sajutos nogurusi no šīs pusziemas. no dienas. ja tagad būtu vakars, ceļi būtu sausi, vai uz tiem vismaz nebūtu satiksmes, es gribētu iet pastaigāties. elpot un skatīties apkārt.
lai gan. nupat sajutos nogurusi arī no staigāšanas. ja varētu tā kā sapņos, vienkārši pacelt abas kājas gaisā un irties nedaudz ar rokām. šovakar jo nepatīkamāka šķiet tā šūpošanās un klabēšana pret zemi, kad staigā ar divām kājām. šovakar es varētu būt tramvajs, kurš slīžo pa sliedēm tikai naktī.

gribu uz jūru tā kā ēst. gribu kaijas brēc, jūra šalc un smiltis sausas, sausa zāle kāpās čaukst.

man šodien uzdāvināja adītas zeķītes, jo es pirms ziemassvētkiem biju teikusi, ka pēc zeķēm var redzēt, kuram ir un kuram nav vecmāmiņas.
tagad pēc zeķēm skatoties, arī es izskatīšos vecmāmiņaina.

lūdzu mammai apsolīt, ka rīt no rīta viņa mani "dabūs augšā".
apnicis aizgulēties. pat ja tas nozīmē tikai to, ka iepriekšējā vakarā bijusi nepamatota vēlme piecelties pārāk agri. realitāte vēl joprojām attālināta. bet viļņiem. uznāk un pāriet. sajūta, ka visi cilvēki ir svešinieki, uznāk. arī par mammu un tēti. uznāk acis slapjā vietā, kad iedomājos par to, ka jābrauc atpakaļ uz rīgu. ilgas rada bezcerību. bet viļņiem, viss viļņiem. nenoticu līdz galam. ne labam, ne kam. viss sāp un reizē tik ļoti vienalga.

neaprakstāmi spēcīga sajūta, ka viss ir tikai iedomas

vai tā jūtas cilvēki, kad tie sev lemj izdarīt neatceļamo?

gāju gulēt laicīgi, 15 min pāri pusnaktij, rīt jāceļas 15 min pāri septiņiem, bet šķita, ka aizmigt nevaru. tādēļ paņēmu rītrītam paredzētās spinātbulciņas, ko pa vakara cenām nopirku šovakar maksimā, tuplas batoniņu un ielēju krūzē karstvīnu, aukstu, nesildītu, ielīdu gultā un nolēmu izbaudīt līdz mielēm to, ka es tā varu darīt. nu esmu noskatījusies pusi filmas, visu apēdusi un izdzērusi, bet mieles, līdz kurām es grasījos to visu izbaudīt - iešu gulēt neizmazgājusi zobus. man ir apbrīnojams slinkums iet uz vannasistabu. tam visam klāt man ir arī mazliet bail, ka svaigums un tīrība manā mutē būtu pretrunā ar to silto un biezo miegu, kurā vēlos tūlīt ieslīdēt. miegs ir tik ļoti saburzīts papīrs, ka tas jau kļuvis maigs un pūkains.

te nebūs ieraksta par to, cik viss ir galīgi garām šodien, jo es taču zinu, ka tā ir vienmēr, kad neesmu kā nākas gulējusi, bet mazliet pažēloties gribas, tādēļ faktu atzīmēju - tātad viss ir galīgi garām šodien.

pēc pēdējā lauras tusa man ir pazudušas divas krūzes (gan jau, ka viņas istabā), par ābolu un vienu olu (lol) nemaz nerunājot :D tp tualetē arī izlietots, bet nu tas sīkums, jo virtuvē ož tā it kā tur kāds būtu apčurājies. pusdienas negribas. jāaizbāž deguns ar kaut ko un jāiet mazgāt. bet saimniece, par dzīvokļa biedriem runājot, gādīgi apvaicājas tikai par to, kā sadzīvojam ar gļebu. tas pat nav paradoksāli, ka labāku dzīvokļabiedru par viņu vispār grūti iedomāties. savukārt par lauru viņa pat neapvaicājas, tikai pasaka, "nu viņa jau mums tāda māksliniece". neuzprasos sūdzēties un definēt māksliniecību. visādi briesmu stāsti dzirdēti par dzīvošanu komunālajos, šamējos jau pat par ziediņiem nenosauksi, tā es sevi mierinu un saku, ka nav vērts meklēt jaunu dzīvokli tādēļ. tikai cibā pasūdzēties, lai bik vieglāk paliek.

