Kad Džonam Kofi Zaļajā jūdzē pa muti lido laukā tās mazās gandrīz kā mušiņas, tad tas ir gandrīz tāpat kā es jūtos, kad raudu. Es reiz jau teicu, ka raudiens ir kā vēmiens. Tikai raudot nevar izraudāt tukšu. Kaut kas vienmēr paliek.
Man pat liekas, ka viss paliek. Visas tās mušiņas raudot paliek iekšā, tikai ar spiedienu tiek sapresētas un iestumtas kaut kur dziļāk. Un ir atkal mazliet vairāk brīvas vietas jaunām mušiņām.
Un kad neko vairāk sapresēt nevar? Tad cilvēki pārstāj raudāt.
Raudiens nav vēmiens un asaras ir tikai presējamās mašīnas izplūdes gāzes.