te līst tā kā piedošana.

upd. stefans grapelli laikam ir patiešām tas, kurš mani spēj iedvesmot. ik brīdi, kad šķiet, es tomēr neesmu radīta nedz vijolei, nedz džezam, nedz vispār mūzikai, man pietiek dzirdēt viņu un ir atkal cerība, nepamatota, bet cerība, un ir atkal alkas un gribas un niez.
bet ja niez. tad taču pakasīs.

iedomājos, ka tu varbūt esi smagi slims un man jāmācās somewhere over the rainbow. nokaunējos par savu klusēšanu un no visas sirds ceru, ka tu tomēr nemirsti vairāk un ātrāk kā vienkāršs mirstīgs cilvēks. jo tādas dziesmas nedrīkst mācīties pēdējā brīdī (vai pēc pēdējā brīža).

it kā briesmīga diena, bet šķiet, visas nebūšanas atsitās pret kaut kādu aizsargslāni un galu galā esmu nogurusi, bet laimīga.
man ir divas jaunas kleitas un ne jausmas, kas man varētu nepatikt ievā paršā, rādās, man viņā patīk it viss.

man patīk aizrautīgi cilvēki, kas spēj iedegties un būt pilnā mērā "par kaut ko". viņiem ir savs viedoklis, viņiem ir savs sakāmais, viņi rādās droši un stabili. kādā ziņā viņus apskaužu, jo brīžiem šķiet, pati esmu aizrautīga tikai brīžos, kad stāstu par savu vēlmi būt aizrautīgai, iedegties un kvēlot tā kā kvēlo viņi.
bet varbūt tieši tādēļ es no viņiem varu tik ļoti nogurt, ka kādā ziņā gribas mūžam palikt bezviedokļa nūģim, kas par visu šaubās un šaubīšanos sauc par "spēju palūkoties no dažādām perspektīvām" un visu ko, bet tikai ne aizrautību - tādu akluma monologu.

Mūzika: Ieva Parša mīļš

man jau tagad pietrūkst uzrakstīt kādu eseju pie narkēviča.
pa vienai katru semestri.

šovakar, gultā un melnajā tējā mēģināšu piedzerties no melna balzāma. esmu čība un man krūtīs ir gājputni - pamatīgs kāsis. bet darbi ir gandrīz beigušies. vēl tikai dažas ģeniālas domas, daži komati rīt, vēl tikai miers parīt un arī es to būšu paveikusi.
un ne jau par spīti visam. te nav kam spītēt. te odi ir tik resni un gaļīgi, ka nepatīkami sist ar plaukstu.

lasu sevī saņemšanās drupačiņas. lipinu kopā maizīti.
paēdis nebūs. bet no bada vairs nemirs.

Ūūū, man tikko bija tāds kakla sīrups, ka uguns visam pāri pārskrēja, ausīs un krūtīs palika degot un acis tik plati vaļā, ka visu nakti varētu strādāt!
Johaidī, tādu raganu dziru!

p.s. atceļu to par strādāšanu un nakti. tagad tāds patīkams siltums un miers, ka pilnīgs miegs varbūt tikai.

gribu šovakar atskaitīties. prom no visa vai klāt pie - neesmu droša. ārs bija labs un īsts. turpceļā odi koda tieši galvasvidū, viens cits visu atpakaļceļu nodīca iepinies matos, atnesu uz istabu, izbužināju ārā, sīc tagad, foršā putnu barība. gribas pateikties. redzēju, kā veci cilvēki dejo rokenrolu, tad dejojos pati pa tukšu vāgnera ielu, kas, izrādās nebija tukša, t.i. satiku cilvēku, kurš nekad nekur nesteidzas. mm mīļi. :) un tad man ir tauriņš. ā, un bijām dadā. šodien gan nesaliku tik foršu komplektu kā parasti, bet keita izmaksāja, tad ko tur daudz. man par viņu šausmīgs prieks. pēdējo nedēļu laikā viņa ir izaugusi un tik tiešām, tāda kā uzziedējusi. ā, un mājupceļā izlasīju atkal elsberga pantus un tas viņš ir tik īsts, tas viss ir tik pazīstams.
bija vēl viss kaut kas, bet nav laika atcerēties. rīt no rīta auklēju elzasā, tad paņemsies vēl drusku ar čomski - man patīk, ka tur jebkurš nākotnes plāns reāli ir tīri labs. un īstās izvēles ir tās, kuras nav jāizvēlas. tās, kurās nav jāatsakās no kaut kā. visas tās ekonomikas ar alternatīvajām izmaksām pilnīgi neko nesaprot no dzīves.

