Pateicu nevis Baha Čakonu, bet Čaka Bah.. -onu izrunāt nepaspēju, jo izdzirdēju, ko saku.

nekad vēl neesmu gribējusi pulksteni ar radio, ko nolikt uz plaukta acij pa ceļam.
tagad gribu.

ļoti daudz darba. tādēļ tagad es uzzimēšu/uzrakstīšu karti. krāsainu.

man blakus būs brīvs krēsls aļņa zaķa 80 gadu jubilejkoncertā sestdien. kompānija džezā un estrādē?

es jaucu divas dažādas lietas - prieku+intrigu, ko dod komunikācija ar neikdienišķiem cilvēkiem, un iemīlēšanos. vai arī es jaucu iemīlēšanos ar mīlestību. jebkurā gadījumā, tas, ka es to ļoti labi apzinos, neko nepadara vieglāk panesamu.

tāda sajūta it kā tagad būtu nevis gandrīz jauns mēness, bet savā pilnbriedā.

sālsūdenī vārīti miežu putraimi ar skābo krējumu un grauzdētiem, sālītiem zemesriekstiem - apbrīnojami eleganti. vēl varētu kādus garšaugus varbūt vārot pievienot, bet citādi mans prieks un lepnums šovakar.

2008.gada 2.janvāris( . )

Es ļoti gribētu sev patikt.

Kaut kādā defaultā arī man ir ielikts ķeksītis pie "pēc būtības esmu labs cilvēks", bet tam pa virsu ir tik daudz citu uzslāņojumu, tik daudz mēslu virsū tam dieva vārdam, ka pārāk maz mēslu virsū tam dieva vārdam, vēl to var nojaust nedaudz, vēl nomoka nelabā smaka, vēl rocies.
Bet slinks kā maita un bailīgs, drīzāk peldēt pa virsu, ne rakties pie pamatiem, galvu mēslos iegremdēt baidās, lāpstu pacelt nav pa spēkam, kur tāds tiks, ko tāds drīkst cerēt. Tikai prātīgs būt, ar mēsliem neaptraipīt tīros, ar tīrības nojausmu nesatriekt pie mēsliem pieradušos.

Dzīvi dzīvot no dzīves atsakoties. Kur redzēts būtu kurkulis, kas ar nazi un dakšiņu ēstu.

vai pastāv dzīve pēc ticības zaudēšanas sev un cilvēkiem?
vai ir iespējams dzīvot arī tad, kad nekam vairs netici.

šodien nopirku viršus ķobītī, bet manu pārsteigumu - pēc reņģēm smird!

patīk runāt latviski. it kā pat vienalga, vai tieši latviski, bet dzimtajā valodā runājot ir daudz brīvākas rokas taisīt visādus vārdu un gramatikas trikus.
upd. kaut gan arī svešā valodā, tieši tās svešums bieži vien ļauj pateikt kaut ko ļoti tricīgu. tur gan biežāki arī trika neapzināšanās gadījumi..

atradu vēl divus citā vietā un atgriezusies pie iepriekš atrastajiem trim, sapratu, ka nemāku skaitīt un ir pieci. aizgāju labākā gaismā citās darīšanās (ne jau lai matus 'skaldītu') un, intereses pēc tomēr paņēmusi to "skaldāmo cirvi" atklāju - tur vairs nav vērts skaitīt. tā ir šķipsna.

bijušo pārcilājot ar nekad nav skaidrs, vai esmu savu dzīvi neglābjami sabojājusi vai par mata tiesu izglābusi. tik tuvu bezjēdzībai tāda pārcilāšana. un muskuļus neuzaudzē.

kā prāta un dvēseļu pētnieki skaidro "maldīgu intuīciju par cilvēkiem"?

kad radošajā aspektā sāc veidot kaverversijas pats sev, vai tad ir vērts turpināt?
vai arī - varbūt viss, ko mēs darām ir tikai kārtējā kaverversija (kaverversijai) par sevi.

klikšķi pa klikšķim aizdomājos līdz dažām ļoti senām lietām. atlaist muguru pret atzveltni un jautāt "kas tas bija?". ja būtu atbildes, varbūt zinātu arī, kur pazuda.

