Fenomenāli, kā dažiem cilvēkiem var būt pārliecība par savu absolūto nekļūdīgumu vienmēr un visās situācijās. Kaut kāda pilnīga nespēja pieņemt vai atzīt to, ka arī viņi kādreiz varētu būt kļūdījušies vai izdarījuši ko nepareizi. Un tad žēlojās, ka ik pa brīdim uzduras uz tādiem pašiem. Karma draugi, karma tāda.
|
Posted by: Foršais džekiņš (
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} petro) Posted at: 26. Janvāris 2013, 20:34
|
Iz(klau/la)sās samērā loģiski un pamatoti. Man savukārt droši vien derētu pamācīties nevērtēt.
|
Posted by: kreiza (
kreiza) Posted at: 26. Janvāris 2013, 20:52
|
|
Es jau no savas pieredzes ;) Pārbaudīts :) Reizēm ir tādas vienkāršas lietas, ko atklājot brīnies, kā ātrāk neredzēji... Tik daudz enerģijas un nervu lieki aizgājis. Gan jau ir situācijas, kur tas nestrādā, bet lielākoties- tiešām vieglāk :) Un vērtēšana pa tiešo saistīta ar vainīgo meklēšanu. Tātad, jā, arī nevērtēt... Nu tā bija, tātad cilvēks to tajā brīdī uzskatīja par labāko risinājumu, pareizi, nepareizi, kāda nozīme. Svarīgi jau ir tas, ko šobrīd darīt :)
Ja atsakās no vainīgo meklēšanas un no aizstāvēšanās, ka es neesmu vainīgs, kā arī no vērtēšanas- Pareizi, Nepareizi, kļūst daudz vieglāk dzīvot :) Šķiet, tas nāk no bērnības, kad uz vecāku aizrādījumiem vajadzēja aizstāvēties, lai nesekotu sods. Pieaugušo pasaulē reizēm vieglāk pateikt- jā, es esmu vainīgs(-a), piedod.