man ir audums, lai apvilktu datorkrēslam mīkstumiņus, man pat ir diegs un adata, bet, kā es būtu varējusies iedomāties, ka man taču nav šķēru.
gūglēju, vai zivju eļļu var pārdozēt un domāju par to, ka es laikam tiešām būtu priecīga būt par zivi. bet tad man negribētos būt kaut kādai mazai siļķītei vai reņģītei, tad es vienreiz mūžā gribētu beidzot būt liela, resna, slidena, ar lielu muti vaļā un lielām acīm, esmu tādas zivis redzējusi fotogrāfijās, bet nezinu, kā tādas sauc, tādēļ ierakstīju gūglē "resna zivs" - a tur izlec - "Gribēju pajautāt, kā notiek zivju dzemdības? mana zivs ir palikusi resna. Vai tā tam jābūt?"
naktī bija labi un pat saldi sapņi, no kuriem es, diemžēl, neko neatceros, sadomājos visu ko, visādus "vai tā tam jābūt" no operas, mana zivs ir palikusi resna, un klāt labajai omai drusku sirsnīgi paraudāju. tādēļ saliku darbam mājaslapu un gāju gūglēt, vai zivju eļļu var pārdozēt. tagad gribu iegūglēt, vai zivis var raudāt zem ūdens, bet tā kā zivis laikam tomēr neraud vispār (kaut gan nevar jau zināt) un es acīmredzami vēl neesmu zivs, tad sapiņķerējos un vairs nesaprotu, vai ir kāda nozīme jautāt, vai cilvēks var raudāt zem ūdens. un ja nevar, tad kādēļ tam tā ir jābūt.
man ir kabacis, man pat ir milti un ola, bet kā es būtu varējusi iedomāties, ka man negribēsies kabaču pankūkas.

Varbūt kāds no Jums grib biļetes par 4iem latiem uz 14.oktobra Bildēm?

UPD. Un 15.oktobrī LBN ir Mocarta Rekviēms. Sudentiem lats. Jāmaksā. Nedos latu. mne-e. Bet Mocarts spēcīgs! uff. Koris no Vācijas, orķestrī es.

pretējās mājas logā uz gultas sēž mazs un ģērbjas, blakus sēž mamma un runājas ar bērnu. tikko istabā ienāca tētis un kaut ko teica. un pēkšņi šķiet tik savādi, ka šis rīts, kurā, jāsaka, jūtos, ne savā ādā, kādam citam ir tāds pats rīts kā tie, kurus es atceros no savas bērnības rītiem.
daudz vieglāk ir pamosties, ja to nedari viens.

šovakar no tramvaja izkāpa priecīgi jaunieši, kas apskāva svešus cilvēkus. viena sakamptā sieviete ārēji nereaģēja vispār, otra tā kā iesmējās vai kaut ko tamlīdzīgu. jaunieši aiztesās man pa priekšu, bet pie krustojuma viens pametās atpakaļ un vaicāja, vai atļauju apkampties. teicu "nubetprotams" un pat pieglaudos, kā jau pienākas. man ļoti gribējās, lai mani samīļo, tikai pelnījusi vēl nejutos.
atnācu mājās tāds nepelnīti samīļots, saņēmos, piespiedos, pieņēmos, saspiedos, izdarīju sāpīgi iekavēto darbiņu, tagad jūtos pelnījusi samīļošanu, pankūkas, siltāku istabu un karstu vannu, garu miega pilnu nakti, možu rītu... maz no tā visa es varu dabūt, bet ja ne tā apskāviena avansā, tad ir nejustos pelnījusi itin neko un vajadzētu klusi un nelegāli skumt tālāk.

superfragments no lnmm preses relīzes "Darbu pie šīs skulptūras Olga Šilova sāka ar sava ķermeņa nofotografēšanu pie fotogrāfa Aigara Altenberga. Kailā patiesība, kā izrādījās, nebija pietiekoši atraktīva."

