Jāpažēlojas. :)
Es te uz brīdi (pēcpusdienu) piesēdos pie sveša datora pastrādāt. Kamēr visi dati "dzīvo" "mākonī", tikmēr nav ne vainas, vari strādāt no jebkuras internetam pieslēgtas ierīces, kas atbalsta civilizētas datu ievades funkcijas (telefons šiem kritērijiem gluži neatbilst). Tomēr nupat pārliecinājos, ka darba vide ir ļoti svarīga, lai varētu strādāt produktīvi. It kā jau pie visa var pierast, bet vai vajag. Acīs spīd gaisma no loga, klaviatūra kaut kā neērti augstu novietota (ja tā ieskatās, arī monitors stipri par augstu, salīdzinot ar ergonomikas ieteikumiem), tā un šitā, un vispār "kurpes spiež".
Secinājums jeb piezīme sev: Šis būs jāatceras, kad nonākšu līdz darba datora nomaiņai (un tas būs diezgan drīz, pārāk bieži jau sācis čakarēties).

Upd.: Bet kāds skats pa to logu, no kura spīd gaisma acīs... Pārdaugavas zaļie dārzi (nemaz nepateiksi, ka atrodies 21. gadsimta lielpilsētā) un Torņakalna baznīcas staltais tornis. Gut, Voldemar, gut!

Šodien divas reizes gadījās atcerēties to vasaru vidusskolas laikā, kad strādāju (lasi - vergoju) pārtikas veikalā netālu no mājām. Veikals vēl pirms krīzes paspēja bankrotēt/pārdoties T-marketam, kļūt par Saulīti un tad par Maximu, bet par to nav stāsts.
Šorīt agri devos ārā un kaut kas gaisā bija tāds, kas atgādināja agros rītus tai veikalā, kad pirms kārtējās svelmainās dienas jau 8 bija silts un no šķūnīša aiz veikala bija ik rītu jāatnes smaga kaste ar piena produktiem, kurus tur sazin cik agrā rītā ik dienas atstāja "piena vedējs".
Tagad vakarā toties Aldara jaunums (kaut kāds pēc senču receptēm darināts alus) atgādināja tās pašas vasaras vakarus, kad pēc smagās darbadienas ap 22-iem vilkos mājup, pa ceļam tukšodams alu.
Laikam Aldaris atgriezies pie savām receptēm, kas uz laiku bijušas izņemtas no apgrozības. :)
Tagad sēžu uz perona un gaidu vilcienu mājupbraukšanai, un vilcieni man atsauc atmiņā atkal citas atmiņas iz bērnības, bet tas jau ir stāsts citai reizei. :)
* Vai '98. gada, bet tas nav tik svarīgi.