Mūzika: akm - saule mani mīl

ir tikai daži cilvēki, kuru sabiedrībā es nekad sev nepārmetu to, kas un kāda esmu.
mamma, tētis un brālis.
kā paplašināt šo loku. nav taču neviena cita vairs, kuru es varētu pazīt visu savu mūžu un viņš mani visu manu mūžu.

Pēdējās divās dienās esmu ļoti neveikla. Piededzinu, nometu, aizķeros, aizmirstu, aizsapņojos, sajaucu.
Bet tik viegli runāties ar cilvēkiem man nekad nav bijis. Šodien tramvajā sadūšojos uzrunāt tēta māsīcu, veikalā atdevu atpakaļ zābakus, skolā dabūju sesijas lapā parakstus no man pilnīgi svešiem pasniedzējiem, informēju kursabiedrus, mājupbraucot visu ceļu uzturēju draudzīgu sarunāšanos, lai gan šofers man vēl diezgan svešs, turklāt puisis tā neko - jebkurā citā dienā es nebūtu zinājusi, ko šajās situācijas teikt, ja arī būtu vērusi muti vaļā, tad būtu pārteikusies vienā laidā un tādēļ mocījusies ar pamatīgām garīgajām paģirām (nekādas morālās paģiras tādu misēkļu dēļ jau nesanāk.)
Ne jau, ka es šodien pārteiktos mazāk, bet tas pēkšņi mani vairs nesatrauc. Ne runājot, ne pēc tam.
Žēl tikai, ka visādi citādi es pēdējās divās dienās esmu pilnīga švamme. Un skolas rakstu darbi arī neveicas. Es varētu viņiem visiem to visu pastāstīt mutiski.

p.s. taisīju pupiņoto ar mammas sūtītajām kotletītēm, sīpoliem, ķiplokiem un baziliku. piešāvu medu. šķiet, esmu vēlreiz izgudrojusi velosipēdu, jo kāds jau noteikti ir kaut ko tik garšīgu taisījis un ierakstījis arī pavārgrāmata. kopā ar pipariem un pārrīvētu sieru.
p.p.s. es jūrmalā paradu taisīt ļoti mazas kotletes. tā kā lielas frikadeles. kad cepu mājās tādas, mamma tā kā mazliet brīnījās un, nevar saprast, varbūt pat šķobījās, kas tā tāda par niekošanos. viņa jau parasti taisa lielās. ne milzīgās, bet tās vidējās. tikko sapratu, ka arī mamma šoreiz ir uztaisījusi frikadeletes. heh. :)

šodien esmu žultaina vecene un diemžēl, pat ne nogurusi - atkrīt arī iespēja pārtraukt šīs sevis un citu paciešanas mocības, ejot gulēt.

es ar savu cibas draugu listi nekad neesmu mācējusi izveidot tās praktiskās, reālās attiecības, kuras man ļautu lūgt padomu un to arī saņemt, bet ja es iztēlojos, ka tādas attiecības man tomēr būtu, tad varbūt es teiktu kaut ko tādu -

"klau, cibas draugu liste, tu taču esi zinoša un šādā gadījumā arī daudz labāka par gūgli.
meklējam labu vietu, kur atpūsties kādiem 30 mūziķiem-pedagogiem. skatījām pirtis, bet tās, kas iekrita acī, attiecīgi bija 200-250ls ailītē un tā nav mūsu ailīte (un tās nav mūsu acis?) turklāt ļoti gribas, lai turp aizved sabiedriskais transports.
vai mēs esam ļoti izlepuši un skopi, vai varbūt tomēr..
ieteikumi patiešām ļoti gaidīti."

ok. ko tagad. laikam atliek vien sēdēt pie dobes un skatīties, vai dīgs.