biju ciemos.
vēl joprojām ir cilvēki, ar kuriem man ir grūti runāt un ir tādi ar kuriem vārdi birst laukā paši, tomēr, šķiet, pēdējā mēneša laikā es jebkurā gadījumā esmu izvērtusies pamatīgā pļāpā. kā nu saprast, vai es vienmēr tāda esmu bijusi, tikai kaut kā apspiedusies, vai arī "nevar aizbāzt muti" man ir uzmeties tikai tagad kā aizsargreakcija pret kaut ko. katrā ziņā, cik neērti man kādreiz sametās par savu klusēšanu, tikpat neērti man tagad brīžiem ir par savu runāšanu.
ēdām ābolmaizes. t.i. baltmaizi ar āboliem. šausmīgi garšīgi!
esmu briesmīga vijoles skolotāja. labi, ka šodienas skolniecei bija iedzimts talants, īstā motivācija un milzīgs "espati,espati". atliek vien cerēt, ka arī man ir kāds talants, motivācija un pietiekams "espati", lai es kļūtu par labāku vijoles skolotāju.

skatos multeni. planēta 51. itv. lnt. to sauc par sestdienu un tieši tāda man nekad nav bijusi. naktīs pamostoties nesaprotu, kur atrodos. no rītiem saņemu meilu, par kuru, gribētos nesaprast, kādēļ, priecājos un nesaprotu, ko atbildēt. es nedaru savu dzīvi vienkāršāku. bet tā tik un tā ir skaista.

Mūzika: lnt reklāmas

mūzika un krāsas. pareizās frekvences laižot caur mūsu maņu orgāniem, gūt pareizās frekvences svārstības smadzenēs. ir tik daudz lietu, par kurām es gribētu varēt arī runāt, ne tikai klausīties. un es neesmu perfekcioniste, nē. es esmu vienkārši čiken, kad mierinu sevi - tu par to nespēj neko pateikti tikai tādēļ, ka gribi to pateikt pēc iespējas precīzāk un pareizāk, jo tas viss tev šķiet tik ļoti nozīmīgs. bailes, kauns, vainas apziņa ir visļaunākais, kas ar kādu var atgadīties un ko mēs kādam varam nodarīt. visi pārējie ļaunumi nāk pēc tam, kad šie jau ir klāt.

man šodien nepatika cilvēks. atzīstos. jāsaka, ka man vispār nepatīk psihiatri un psihoterapeiti. it jo sevišķi tie, kas tik pretīgi smīn, kad kāds runā par dvēseli vai Dievu. pats labi zina, kāda reakcija ir viņa smīniņš, bet ko padarīsi - kurpniekam kurpes cauras.
es gribēju viņam vaicāt par slimību. gribēju arī par dvēseli, bet netiku pie vārda un beigās nospriedu, ka tā arī ir vislabāk. nav ko ar tādiem smiņķiem vispār runāt. savu viedokli viņš jau bija izteicis un no manējā viņam tāpat nebūtu ne silts, ne auksts.
bet daļu no tā visa, kas manī šovakar malās, es varu pateikt arī te. - man šķiet, ka slimi bieži vien ir tieši tie, kas spēj tik ļoti nesāpīgi pielāgoties dzīvei, kas mums jādzīvo. un retāk tie, kam dzīvošana sagādā kādas grūtības.
un pa īstam viegli dzīvot paliek tikai tad, kad vairs nesmīkņā par dvēseli un Dievu.

esmu mājās nepieklājīgi agri. čaka ielas dārzeņu veikalā nopirku ābolus. gaitenī saskrējāmies visi trīs. tā nekad vēl nebija bijis. laikam jau tādēļ, ka esmu mājās nepieklājīgi agri. plānoju izdarīt nepieklājīgi maz un iet gulēt nepieklājīgi ātri. viss tik nepieklājīgs tikai tādēļ, ka laukā nepieklājīgi skaists laiks.