Mūzika: 5nizza - Ya s toboi

gribu šodien kaut kur iziet. esmu sev apnikusi ar mūžīgo "žēl, ka nesanāca, bet nu jā, var redzēt, ka iekšā ir, potenciāls ir". vai es kādreiz no tā tikšu vaļā, vai tā ar mani būs visu mūžu. gribas šodien iet uz kinorīga pavaroti koncertu, bet tur visas biļetes izpirktas. gribas iet uz liniņu un akmentiņu, bet tur negribas rādīties, gribas iet uz feel the rhythm ģildē, bet negribas tos pūtējus atkal, gribas kaut ko foršu, bet sanāk, ka man būs jāizvēlās starp šūmani un vīku vai kūko šaneli. galu galā tāda sajūta, ka aizbraukšu uz centru un savākšu, kas nu man tur tāpat jāsavāc, apsēdīšos uz kāda bruģa un tad uzkūkošu pati. nekādas man šaneles nevajag, dzeguzīte.
mieru vajag. un ticēt gribas.

izgāju ārā gaisu ieelpot un iedomājos, vai tad, ja es varētu ik pa laikam atslēgties no darba, jo man būtu nepieciešams ievilkt dūmu, vai tad būtu vieglāk koncentrēties?
skan neticami, bet tas jau nav arguments.
citādi es to gaisu ieelpot neeju un no darba arī atslēdzos tikai fermā palūrot. nu un koncentrācijas nekādas. izkliedēts mākons.

starp citu, ja pavisam konkrēti un tieši - darbā esmu pusē. ceru, ka darba vadītājs nebūs ar mieru tik vēlu nodotu, neredzētu un sasteigtu un galvenais, nevadītu darbu laist tālāk. tad būs jo lielāks gandarījums, ja rīt no rīta, tomēr būšu uzrakstījusi visu un nosūtījusi.
ja viņš mani pievils, un būs ar mieru laist tālāk - nu ta neko, būs vienam jaunam akmenim uz pleciem atkal vieta.

atklājums vēl viens - o, palaid tik vaļā grožus, lai sāk nākt visādas metaforas un jocīgi izteicieni, lai ne miņas no akadēmiskā stila un - aiziet, kūpēdams. reāli, es gribu, lai ir priecīgi, un uzvalkā tik bieži vēl staigājusi neesmu, lai prastu arī stīvās biksēs kājas aiz galvas aizlikt vai lotospozā uz ceļiem palēkāt. oh, dear.

bet esmu taču šodien spams un tas vārds mutē ir apaļš un mīksts, bet, un es saku, BET nākošgad ies dejot tautas deju kolektīvā. nekad mūžā dejojusi neesmu, ikdienā stenderēs skrienu, bet man tak piestāvētu dejot tautiskās, nu tā piestāvētu!

Mūzika: Tight like this - Louis Armstrong

p.p.s. nupat ir tā, ka roku muskuļi noguruši un pašai lūziens nāk. bet pirkstos tas karstums, ko tā mīlu, tas nogurums, kas prasa vēl un vēl un liek justies nevis iztukšotai, bet burbuļojošai, pilnai līdz malām. tagad pusstundiņu pasnaust un tad pie bakalaurdarba. uzrakstīšu tak. kur paliks. :)
bet skan tik labi, kā sen nav skanējis. tā jau var pat ticību sev atgūt.

šodien saku jā un krītu uz priekšu.
un nevajag spēka, lai cīnītos, jo nav pret ko.
ne tuvu sajūtai, ka viss būtu iespējams. viss nekad nav.
bet pārliecībā un pateicībā, ka iespējams ir tieši tas, kas mans un manējais.

vēl pirms dažām dienām es gribēju tikai gribēt. šodien gribēt nav vajadzības. viss notiek un notiks tāpat.

p.s. atklājām arī peldesezonu. upe kā vasarā. ūdrs peldējās. izkāpa gan niedrēs, ne pie mūsu laipiņas. šausmīgi jauks un šausmīgi slapjš.

lieliem burtiem
"man nejiet ciba, aj"

bet tiešām. lēna un neko nesaprot, ja neatkārtoju trīsreiz.

upd. vai tu re kā, ne es viena, kam neiet, bet mana ciba gan viena, kas neiet. būs rīt izskatu mainīt. viss sarunāts!
upd.upd. tā kā liene pielika +1 pie tā, ka izskats tiešām klāt piemocīts, hehe, skatu vēlreiz cauri visas "ādiņas". pa šiem gadiem izrādās, esmu veikusi pielāgojumus gandrīz visām, un kas jocīgi, praktiski visas savā krāsu gammā piestāv arī manai šībrīža beķerejas bildei. kaut kas nemainīgs, izrādās.