Iespējams, es drīz sākšu uzprasīties uz pabarošanām. Bet kultūru būs baudīt. Kaut neēdis, ak.

desmit minūtes pirms vienpadsmitiem man palika garlaicīgi un apnika sēdēt, tādēļ izdomāju, ka iešu gulēt, vienalga, ka zupa vēl nebija nosēdusies.

gļebam šodien atnācis draugs ciemos. saskrējāmies virtuvē un viņi man uzdāvināja origami puķi.
pilnīgs hei! tik forši.

Kad Džonam Kofi Zaļajā jūdzē pa muti lido laukā tās mazās gandrīz kā mušiņas, tad tas ir gandrīz tāpat kā es jūtos, kad raudu. Es reiz jau teicu, ka raudiens ir kā vēmiens. Tikai raudot nevar izraudāt tukšu. Kaut kas vienmēr paliek.
Man pat liekas, ka viss paliek. Visas tās mušiņas raudot paliek iekšā, tikai ar spiedienu tiek sapresētas un iestumtas kaut kur dziļāk. Un ir atkal mazliet vairāk brīvas vietas jaunām mušiņām.
Un kad neko vairāk sapresēt nevar? Tad cilvēki pārstāj raudāt.
Raudiens nav vēmiens un asaras ir tikai presējamās mašīnas izplūdes gāzes.

uztaisīju sev salātus lielā bļodā. nekā tur nav, tādēļ lielā bļoda nemaz nesatrauc, lai gan jāsaka godīgi - izbaudu to negausības atmosfēru, ko tā rada.
bet salātos bumbieris, ābols un divi selerijkāti sagriezti lielos gabalos, nedaudz siera tādos pat gabalos un pārliets pāri ar iepriekš buljonā vārītā vistas šķiņķīša gaļa sakarsēta 15% (galīgi šķidrs) skābajā krējumā kopā ar rīvētu burkānu. burkānu būtu likusi lielos gabalos salātos, bet nogaršoju un garšojas pēc zemes, turklāt būtu pārāk graužams, tādēļ sarīvēju, ja reiz nomizots.

un vīns man ir Krūzē. kopā ar saldētām vīnogām. salds un dzeras kā cidoniju limonāde.

tas, ko man šodien nevajadzēja ir publiska anonīmā sevis žēlošana. bet tieši tādēļ, ka nevajadzēja, to tik ļoti vajag.

skatīšos tagad green mile. neesmu redzējusi.

Mūzika: cosmos - jūs bērniņi nāciet

šodien pusstundu divos veikalos mēģināju nopirkt krējumu.

akm bardblūzu un piedzerties balta vīna. bez iemesliem ielūdzu tikai sevi. tikai es šodien vislabāk zinu, ko nevajag un kā tas darāms.

Mūzika: Mielavs un Agnese - esi man tā

šodien esmu bijusi neparasti produktīva. virzienā no tagad uz vakar atkārtoju galvā visu, kas padarīts un tapa skaidrs - no rīta iedzēru zivju eļļu.
ja uz mani iedarbojas pat kumelīšu tēja, tad par zivju eļļu un mēness fāzēm var pat nerunāt.

(agri no rīta biju skolā spēlēt, tad lekcija, mājup caur tirgu, tirgū daudz dārzeņu, mājās visas grīdas izmazgātas, pēc sešu mēnešu gatavošanās beidzot pārvilkts datorkrēsls, ašā antisēņu ideja iet uz biedrības nama koncertu, ko izglāba (vēl vairāk par izglāba) Artūrs Grīnups un Imants Zemzars, mājās selerijkātu salātu eksperiments - nav nekāda eksperimenta, salāti vienkārši lieliski un tieši tādi, kādus jau labu laiku kāroju).

lr3 šovakar spēlē tik labas lietas, ka nesaprotu, pa kuru laiku iet mazgāties. labi, ka ir arhīvs.

gribu pankūkas ar pienu. un zemeņu zapti.

es nemāku spēlēties. es pat negribu spēlēties. un es nevaru izturēt, ka man par to ir visu laiku jādomā, jo artus grib spēlēties. bet es nemāku ar viņu spēlēties. visas viņa spēles ir stulbas, jo neviens ar viņu normāli nespēlējas un viņš vienkārši nezina, kā. un vispār man nāk raudiens, jo esmu dusmīga.