kaut kādā ziņā tas līdzinās sajūtai, kas nez no kurienes uzrodas kaut kādā 16 gadu vecumā, kad vajadzība kādam sniegt savu mīlestību ir pēkšņi un pārsteidzoši tik liela, ka nesaproti, ko ar to iesākt.
tā man tagad ir ar kņudēšanu par mūziku. es redzu, kā krītu uz muguras ar aizvērtām acīm ikreiz, kad man ir iespēja ar kādu paspēlēt, kā pietiek tikai atcerēties tādus izdevušos mirkļus, lai taptu līksmi, es redzu, ka man tik ļoti gribas un izrādās ir taču vienmēr tik ļoti gribējies, ka to jāsauc tuvu vai par panisku gribēšanu, man blociņā ir dziesmu liste, kuras es gribētu spēlēt un dziedāt, šodien man varbūt pat ir uzradies iegansts, kādēļ grupa patiešām varētu noderēt, man pat ir draugi, kas man varētu palīdzēt, lieliskas džaretmīlošas klavieres, strauji augošs bass un trompete, varbūt pat dejotmīlošas bungas... bet man ir bail. bail, ka viņi atteiks, bail, ka viņi nav īstie un mēs nesaprastos, bail, ka es nemācēšu, pievilšu, bail, ka neizdosies.
16 gadu vecumā pie tādām bailēm vai izdevības trūkuma gadījumā lielā un kņudošā vajadzība sublimējas, piemēram, dzejas rakstīšanā. nezinu, kamī varētu sublimēties mana šībrīža mūzikas vajadzība, ņemot vērā, ka tā visticamāk pati ir kaut kāds dzejrakstīšanas atvasinājums un secīgi arī tās 16 gadu vēlmes atvasinājums. turklāt negribas, tik ļoti negribas, lai pāriet. lai taču beidzot piepildās, lai taču beidzot ir tā maize, kurā iekosties ar pilnu muti.

kaut kādā ziņā tas līdzinās priekšvakara sajūtai. jūti, ka būs un būs nenovēršami, un būs labi, bet to gribas tik ļoti, ka saproti - pārdzīvot vilšanos varētu būt pat neiespējami, un tad centies nesacerēties, centies sevi bremzēt, bet nakts ir gara un miegs nestāv ne tuvu klāt, svaidies un mokies, līdz pret rīta gaismu tomēr zūdi nespēkā un miegā.
nākamajā rītā pamosties ir grūti, savā nogurumā visu nedaudz salaid grīstē, tā ir vilšanās, bet ne tik liela, lai savā nogurumā ar mērenu devu pofiga to nevarētu vienkārši pārlaist pāri.

šuš. vai būs mierīgs.

Jau kopš pēcpusdienas ļoti kārojās vīna. Tikai tagad iedomājos tas tādēļ, ka neaizgāju uz taku šodien.
Toties skaidrs, ko Eipurs minimās domāja ar aklajiem dunduriem. Grafomāni ir kā hakeri, kas ar kļūdu un mēģinājumu metodi cenšas uzminēt paroli un kā Aivars raksta, nemitīgi nes savus darbus literārajam konsultantam cerībā, ka tos beidzot "apstiprinās".
Tabet latvietis vēlēšanās arī ir kā grafomāns jeb paroli aizmirsis nabadziņš. Nespēj viņš saprast, kura atbilde jāsniedz uz drošības jautājumu, lai tiktu pie laimīgās, pārticīgās dzīves paroles. Un tad viņš min. Paļaujas savai intucījai. Ekh, ja vien jebkādas partijas nosaukums būtu rodams tai ģenētiski kodētajā informācijā, ko Dievs mums devis defaultā.
Bet vīnu gribas tik un tā. Labi, ka desmitiem jau pāri. Iztieku ar vieglu alu un ir ok.

Mūzika: I Wish I Knew How It Would Feel To Be Free - Billy Taylor

mums šodien uz lekciju neatnāca pasniedzēja. no sākuma puikas vienkārši spēlējās ar klavierēm, bet tad piesēdās toms, ojārs izvilka trompeti un man bēda, ka vijoles nav, bet nevar daudz pabēdāties, kad viss kņud un vibrē, dziedās my funny valentine, auditorijā pilns ar meitenēm, kuras mācās džezistos un dzied daudz labāk par mani, bet kuru tas interesē, ja es varu dziedāt my funny valentine un toms piespēlē un ojārs turpina ar improvizāciju. tam visam ir tikai viena nelāga piegarša - mazuma, tā visa ir tikai un vienīgi par maz, bet pat tās drupačiņas just makes my day or even three.

man istabā ir miegs. ko tas varētu nozīmēt?
(t.i. braucu mājās pilna cerību mazgāt grīdas un kārtoties, rakstīt plānotāju un lasīt, spēlēt. pietika apsēsties pie galda, lai saprastu, ka gribas tikai gulēt. vakar vakarā arī grasījos kalnus gāzt un kino skatīties, bet pietika apsēsties pie galda, lai saprastu, ka man var sanākt tikai miegs. jāpārvieto galds uz citu vietu un galda vietā jāliek gulta, es saku!)
p.s. iespēja, ka es vienkārši esmu nogurusi, ienāk prātā pēdējā un neizklausās ticama.

