Durvis uz pagalmu
Es izgāju pa ēkas durvīm, kas ved uz pagalmu. Pavisam vienkāršu pagalmu, kuru no trīs pusēm ieskauj pirmskara ēkas, bet zemi klāj smilšaina putekļu kārta.

Ēkā, kas atradās pa labi no durvīm no kurām iznācu, dzīvoja rokgrupa «Bombasas». Pavisam jauna, bet jauniešu vidū ļoti atzīta grupa, kuras galvenais varonis, jeb Solists — tā viņš sevi dēvēja, mūžīgi staigāja tumši sarkani melni rūtotā kreklā, kam norautas piedurknes. Un viņa mati bija ogles melnumā, un saveidoti Elviss cienīgā frizūrā. Uz pārējo dalībnieku fona Solists izcēlās gana pienācīgi, jo bundzinieks izskatījās pēc astoņpadsmit gadus veca zēna, kurš lielveikalā kārto preci plauktos. Ģitārists līdzinājās jaunietim, kurš pirmo nedēļu strādā bankā un ir iedomājies, ka balināta emo frizūra klerkam piestāv. Basģitārists bija mežcirtējs. Grupas logo un talismans bija animēts Tasmānijas velns, kuru es biju redzējis tikai pāris reizes, kad viņš apgalvojot, ka steidzas paspēt uz krāsainajām statiskajām vētrām izjoņoja no pagalma.
Īsāk sakot, grupa bija iecienīta jauniešu vidū, tāpēc nevienam ēku iedzīvotajam nebija pārsteigums pagalmā ieraudzīt spiedzošas meitenes, kuras prasa autogrāfus.

Sakarā ar to, ka «Bombasas» ļoti labi pazinu, es biju vienīgais ar kuru viņi pagalmā sasveicinājās garām ejot, uzskatīju par pienākumu katru dienu izdalīt divus savus autogrāfus, par ko meitenes bija ļoti laimīgas.

Nedaudz tālāk, taisni priekšā, kreisajā pusē bija nojume sastutēta no veciem koka dēļiem. Un zem šīs nojumes sev vietu bija atradis vientuļš dīdžejs. Katru rītu, tieši 9:15, viņš iesēdās izsēdētajā dīvānā zem nojumes un, sataisījis neapskaužami nožēlojamu grimasi, sāka atskaņot savas vinila plates. Dīdžejam, par nenomaksātiem īres rēķiniem, draudēja izlikšana no pussagruvušās nojumes, un, taisnību sakot, visi būtu tikai priecīgi, jo nevienam tā īsti nepatika dīdžeja atskaņotā mūzika. Taču, sakarā ar to, ka ēku iedzīvotāji baidījās no tā, ka nojumi sāks apdzīvot netīrīgi bezpajumtnieki, dīdžeju neuzdrošinājās padzīt.

Turpat, pretī sastutētajai nojumei, otrā pusē pretējai mājai, bija liels koka galds pie kura no rītiem un vakariem es apsēdos, lai izsmēķētu kādu cigareti un izdzertu kādu glāzi dzēriena.

Tā es biju atsēdies arī todien, kad pagalmā ienāca galma ziņnesis ar veselu svītu un nolasīja depešu, kurā tika izteikts aicinājums ierasties uz pieņemšanu pie karaļa, viņa sievas un abu meitas. Ceļā bija jādodas nekavējoties, un tā — es devos tur, kur ziņneša un visas svītas acis rāda.

Pilī mani uzņēma vareni. Tika pagatavots gruntīgs galds, pie kura man atsēsties, uzsmēķēt un izdzert glāzi dzēriena. Arī pelnutrauks bija.

Karalis, maza auguma omulīgs tēvocis, man viesmīlīgi izrādīja savu namu, parādīja naudas kambara uzlauztās durvis un iepazīstināja ar izmeklētāju, kuram šī lieta jāatrisina. Es, brīdi padomājis un prātā noskanējis visus iespējamos kandidātus, norādīju uz vainīgo ar 85.67% precizitāti.
Arī karaļa sieva bija viesmīlības paraugs. Kā feja, tikai tieva. Cēla man galdā dažādas sevis gatavotas delikateses — kūpinātus banānus, siļķi ar putukrējumu un marinētas zemenes.

Princese, ar kuru karalis un viņa sieva bija nolēmuši mani izprecināt, bija skaista, daiļa un apburoša brunete. Piemīlīga, nedaudz kautrīga publikas priekšā, taču visādi citādi īsta velnene.
Kāzas nenotika, jo viesu sarakstā pamanīju kādu sev zināmu personu. Ar vārdiem „Viņa pat bēres var padarīt skumjas." es atvadījos un devos prom, atstājot skaisto, daiļo un apburošo bruneti pilī pie karaļa.

Vēlāk, sarājis svešu bērnu par to, ka viņš plikām kājām skraida pa aukstu klona grīdu, es pamodos.

pērkons.lv