Es pati nevaru iedomāties, kur nu vēl jūs, ka esmu tik ļoti, tuvu pārmērībai priecīga, ka
man beidzot ir skaidrs, ko es šai semestrī spēlēšu!

Atvieglojums un milzīgs darbaspars.
Iespējams arī tādēļ, ka vijoles nav pie rokas. Un, starp citu, ziniet, ka es jūsu domās un cibas ierakstos vienmēr spēlēju labāk un vairāk nekā IRL. Un tā patiešām bija pavēles, nevis īstenības izteiksme.
;)

grīdu mazgāšu rīt.
šodien ēdu spageti ar sieru un mērcīti, kas bija reizē šampinjonu mērce un maltās gaļas mērce. jau atkal izvārīju pārāk daudz makaronu, bet pārāk maz, lai atstātu rītam. turklāt man vispār nepatīk atstātie makaroni, viņi saķep un ir pretīgi, lai vai cik lieliski nebūtu, kad tikko izvārīti.
ienāca ģļebs virtuvē un sāka riktēties saviem cīsiņiem uz baltmaizes. virtuvi pametot, novēlēju viņam labu apetīti. šis, paskatījies uz manu šķīvi ar ultramega "sievišķīgā" izmēra prociju tājā, teica "mjā, labu apetīti tev arī". paldies vietā nosmējos. nu ko tur daudz.

izrādās, tas bija zupcis!

mani draugi pēdējā laikā raksta tik saistošus cibas ierakstus, ka man nav pat vajadzības, par spējām nemaz nerunājot, te kaut ko kārtīgi ierakstīt.

un tā ir ļoti laba sajūta.

starp citu, mēs ar māsu atkal esam atpakaļ vecajās vietās. viņa tur. es te. un arī gadi šķir un pieredzes. pagājušās otrdienas vakars tagad šķiet kā brīnums. bet par brīnumiem saka paldies un gaida tos nākam vēl.
es gribētu, lai man ir māsa, pie kuras es varētu "ieskriet ciemos". māsa, kas varētu garāmskrienot pie manis atstāt savus bērnus, māsa, no kuras varētu aizņemties kleitu trešdienas vakaram. zinu, ka tādas attiecības var būt arī ar citiem radiniekiem un draudzenēm, un es ceru, ka tādas man būs - tas nešķiet nekas neticams, jo man ir patiešām lieliski draugi un radi. bet es tik un tā gribētu, lai tā ir tā mana māsa, ar kuru man ir kopīgi vecāki un līdzība asinīs.

Londonā nogāju off the beaten track. Teicu sev, ka esmu atbraukusi uz Londonu šodienā, nevis vēsturi muzejā. Gāju, kur deguns rāda, un tad skatījos kartē, kur tas ir. Žēl, ka Rīga šobrīd ir nedaudz par daudz apmuļļāta, lai tāda ekskursija šeit sagādātu tādu pat baudu. Bet varbūt. Varbūt pavasarī. Jāaizbrauc uz Bišumuižu. Vai Vakarbuļļiem. Tādas vienatnes ekskursijas ir lieliskas. Tikai pēc tam šā vai tā mazliet gribas dalīties iespaidos. Jānoskatās vēlreiz Into the wild.

Un es gribu uz skolu. Pat vairāk par tiem, kas it kā ir vistuvākie, gribas satikt visus tos pārējos. Parunāties pie pusdienām. Kādu samīļot vai iedunkāt. Man nekad nav bijusi tāda "kolektīva" sajūta, kādu gūstu te. Nepierasti, cik gan tomēr parasta ir tāda sajūta un reizē tik neparasta. :) Mācīties arī gribas. Un cītīgai būt. Aizrauties ar kaut ko, jo tā dzīvot ir daudz vieglāk.

