man patīk aizrautīgi cilvēki, kas spēj iedegties un būt pilnā mērā "par kaut ko". viņiem ir savs viedoklis, viņiem ir savs sakāmais, viņi rādās droši un stabili. kādā ziņā viņus apskaužu, jo brīžiem šķiet, pati esmu aizrautīga tikai brīžos, kad stāstu par savu vēlmi būt aizrautīgai, iedegties un kvēlot tā kā kvēlo viņi.
bet varbūt tieši tādēļ es no viņiem varu tik ļoti nogurt, ka kādā ziņā gribas mūžam palikt bezviedokļa nūģim, kas par visu šaubās un šaubīšanos sauc par "spēju palūkoties no dažādām perspektīvām" un visu ko, bet tikai ne aizrautību - tādu akluma monologu.