Šorīt aizgulējos. Divreiz. Sapnī pakāpos uz grāmatplaukta un lēcu ūdenī, tālu, tālu. Kritu ūdenī, kā nekad nebiju kritusi. Ja būtu pakāpusies vienu plauktu augstāk, būtu aizlēkusi līdz istabas galam un atsitusies pret radiatoriem. Vēl bija kokteiļi, saldēts putukrējums un jocīgi augļi, dzīvoklis ar ļoti daudzām tukšām istabām un ejām, tad nāca ciemiņi, es apgūlos gultā un aizklāju acis ar rokām, kad nāca raibīs - tjipa, kautrējos, atrodi mani. Savādas lietas savādās vietās. Sēžu tagad ar basām aukstā istabā un domāju, vai pietiks ar to, ka esmu nogulējusi divas lekcijas, lai skaitītos, ka esmu sevi savlaicīgi palutinājusi/pasargājusi no saslimšanas, kas, kā visas pazīmes rāda, neatstāj tuvoties.

p.s. bet istabā man patiešām ir uzradies plaukts, no kura var arī lēkt, ja ļoti gribas. un skapis. un kartona kastes ir gandrīz pazudušas. un meitasistabiņā, patīkami svaigā gaisā cenšas izžāvēties tīrā veļa. t.i. vakar bija produktīva diena, ļoti.

Klau, manī tomēr ir kaut kāda tusu dvēsele iekšā, turklāt forša. Šitā izdejuoties! Aš šodien uz skolu. Tagad. Mācīsies! Un es pat negribu mazgāt matus, jo tas nozīmētu, ka netieku tik ātri uz skolu. Un man vēderā ir iemīlēšanās trīsiņš, bet tas nav no viena cilvēka. Tas ir no foršiem kursabiedriem, ar kuriem var džemot nākot mājās pa baronielu, tas ir no dejošanas uz galda un trīsstundu miega. Jēsiņ! Es mīlu savu mammu!

uztaisīju sev tik garšīgas pusdienas, ka vakariņas gribas jau tūlīt, bet laikam es vienkārši nebiju ēdusi kopš brokastīm, kā jau pusdienas ēdot tas mēdz gadīties.

Cik ilgi saglabājas pieeja lanet internetam LU telpās? Ja studijas finišēju šajā pavasarī, vai tagad vēl varēšu pieslēgties internetam ar savu kodu un paroli?

vai nav kāds ticējums par to, kādēļ cilvēkam pēkšņi sāk zust mantas? esmu pazaudējusi savu pinceti, plānotāju (SOS), tādēļ man ir izspūrušas uzacis un es nesaprotu, kur man kas kad notiek. Kā arī man ir aizdomas, ka esmu pazaudējusi vēl kaut ko, tikai nespēju atcerēties ko. ticējuma iespējamā atslēga - vairāk gulēt, mazāk stresot. brokastīs apēdu burkānu un gurķi. la stīga ir vienkārši šausmīga. vai tev nespiež? nē, man vienkārši ir neērti. vai tu kļuvi skumja, kad viņa aizgāja? nē, man kļuva priecīgi, kad viņa atnāca. un varbūt tad, ja kaut ko ļoti ilgi ir gribējies, no tā kļūst bail. es gribētu paspēt izdarīt visu, ko man gribas un vajag izdarīt. es gribu varēt te uzrakstīt to, ko patiešām domāju, t.i. gribu zināt, ko es patiešām domāju.