1)beidzot juutos tuva maasai. atklaatiiba. daudz jautaajumu, daudz izjuutu, daudz daliishanaas. mees esam kopaa. un beidzot - arii vienaa paaudzee. gadi muus vairs neshkjir.
es ceru, ka arii gjeograafiskais taalums neshkjirs.

2)man ir jaarunaa. veseliigas izdziivoshanas labaa.
es nerunaaju ar visiem. taadeelj man ir jo svariigi, ka manii klausaas tie, kam esmu izveeleejusies uzticeeties.
dazhkaart es izveelos izlikties, ka uzticos. surogaatuzticiiba. uz briidi shkjiet, ka taada buus labaaka, nekaa nekaada. jo negribas liegt sev ceriibu (un gribas, lai taa vienmeer buutu pamatota), ka es vispaar speeju uzticeeties.
bet man ir vajadziigs avots, no kaa smelt, lai es vareetu turpinaat dot. un kad es dodu, es gribu sajust, ka tiek sanjemts. tas ir dalja no smelshanaas avotaa. es gribeetu buut pashpietiekama, bet man tas neizdodas taadaa meeraa, lai es vareetu kaisiit veejaa vai nekaisiit vispaar.

3)vai es esmu vainas izpirkshana. otrais dublis. reborn, born again. kas es esmu.
bet lai kaa arii tas nebuutu. ja tas ir nostraadaajis, ja tas ir ljaavis dziivot man un turpinaat dziivot maniem vecaakiem, tad tas ir labi, tas ir deriigs. un tad var teikt un ticeet - taa tam bija jaabuut. taa pateikt ir visvienkaarshaakais jeegas pieshkjirshanas veids. bet ja tas tiehsaam nostraadaa, ja tas ljauj dziivot man un man tuvajiem, tad arii tam taa ir jaabuut.
tas laikam bija sveiciens no metarenaates.
(vinja ir visforshaakaa, jo ljauj man dziivot un teikt, ka lietas, kas man ljauj dziivot, ir forshas.)
tas laikam bija veel viens sveiciens taads pats.

riit uz londonu. bez celjabiedriem.

upd. es nemaaku runaat paaraak biezhi neizmantojot vaardu "tas"

slāpst.
padzeršos.

mūsu mājā ir brīvas istabas dzīvokļos. ir arī divistabuvariants četristabu dzīvoklī, bet viena no tām caurstaigājama. cita istaba brīva uz vienu semestri, cita vienkārši brīva. ja zini, kādu, kurš sauc un meklē, tad dod ziņu. ;) rajons labs, dārgi arī nav.

līva raksta: ja ļubju cibja
ģērbjoties parāvu vienu diega galu, viss krekls gandrīz izira.
nekad nezini. nekad nezini, kas.

mūsu psiholoģijas pasniedzēja šķiet ļoti patīkams cilvēks. interesanti, ka man gribas patikt tieši viņai, nevis visiem citiem, kam es laikam jau nejauši, bez nodoma tīku. bet tieši viņa pret mani ir tik neitrāla, ka man tas šķiet pat jocīgi. tā it kā manā vietā sols būtu palicis brīvs.
tikai kad es semināros kaut ko jautāju un kad viņa skatās uz mani un atbild, man liekas, ka viņa sāks raudāt, ka viņai aizlūst balss un sāk asarot acis. un tad man šķiet, ka man arī asaro acis, bet es cenšos izlikties, ka neko nepamanu un turpinu cieši domāt līdzi atbildētajam un pamāt ar galvu.

apēdu tikai četrus gabaliņus šokolādes, kādus piecus gabaliņus čipsu, vienu malciņu tējas, trīs malkus ūdens un porteri vēl pat neatpogāju.
bet man jau pietika.
ārā redzēju sniegu un daudz cilvēku, kas veikalā bija tikai fiziski. bija gandrīz tā, kā es lūdzu iepriekšējā ierakstā, bet man jau pietika.
nepastaigājusies, tikai pastaigājusi, nesaelpojusies, tikai paelpojusi, apēdu tikai četrus gabaliņus un man jau pietika, bet vēl ļoti daudz vietas pāri palika nepietikušas.