pēkšņa vēlme, kaut mani kāds aiz potītēm paņemtu un kājām gaisā izkratītu visas kabatas tukšas, tika izskaidrota ar gausu asinsriti smadzenēs un gravitācijas spēka nogurušu mugurkaulu. apguļoties uz grīdas pēkšņā vēlmē atrados jocīgā pozīcijā, ko iztālēm varētu mēģināt nosaukt arī par "svecīti". (vidusskolā pratu no svecītes kūleni atpakaļ aizmest, taisnām kājām un izklupienā apsēžoties, vai kādi nu tur bija tie eksāmena standarti. bet tagad - kaut kāda izkususi svecīte. kā laiks skrien. kauns skatīties. un kājas arī laikam slaidas, bez celulīta, vingras, veselīgas vēnas, muskuļi tādi, ka aplaizīt. pie tādas slodzes.)
bet par spīti savam tizlumam, sajutos šausmīgi laimīga. pieceļoties gan reiba galva un domājās trīsreiz grūtāk, tak tieši tādēļ viss pie vienas vietas. tās izjūtas ir nepārspējamas. rakstot šo, tā sadomājos, ka gribas atkal mesties uz grīdas un svečoties. jēj. fiziskas aktivitātes glābs manu dvēseli. starp citu - nākošgad grasos stāties sporta akadēmijā, meklēju privātskolotāju kurš pa vasaru palīdzētu man taisīt svecīti, un varbūt tiksim pat līdz tiltiņam. kājas aiz galvas vēl varu pati. tiesa, tikai aizlikt. noturēt viņas tur kļuvis kaut kā, nu, neērti.

gaiss smaržo pēc ezera ūdens, savus desmit grādus vēsāks par bijušo. man nepatīk sieviete no alises zariņas papjēmašē, bet man patīk vīrietis no Elsberga Pantiem. lielo burtu lietojums neapzināts, bet tādēļ varbūt pat nozīmīgāks. mana draugu liste arvien biežāk kādā veidā piemin pieaugšanas procesus, to saistībā var aplūkot to pašu papjēmašē. (es nezinu, kas man, bet tā grāmata vienkārši ceļ uz augšu. varbūt pārejoši.) mana draugu liste raksta par atklātības MAS, tā saistībā var lasīt Pantus. (es nezinu, kas man, bet tā grāmata šobrīd neizprotamā veidā sit pušu pat manas līdzšinējās, gana stabilās autoritātes. varbūt pārejoši.)
tomēr psihoanalītiķim es drīzāk lūgtu noskaidrotu, kādēļ tēvreizi skaitot mūždien aizmirstu, kuras trīs "lietas" Dievam piederēja. dažkārt pasaku kaut ko, kas der klāt pēc ritma, tomēr uzskatu, ka turpmāk man vajadzētu vairāk uzmanības pievērst jēgai.

Vai kāds no Jums nav ievērojis un varbūt pat paglabājis kādu jauku bildi, ko iespējams lietot apsveikumā par meitiņas piedzimšanu?
Skatu internetu cauri, bet visas bildes nepareizas, neētiskas, neglītas šķiet.

Quiz Kid Donnie Smith: I'm sick, and I'm in love.
Thurston Howell: You seem the sort of person who confuses the two.
QKDSm: That's right!

kaut kādas kreisās atmiņas nāk pavisam kreisos un nesaprotamos ceļos.

upd. trīs naktī, bet vai visi muskatieri? līst elpu neatvilkdams, bet šoreiz šķiet, varēšu aizmigt tikai tad, kad debesīm visi ūdeņi būs sekmīgi nogājuši. dabet tā debess tik liela, liela...

kādēļ man šķiet, ka lietot vārdu "plakstiņš" dzejā ir nepiedienīgi.

man ir piezīmju lapiņas. ne baltas, ne līniju, ne rūtiņu, bet ar punktiņu režģi. lielisks izgudrojums.

galvaa polifoniskas domas, gribu bahu speeleet, dziedaat, eest un guleet, gribu konstruktiiva buut un trilleri no augshas saakt, baaaach

Šausmas, Chris Botti ir kaut kāds Džūda Lovs ar trompeti, 

pirmais ods. iekoda. mēģināja otrreiz. nositu.
čau!
p.s. cūkgaļa, kas cepta uz restēm cepeškrāsnī? nekad neesmu tā darījusi. nebūs sausa?

vīlos. lelles skaistas. tomēr sižets nekāds un kustības pārāk ātras.

pie tagiem par šo filmu parādās arī "not funny", "bad acting", "poor script", "riddled with cliche". ja daļēji atbildīgs gan par script lietām, gan par acting nebūtu Ricky Gervais, es piekristu. ja ne Gervais, šī filma būtu pavisam cita žanra un tas būtu žanrs, kur ar līdzīgiem epitetiem bez iebildumiem un piedošanas jāapvelta procentuāli lielākā daļa. bet šajā gadījumā augstāk minētos tagus var saukt par žanra un stila īpatnībām, par izteiksmes līdzekļiem, kas kalpo par uzskates objektu tam "kas arī bija jāpierāda". 