ļoti gribas tādu kā grēksūdzi, tikai nezin ko stāstīt. pilna sirds ar kaut ko smagu un nesaprotamu.

aizdomīgās nejaušības un domāšana kļūst par pastaigu mīnulaukā. tik vienkārši.

Šonakt vēl tik daudz darāmā, ka nu jau pusstundu neesmu ne sprīdi uz priekšu tikusi. Cik grūti šādā brīdī saprast, ka visekonomiskāk būtu iet gulēt tūlīt, un cik grūti gan likt savam iekšējam pulkstenim būt pārliecinātam, ka spēšu piecelties gana laicīgi, lai visu darbāmo paspētu no rīta. Un cik gan grūti nogurušam nevaidēt, ergh

no tās pašas operas - es nevaru pacelt kasti, ko pati esmu piekrāmējusi. krāmēs vēlreiz pēc citas zistēmas - apakšā grāmatas, virsū drēbes. vairāk par pieļautajiem 6 un 12 kg gan, šķiet, tomēr svērs visas. nezinu, kādu vati tur paredzēts pārvadāt.
rīt pirmā nakts jaunajā miteklī. ar pārsteigumu atklāju, ka sajutos vīlusies, kad uzzināju, ka interneta vēl nebūs. tātad nekādas publiskās atskaites par pirmajiem iespaidiem. ko darīs? sēdēs istabas vidū, mēģinās sajusties, pie kuras sienas kam labāk stāvēt/gulēt/karāties, pastāvēs/pagulēs/pakarāsies ar pats, pārkrāmēs kastes ne vairs nešanai, bet lietošanai un atrašanai, NOMAZGĀS LOGUS (asap), mēģinās pieradināt ausi pie trokšņiem aiz loga. viss ir sīkumu sīkums, tikai par troksni gan raizējos. mana auss ir radusi maksimums pie radiatoru un grīdas knikšķiem naktī un putnu dziesmām rītos. šādu labumu esmu vienmēr novērtējusi, bet tagad tāds skumīgs novērtējums sanāk.

ekh. negribas un nesanāk te rakstīt tagad. bet starp lielām lietām ko nopietni domāt, ir tik daudz visādu nepierastu sīkumu, ka no kaut kā tomēr jācenšās atbrīvoties. gaisa balons un smilšu maisi.

kaut kas skaists notiek.

update. 20.septembrī es vairs neatceros, par ko tas bija. atliek vien ticēt, ka skaists bija.

Kam piektdiena, trīspadsmitais, kam atbildes un ilgi mocītiem, murcītiem jautājumiem.
IR! :)
Budžeta vieta, tieši tur kur viņu vajadzēja, un kur visi kaut kā mistiski ticēja, ka es viņu tiešām dabūšu. Paldies! :*
un IR! Ir arī istabiņa netālu no Ziedoņdārza. Vienīgā, ko neatradu caur sludinājumu portāliem un vienīgā, ko, neatkarīgi viens no otra, man ieteica divi cilvēki. (Ilva, čau! :)

Bet tagad - vasara!

"Esmu pasažieris vai krava un meklēju šoferi, kurš brauc man vajadzīgajā virzienā."

gribu pavasari, kad plūmes zied.

nūdeles ir plikas meitenes un man nav nevienas kvalitatīvas galvas, ko aizsūtīt kopējās klases bildes viltojumam.

gulēs.
nemodināt.
līdz puspieciem rītā.

"un skatītāji joprojām projām skrien"

Esmu gatava maksāt vairāk par mazāku dzīvokli ar caurstaigājamām istabām laipnajam Mārtiņam, kurš ar mani sarunājas priecīgs, t.i. maksāt par dzīvokli, ko patiesībā nemaz nevaru atļauties, bet ja arī atļautos, tad varētu tur tikai dzīvot un neko neēst. t.i. maksāt par dzīvokli, kad iepriekš 30 lati muļķīgā kārtā ir jau samaksāti starpniekam, jo citādi netiec apskatīt pieņemamu lielāku dzīvokli, pieņemamā vietā par pieņemamu cenu un izolētām istabām, kur pēc tam vēl pietiek resursu laiku pa laikam arī pagatavot pieņemamu maltīti. Un tas viss tikai tādēļ, ka reāli man visa tā dzīvokļa meklēšana, zvanīšanās uz svešiem numuriem (kas man izdodas arvien vieglāk un vairs neprasa īpašu saņemšanos) ir nogurdinājusi līdz sirdsklauvēm, un ja pieņemamā dzīvokļa saimniece ir kaut kāda Natālija, kas ar mani runā tā, it kā viņai jau sen būtu pieriebusies visa cilvēku suga un es viņas acīs esmu nogrēkojusies ar to vien, ka meklēju dzīvokli. Tad nāk virsū mazais pinkšķis un vienīgais, ko gribas, ir pazust atpakaļ gultā pat tad, ja tikko esmu modusies.

