bērniem to kūku nedevām, tā bija aizķērusies ledusskapī no iepriekšākas ballītes).

Meita gan šodien gribēja kaut kur ciemos, bet kur nu vairs, vesela nedēļa jau bijusi ciemošanās un viesošanās pilna. Tad nu tādi pikti un nosaluši braucām uz Baronielas bērnu rotaļlaukumu (11 km vienā virzienā un sanāk braukt gandrīz tikai un vienīgi pa izdaudzināto Rīgas velo infrastruktūru) – pie sevis jau priecājos, ka audzinu vēl vienu velobraucēju, lai būtu kompānija tālajiem nākotnes velobraucieniem.

Bet tagad skatīšos oriģinālos “Ghostbusters”, man nez kāpēc ir aizdomas, ka neesmu tos iepriekš redzējis, lai gan tik daudz kas par tiem redzēts/dzirdēts. Līdzīgi man ir ar Montiju Paitonu, piemēram, filmu par svētā grāla meklējumiem esmu tikai fragmentāri (un daudzkārtēji) skatījies, bet nez kāpēc ne reizi no A līdz Z. Lūgums nemest ar tomātiem un vecām olām.