upd. krūzes pa nakti atceļojušas atpakaļ. virtuvi izmazgāju.

domāju par to, ka vientuļiem cilvēkiem ir daudz vairāk iespēju attīstīt savus talantus. ja mani kāds baigi gaidītu mājās, es nevarētu palikt skolā strādāt, cik ilgi vien gribu, palikt nomodā, iet gulēt, mosties, ēst, iet vannā, kārtot māju kaut vai visjokainākajos laikos - ka tik derīgi attiecīgajam darbam. bet tā dzīvojot var attapties vēl vientuļāks. neaizeju kaut kur, nepiezvanu, neuzrakstu, nesatieku. un kā salīdzināt to, ko ar lielu darbu sasniedz vienpatnis, un to, ko pa vidu starp cilvēkattiecību kārtošanu paspēj izstrādāt komunikablis.

starp citu mahimās ir garšīgie mandarīni tagad.

Mūzika: Āris Anškens - Ziemassvētku laiks

pārsteidzošie atklājumi - vienu no lielākajiem priekiem man sagādā apziņa, ka esmu kādu pabarojusi.
šī diena bija lieliska arī tādēļ, ka es annu pabaroju ar snikeru, lindu ar desmaizīti, bet vakarā annu un arvīdu piebaroju ar makaroniem, gaļu un tomātiem. porcijas bija pietiekamas, makaroni ideāli, salikums garšīgs, ar vasaras dillēm un tā. vēl es piešuvu pogu mētelim, jo rīt būs putenis. bet laikam neviena darba uzrakstīšana, prezentēšana, neviena koncerta spēlēšana nesagādā tik lielu prieku, kā apziņa, ka tev ir izdevies kādu labi un garšīgi pabarot.
vēl lielāks prieks ir tikai tad, kad esi iemidzinājis bērnu. un ja ne savējo.. tas šķiet vēl nozīmīgāk, bet nezinu jau par saviem bērniem vēl neko.
ēst no kāda rokas, tas ir uzticēties. vēl vairāk uzticēties, tas ir aizmigt kāda rokās.

piešujiet pogu. būšot putenis.

Internets, par ko maksāju, pēdējās dienās galīgi nevelk, tādēļ zogu kaimiņam no stāva zemāk. Uff. cita dzīve.

man patīk ķiršu kompota smarža. nesaprotu, no kurienes, bet dzīvoklī kaut kas tikko sāka tā līdzīgi smaržot. mm. jauki.

šausmas!
Jūs zinājāt, ka yūtūbē, kamēr skatās uz to aplīti un gaida, kad ielādēsies video, var spēlēt čūskiņu?
šitādi atklājumi ar mani notiek tikai sapņos. pēc tam es pamostos. izmēģinu dzīvē un izrādās, ka nav. nekā nav. :D

brālis netiek mājās, sniegs ir gluži kā pelnu mākonis, reālas atšķirības nav, un reāli tā ir peļņas iespēja tiem, kas pamodīsies pirmie un sapratīs, ka tā notiek katru gadu un iegādās tehniku, lai normāli tiktu galā ar sniegu. pat tad, ja viņi šādā reizē piedāvātu veselu kaudzi ar cheep flights, ienākumi un cieņa ir garantēta.
oh my, oh my, bet tas nekas, man nudien prieks, ka brālis netiek mājās - viņi britistē nav bijuši gandrīz piecus gadus un sīcim ar dažām dienām svešā vietā būtu par maz, lai saprastu, kas vispār notiek. tagad vismaz dabū normāli paciemoties pie sava grendada un grannijas.