es jau tagad gribu iet pagulēt diendusiņu.

Starp citu - vēl joprojām, protams, gaidu princi, kurš mani aicinās dzīvot savā pilī vai laimīgajā būdiņā mežā utjp, bet kamēr viņš vēl cīnās ar vēja mātes dēliem utjp...

Lūkojos pēc apjumtas un visādi citādi veselībai drošas dzīvojamās platības kaut kur pa ceļam no centra līdz Imantas 7.līnijas nummurviens. Tātad 4.tramvajs, 4.autobuss, vilciens Rīga-Zolitūde maršruta tuvumā. Tātad visticamāk Pārdaugava - Āgenskalns, Imanta, Zolitūde.

Ja nu dzirdi, ka kāds studentu dzīvoklis nespēj nokomplektēties, jo viņiem pietrūkst, nu ļoti pietrūkst, tad varbūt atceries par mani. Tiesa, nekāds dižais dzīvokļa biedrs neesmu. Sarunāties ar mani grūti - man labāk padodas trauku mazgāšana, bet varbūt tas ir drīzāk pluss nekā mīnuss. :D Vai varbūt zini kādu istabu izīrēt alkstošu vecmāmiņu - ar tām es pat sarunāties protu. :)

Tādas lietas. Nevar jau vēl zināt ne bū, ne bē. Bet arī, ja ne bē, dzīvošanu meklēšu tāpat un tad jau vienīgais rajona nosacījums būs - vismaz kaut kāda satiksme uz centru.

"Nogurumu izraisa nevis darbs, bet gan prieka deficīts."

Bet arī no prieka var nogurt, ja nezina mēru. Un tad tas vairs nav prieks.
Šodien esmu nogurusi. Bet tā jau ir - vislabākā atpūta ir darbību maiņa. Nu tad mainīs ar.

vai es te kaut ko runāju par true love? ir vēl, ir vēl liela mīlestība uz zemes virsas. Perlmans. noliek uz kājām arī pēc tam, kad esi tikko virtuvē sālījis biešu zupu, t.i. tīrījis asaru kanālus. ir, kam ticēt. nu piemēram. bet varbūt arī. un tad, kur viņa sieva saka - Ja vien visi katru dienu dziedātu, psihiatriem te vairs nebūtu ko darīt.

es, kas rakstījusi tabuliņas ar "man patīk, man nepatīk", lai saprastu, kas un kā man tur ir, visas tās draugiem.lv aptaujas tīri vai izbaudu. nav pat svarīgi, kurš ko par mani teicis - nepareizās atbildes atpazīstu uzreiz un tieku pie pareizās. citādi es varbūt neprastu par sevi gari un plaši pastāstīt, ka, piemēram, nebaidos no sabiedriskajām tualetēm, labprāt kādreiz izmēģinātu nūdistu pludmali, mēdzu "pa mājām" (šitais gan izklausās, tā it kā no mājas uz māju ķekatās ietu) staigāt kaila, bet visticamāk tomēr neietu degošā mājā glābt cilvēkus, lai gan tas atkarīgs no liesmu lieluma, tāpat kā slīkstoša cilvēka glābšana atkarīga no ūdenstilpnes, es pavisam noteikti labprāt celtos 3:00, lai brauktu makšķerēt, un man skauž, bet tikai "cik tas ir forši, es arī tā gribu" veidā, nevis "gribu, lai man ir, bet viņam vairs nav". un es ļoti slikti dejoju, maz strādāju, un zinātnisku atklājumu varētu veikt varbūt vienīgi aiz tīras nejaušības un pati to nemaz nepamanīdama. utjp.

