mans tēvs bieži stāsta lietas, ko noklausos un tā tas paliek. tad es saskaros ar cilvēkiem, grāmatām, kas runā kaut ko pēc būtības tādu pašu - nedaudz citos vārdos varbūt, varbūt ar kādām piedevām vai tamlīdzīgi. Un tad es skrienu pie tēta un priecīga stāstu par savu atklājumu. Un tad man liekas, viņš varbūt ir bēdīgs. Piemēram, par mammu viņš tā ir vienmēr pukojies "jā, jā, kad es viņai stāstu, tad viņa neceļ ausu, bet kad kāds to pašu pasaka pa radio, tad viņa notic." tā, it kā tētim būtu pilnīgi bezjēdzīgi mums vispār kaut ko stāstīt.

līdzīgi arī ar citām situācijām, kurās iespējams teiciens "bet es taču tev to jau sen teicu un toreiz tu nemaz negribēji piekrist".
bet lieta ir tāda, ka, piemēram, tētis bieži stāsta to, ko viņam nejautāju. un es klausos. un man varbūt neaiziet. bet tādēļ, ka es klausos, manī rodas jautājums - bet kas tas ir? jeb file format .wtf? un kad onka radio vai grāmatā pasaka kaut ko, es esmu priecīga tajā ieraudzīt to, kas man jau ir pazīstams, turklāt esmu vēl priecīgāka novērot, kā tas pasīvais, potenciālais manī šajā brīdī kļūst par aktuālo, jo man ir bijis jautājums.

kā rō čē, es gribēju teikt, ka nozīme ir visam. pat ja rezultāts nav redzams uzreiz.
to vēroju arī bērnu saistībā. tu bieži viņiem stāsti, ka kaut ko nedrīkst tādēļ un tādēļ, pamato vai izskaidro dažādas lietas, un pirmajā mirklī šķiet - tu velti dzesē muti, jo bērns kā mašīnīte uzreiz neiemaina savu kursu pret tevis piedāvāto. bet kad es pēc vienpadsmitās klases auklēju aleksi, es pirmoreiz ar sajūsmu novēroju - nozīme ir. nākamajā dienā, izrādās, sīcis ir dzirdējis un sapratis visu, ko tu vakar teici un ko, šķita, viņš nemaz nedzird.
nozīme ir visam. arī tam, ko tu domā. tam, ko tu nejauši iedomājies. ko ievēlies, vai no kā baidies.
pat ja rezultāts vai sekas nav tūlītējas.