Ja bez tā nekādi nevar, vienīgais, ko drīkst skatīties pirms filmas ir oficiālais treileris. Un tā tas ne bez iemesla ir paredzēts. Visu pārējo jebkurā gadījumā drīkst skatīties pēc filmas. Un tā tas ne bez pieprasījuma ir iekārtots.
Been there, done that - video kā vienmēr palikts zem bildes, atslēgas zem palodzes, viena roka zem spilvena, otra ietīta segā un pielocīta zem zoda, aizvērtas bikses un novilkta grāmata.

brālis atcerējās, kā viņi man maziņai esot pie mākoņiem likuši dziedāt "spīguļo saulīte" un tad saule tiešām sākusi spīdēt. un tad brālis jautāja, vai atceros, kā es to dabūju gatavu. neatceros, pat "ka", kur nu vēl "kā". bet dziesmu protu.

ģimnāzijā mēs visi bijām pa vienam. arī tie, kas bijām pa divi vai četri, galu galā bijām pa vienam.
vakar ar kaķa zāles ēšanas instinktu uzrunāju skypā bijušo klasesbiedru. kaut ko tik veselīgu es laikam sev vēl nekad nebiju nodarījusi.

just, ka arī tas otrs cilvēks ir samežģījies, pazudis abstrakcijās, iespējams, to pārdzīvo, bet es nezinu, vai un kādā mērā. par to netiek runāts. tiek bārstītas asprātības, tvarstīti otra pateiktie vārdi, pa starpai tomēr pasakot arī lielas un svarīgas lietas.
just, ka viņa atmiņā tu vēl esi optimisma pilna, gaiša un atvērta meitene ar bizi. tāda, kas baidās, bet turpina tiekties. tāda, kurai vēl neviens cilvēks nav licies riebīgs. tāda, kura sāpējusi, bet savās sāpēs vēl nav vainojusi nedz sevi, nedz citus.
nenogurušu. un tu nevienam nespēj tā pa īstam pažēloties, bet jo mazāk spēj žēloties tādam. nevar stāstīt, ka grūti, ka negribas. ka dumja un nevarīga. ne jau tādēļ nevar, ka kaunētos, bet tādēļ, ka viss šķiet vien apmiglojies prāts. un gribas laboties, bet ne tādēļ, ka būtu sasliktojusies. vienkārši tādēļ, ka aizmirsusi un tik ļoti viegli noticēt, ka pietiek tikai atcerēties.

ir veselīgi paglabāt krājumos cilvēkus, kuriem par tevi ir laba vēsture.

no rīta biju jau atkritusi atpakaļ. katram up, seko savs down. katrā nākamajā up, šķiet smeļos arvien vairāk spēka un gudrības. trūkst pārliecības, ka katrs nākamais down nav dziļāks, bet tā gribētos domāt.

uzskatīšu šo par mēģinājumu atkaliedvest tejienē kādu vismaz vispārīgu, ja ne konkrētu personiskumu.

ja mas, tad mas. šodien pakļaujos. burvīgs video, un es nesaku auuwww par katru zvēriņu, ko ieraugu.

alefs uzlocījis no savas disertācijas anketas lidmašīnu (TE var redzēt, kādu) un laiž pāri cibzemes laukiem.

Anketa par anketu pildīšanu un pašām anketām vēl locīšanas procesā. Tikmēr vairāk par "lidmašīnām" vari un varēsi palasīties mana_ciba.

lasīju "Bijušās Valsts prezidentes Vaira Vīķes-Freibergas sekretāre" un domāju par Bijušo Valsti.

Manuālā terapeite šodien izrakstīja man vismaz vienu romantisko kino nedēļā.

Pēc iespējas asaraināku. Pie vēlēšanās un izdevības drīkst aizvietot arī ar neprātīgi smieklīgi komēdiju. Ieteicams arī skaļi un sulīgi lamāties vai iet boksēt bumbieri, no kā gan atteicos, tādēļ vienojāmies par kino.
Nē, viņa nav psihoterapeite. Viņa rūpējas par sāpošām mugurām utjp.

Pirms nedēļas noskatījos The Bucket List un divreiz pēc kārtas laidu titrus, lai nav bezjēgā jākauc pie melna un klusa ekrāna. Konkrētajai filmai, protams, ar to nekāda sakara. Man būtu derējis arī Zack and Miri makes a porno.