domāju beidzot salikt kādus vecos darbus atlantā. ar domu, nu ir jau švaki, bet tiem, kas pēdējā vakarā vēl joprojām neko nesaprot, varētu pietikt. pie universitātes darbiem vēl neesmu ķērusies, tur ir pilns ar nepabeigtiem konspektiem un šizīgiem referātiem, kas patiešām neder nekam citam, kā tikai pēdējam vakaram, bet, vai man, ieķēros vidusskolas arhīvā. es taču esmu bijusi ģeniāla. :D visi tie parastie article about my school, my town, dynamic world, izrādās ir taisīti ar tādu aizrautību un izdomu, ka vēl tagad interesanti lasīt. informātikas prezentācija par aitu dolliju vispār ir kaut kas awesome. un visas tās publiskās runas konkursiem. pārsteidzoši.
nepazīstu sevi. kas ir mainījies. jāsaka, ka vidusskolas laikā es tiešām biju pārpilna ar aizrautību un radošām domām. kur tas viss pazuda, kas ar mani notika, no kā es tā noguru - nezinu. gribētos to meiteni vēl kādreiz satikt. parunāties. bet kas zina, vai manī vēl ir kāda degļa palieka, ko viņa varētu aizdedzināt.

/me dungo "dedzini mani, es vīstu, dedzini mani, kā rozi..

p.s. bet ko ielikt atlantā man vēl joprojām nav,. nu ko tad viņi darīs ar tiem artikļiem. tur jau grāmata jāizdod, bēē. :D :P

šodienu izglāba basta no visas sirds, izdevies ziemassvētku šokolādes kekss darba tusam un Robijs In and out of consciousness.

Mūzika: Robbie Williams - Mr Bojangles

ne cilvēku, ne mūzikas.
nav glābiņa.

īsāk sakot -
Labdien.
Es esmu ļoti priecīga.


( p.s. vakarā )

pēdējās naktis skatos šausmīgi daudz sapņu. vienā no pēdējiem testēju savu auru. sākumā bija smuka krāsaina bildīte, bet tad bija kaut kāds undo, redo action, un nākamajā bildītē man bija viens kārtīgs melns pleķis aurā un es tā kā prasīju sev, ko tas nozīmē, un tā kā pati sev arī atbildēju. izvairīgi un pieklājīgi, ka, nu ķipa tu vispār esi baigi foršā meitene utjp smalki visādos sīkumos (visādus skarbās patiesības sīkumus ieskaitot, žēl neatcerēties, kādus tieši), bet tas melnais pleķis tev no alkohola un ja tu nedzersi, tad viņš pazudīs. nu un tad es sapnī domāju, ka viss tagad skaidrs, ka man tāpat nepatīk noreibuma dullā un dumjā sajūta, un vēl pumpas pēcāk sametas. apņēmos šotrešdien pirtī nedzert, daudz dziedāt utjp, pamodos, nosmējos un vispār jocīgi, bet pat kefīru negribas. lai gan tikai pēc garšas man alkohols patiešām ļoti garšo. un pats pirmais noreibums arī ir tīri jauki. 

āāā, līviš man parādīja šitādu, uzreiz uzslēdzu good karma, tad aizdomājos, ka tik tam feel like crying patiesībā nevajadzēja apakšā likt optimistic dziesmas, un tad nosmējāmies, ka make love station galīgi nemudina to make love, un tas ritmiskais electronic ambient blop, kas atgādina blop pa dupsi, galīgi neatbilst šīvakara noskaņojuma, tad klausījos just woke up staciju un tur man kā pirmo iedeva Foux Da Fa Fa, sapriecājos un beigās nospriedām - lūk, īstā dziesma, ko likt pie make love.

mans tēvs bieži stāsta lietas, ko noklausos un tā tas paliek. tad es saskaros ar cilvēkiem, grāmatām, kas runā kaut ko pēc būtības tādu pašu - nedaudz citos vārdos varbūt, varbūt ar kādām piedevām vai tamlīdzīgi. Un tad es skrienu pie tēta un priecīga stāstu par savu atklājumu. Un tad man liekas, viņš varbūt ir bēdīgs. Piemēram, par mammu viņš tā ir vienmēr pukojies "jā, jā, kad es viņai stāstu, tad viņa neceļ ausu, bet kad kāds to pašu pasaka pa radio, tad viņa notic." tā, it kā tētim būtu pilnīgi bezjēdzīgi mums vispār kaut ko stāstīt.
( , )

mazs cinītis gāž lielu vezumu.
bet uzgāzt kaut kam lielu vezumu ir daudz vieglāk, nekā atrast īsto mazo cinīti.