pēdējā nakts pirms došanās ceļā tiešām ir smaga.
t.i. daudz grūtāk turēt sajūtu, ka pilnai laimei trūkst pavisam nedaudz, nekā sajūtu, ka trūkst daudz un dikti.

bet jā.
mums IR svētki!

tēvam vainagā jāiepin kļava un viss, kas smaržo, mātes vainagā noteikti jābūt smilgu pušķītim un pīlādzim, f. vainagā nevar likt jasmīnus un madaras, k. vainagā liekam daudz ozola, a. vainagam vēl jābūt vieglam un maigam, lai gan viņš tāpat nevienu gadu nav bijis ar mieru to vainagu likt galvā.
bet panorāmas sporta ziņu diktors saka "atā" un saka to tā, ka mammai ir aizdomas, viņam bērniņš mājās skatās tēti televizorā.
esmu nu visu izdarījusi, varētu iet arī gulēt.
tikai "lai tā būda rr dzied!" uz sirds nepadarīts sēž.

šodien apmeklēju divus izlaidumus pēc kārtas.
viens bija manējais.
priecājos, ka tomēr izlēmu braukt mājās kopā ar vecākiem un mazo bedhead artukiņu. ir labi tagad sēdēt gultā, tīrai, paēdušai, puķes smaržo, ausīs glory of gershwin, tuvākajās dienās daudz darba, bet par to un par visu gribas teikt paldies. visiem paldies. arī tiem, kas redz mani savos sapņos uz sienām rakstām, brīžos, kad arī nomodā es tiešām rakstu savu darbu, un paldies, tiem, kas man vēl pirms visa radīja priekšstatu par filosofijas studijām un to studentiem.
neesmu pratusi ņemt pietiekami, bet man ir dots daudz.
bučas!

Mūzika: I loves you Porgy

šovakar gribētos sev neļauties. pa diviem lāgiem mēģināju. bet tam "pasaule" neļāvās.

Mūzika: Tom Traubert's Blues/ Waltzing Matilda

A. nereti atceras, kā studiju gados ar draugiem spēlējis kāzas un vispār bija zaļa dzīvošana. Es zinu, kādu mūziku gribu dzirdēt skanam savās kāzās. Apkārt visi kaļ savus biznesa plānus, mudina mani arī, prātīgi atgādinot, ka pēc visiem likumiem man var nesanākt budžets arī nākamajās studijās, līdz ar ko būs jārod papildu līdzekļi. Mirdzums šodien ieteicās par grupu un man savilkās visi diedziņi kopā.
Pēc gada man būs grupa. Un mēs spēlēsim kāzās. Būs vieglas mūziklu, geršvina, standartu melodijas vienkāršā un visiem saprotamā, sirsnīgā džezā. Bet būs arī melanholiskais valsis un mežrozīte, ja sarunās laicīgi, būs arī limpbizkit vai bobs dilans. Lai gan pamatā vienmēr paliksim pie džeza un improvizācijas, ja vajadzēs ņemsim palīgā arī pītu andersonu vai kasparu dimiteru. Un sarunāt varēs, jo mēs būsim "sirsnīga un tuva mūzika, kas skan arī atmiņās". vai kaut kā tā. moto vēl radīsies un blogs ar video un aizraujošiem, iedvesmojošiem stāstiem par laimīgiem cilvēkiem radīsies. Un lai tas notiktu īstie cilvēki sanāks kopā īstajā laikā un īstajā vietā. Tas notiks nejauši, varbūt pat pēkšņi, bet visādā ziņā likumsakarīgi un iederīgi. :)
Tagad Renāte rakstīs par Sonju, franču meiteni, kas ceļo ar stopiem un ir uztaisījusi 20 krēslus. Kādēļ? Tādēļ, ka ar cilvēkiem tā mēdz notikt. Nejauši un likumsakarīgi viņi taisa arī 20 krēslus.


Neaizmirst uzticēties. Neaizmirst dalīties. Neaizmirst pateikties.
Un neaizmirst ne jau tādēļ, ka mūžīgi atgādinātu atcerēties.
Neprast aizmirst.