taisnība ir arī tiem, kas šaubās. tiem, kas koncentrē savu uzmanību uz negatīvo. tie, kas nemitīgi jautā, kādēļ x patiesībā nemaz nav un nekad nebūs y, kādēļ z ir maldi, un kādās muļķībās slīkst p. tiem, kas meklē atbildes uz to, kādēļ viss, kam cilvēki tic, patiesībā ir buļļa sūds, kādēļ visi ir naivi, kādēļ visi ir viltīgi, kādēļ pasaule ir slikta, kādēļ Dieva nav, kādēļ
un to var darīt. es varu apšaubīt visu, kas nāk manā ceļā. bet, ja es gribu iet uz priekšu, ja gribu kaut ko sasniegt, ja man vispār dzīvē ir kaut viena visniecīgākā vēlme, alka pēc kaut kā, kā man vēl nav, tad es nevaru palikt tajā vietā, kur esmu. nevaru palikt stāvam uz šī ceļa šauboties, raustoties, nemitīgi spaidot to on-off pogu, yes/no boxiņu anketā. iespējams, ka šīs šaubas man ir pat vajadzīgas, bet tā nav vieta, kur palikt.
pat tad, ja es apšaubu šī ceļa esamību - ok, viss kārtībā, nafig vispār ceļus. var lidot. var rakt alas. un ja es apšaubu arī šīs varēšanas, tas tik un tā nekādi nav iemesls palikt šaubās un turpināt koncentrēties un to, kā nav.
es redzu pareizi, kad redzu, ka kaut kā patiesībā nav un kaut kas cits ir nepareizi. bet, kolīdz es ieraugu kaut ko, kas ir, tā esmu kustībā un savā alu rakšanā uzroku arvien vairāk lietu, kuras ir. (jo tās, kuru nav, pastāv tikai brīdī, kad stāvu uz vietas. kustībā var uzskriet virsū tikai tam, kas ir).
tīrais atlikums, kas paliek pēc šaubām.
lai izliekos, ka esmu aizmirsusi visu iepriekšējos trīs gados dzirdēto un lasīto. patiesi, tikai iztālēm atceros kādus hintus par Dekartu, piemēram.
bet kaut ko drošticamu es vienmēr varu atrast. kaut vai to, ka man vienmēr būs par ko šaubīties. iesākumam ar to pietiks.
un ja es pēkšņi attopos situācijā, kurā man nav ne mazākās vēlmes. situācijā, kurā man ir viss, ko es vēlos.
divi varianti - značit tūlīt miršu. vai arī - pierādījums, ka esmu pareizajā kustībā un nu var sākt dzīvot.
neprotu izvēlēties vēl vienu variantu. ka tik beigās neizrādās, ka abi divi pareizi.