Viņi taču vienmēr ir teikuši, ka mēs atrodam tās atbildes, kuras meklējam. Un cilvēki ir strīdējušies par subjektīvo un objektīvo. Un visas runas par realitātēm, iespējamām pasaulēm. Par pieķeršanos. Par nāvi un dzīvi. Par dzīves uzdevumu. Par spēšanu dzīvot.
Kad ir jāatrod sava spēja dzīvot, tad atliek vien atrast tās atbildes, kuras tev ļauj dzīvot. Tad visu var pieņemt. Tad viss ir pareizi, jo citādi tas nevar būt. Tad nav vairs nicības vai nevajadzīgu šaubu. Ir tikai tās šaubas, kuras nevar nebūt, jo tā tam ir jābūt. Un tā var teikt par visu. Ka ir tikai tas, kas nevar nebūt, jo tam ir jābūt. Un tas neatsēdina mani pasīvā vērotāja pozīcijā. Jo man ir jābūt aktīvai, man nado ševeļitsa, lai es izpildītu savu uzdevumu un man vajag reizē arī paļauties un ticēt, lai es spētu savu uzdevumu izpildīt. Ir likumi, kas ir absolūti. Tos aptvert ir tik grūti tieši tādēļ, ka tie ir absolūti. Tīkliņš. Bezgalīgs skaits punktu, kas visi ir savā starpā savienoti. Visi. Tā ir pasaule un dzīvošana tajā. Tikai pieņemot un izprotot to un savu pieņemšanas nepieciešamību, es varu dzīvot šī vārda pilnestīgākajā nozīmē.
Un ja man kādreiz viss būs skaidrs. Ja es kādreiz vairs nekur nemaldīšos. Kas tad būs, un kādēļ vispār uzdot šādu jautājumu - tas man vēl ne tuvu nav skaidrs.

Kaut kas top mans, tikai tad kad esmu to pa īstam sapratis. Bet kaut ko saprast es varu tikai saprotot. Tikai tad, kad man ir jautājums, es esmu tuvāk atbildes rašanai. Tikai tad, kad esmu pieklauvējis, varu gaidīt, kad man taps atvērts.
Atvērts top vienmēr. Tad, kad tas citādi nemaz nevar būt.

šovakar gribu būt silta "rīgas" baltmaize, ko koka kastēs bez polietilēna plēvēm atved piemājas veikalā.

Labrīt! Par piektdienas vakariem runājot - paši vainīgi tie, kam sestdienas darbadienas.
Nevaru saprast, vai man būs melnās atriebības sajūta, ja tagad, kad esmu ne tikai pamodusies, bet arī piecēlusies, es pretī tai skaļajai mūzikai, kas skan man blakus istabā jau no pulksten pieciem, uzlikšu kaut ko arī savās tumbiņās. Negribu melnās atriebības sajūtu. Šorīt vēl labi. Citurīt ir bijis jau no četriem.
Un vēl viņa, kad ir iedzērusi, negrib slēgt vaļā durvis. Tā vietā zvanās un klauvējās tik ilgi, līdz notic saviem spēkiem dabūt durvīs atslēgu. Pirmajā reizē, es skatījos filmu un nesapratu, kādēļ man ir halucinācijas, ka kāds zvana pie durvīm. Tad es vēl nezināju, kāds zvana signāls mums ir. Starp pirmo un otro reizi, iespējams, bija vēl kāda reize, jo pa otro reizi es uzzināju tikai tādēļ, ka tonakt pie manis bija palikusi mamma. Viņa tad arī mani pamodināja un L. tikai ielaista dzīvoklī vēl pirms atslēgas mēģinājuma. Šonakt izlikos, ka man ir tikpat ciešs miegs, kā tad. Ir taču labi, ja cilvēki notic saviem spēkiem.
Nu bet tagad, kad esmu piecēlusies, izsūdzējusies šite un vēl pirms visa, ieslēgusi istabā gaismu - mūzika blakus arī apklususi. Tas labi. Man šausmīgi nepatīk sajūta, ka vēlos atriebties.
Teorētiski varu vēl pusstundu/stundu pagulēt.
Labrīt!

grasījās pamācīties klusumā. bet mūzika, kas tikko izslēgta, turpina skanēt ausīs (vai galvā), tādēļ liekas, ka mazāk traumējoši un traucējoši būs atgriezt tai reālu, fizikālu pamatu.

kas ir ar to cerības festivālu? kādēļ tāda haja? nav taču maikls džeksons. vai arī tomēr?

"Atmosfēra ir ļoti nestabila," saka sinoptiķi, kad vēlos uzzināt, kādēļ šorīt bija pērkons. (un iepriekšējā naktī zibens)

nevar nenopukoties, ka laiks briesmīgs un nemaz nepalīdz darīt visu, kas jādara.
tikai ielīst aliņā, pagulēt, pieelpot plaukstu pilnu mitras un auglīgas elpas gara...

Mērīju temperatūru, lai var mammu pa telefonu nomierināt, jutos pavisam labi. Salīdzinot ar nakti. Izmērīju 37.8, uzreiz sāka kaulus lauzt. Izlasīju vesels.lv, ka "Par paaugstinātu ir uzskatāma temperatūra virs 37,8°C". Nezināju. Bet forši.

failu formāti
.doc
.pdf
.wtf

gulēt uz grīdas ar izplestām rokām un sarunāties nekustinot muti es tagad gribētu

man šodien ir jo spēcīga tieksme lietot pārāk daudz vārdu un reizē neko konkrētu nesaukt vārdā. kārtējā vispārīgā renāte, kārtējā metarenāte. ļoti nogurusi. velk uz pinkšķi, bet nevar iesākt. atkārtojos, bet man ir tik ļoti "It's not What you thought When you first began it / You got What you want Now you can hardly stand it though" un "By now you know It's not going to stop 'Til you wise up".
šorīt gaidīju miglā vilcienu un domāju par to, ka tikpat labi tas vaizap mirklis, kas man vienmēr ir šķitis tik drošticams un pat nenovēršams, var tā arī nepienākt. bet tādam scenārijam noticēt ir tik ļoti grūti. jo negribas. tāpat kā negribas domāt, kas ir tad, ja nekā nav. es nesaprotu. arvien vairāk likumsakarību redzu savā dzīvē, tikai draņķība, ka tās patiesībā ir tikai plikas sakarības un man vēl joprojām nav ne mazākās nojausmas, kas tas par likumu. un es nesaprotu, kā var tikt pie "so just... give up", jo tur es atkal sametojos, sametos visos iespējamos mezglos.

šo sauc par sevis pažēlošanu. pēc plāna te tālāk seko "līst gultā", bet reāli ir tik ļoti žēl sevis un pasaules, ka arī gultas un līšanas ir žēl.

pārāk daudz nedestilētas pasaules pārāk tukšā kuņģī


pārāk daudz komunikācijas

tātad pankūkojos:
rīvēts kabacis, olas, jāņu siers sīkos gabaliņos, citādi neēdams, jo neapēsts vakardienas pusdienās, pa somu jau saglumējis, nedaudz miltu, jo sanāca par daudz olu, sāls, ķiplokdaiviņas, ķimenes, baziliks. likās, ka ar baziliku ļoti nokļūdījos, bet iebirās un galu galā saku, ka bija necerēti labi.

sāka skanēt koltreina acknowledgment, tas man lika sagribēt dizzy gillespie salt peanuts, tagad klausos un dziedu līdzi. tā ir ļoti laba dziesma, kurai ir ļoti labi dziedāt līdzi.