aizdomīgās nejaušības un domāšana kļūst par pastaigu mīnulaukā. tik vienkārši.

Šonakt vēl tik daudz darāmā, ka nu jau pusstundu neesmu ne sprīdi uz priekšu tikusi. Cik grūti šādā brīdī saprast, ka visekonomiskāk būtu iet gulēt tūlīt, un cik grūti gan likt savam iekšējam pulkstenim būt pārliecinātam, ka spēšu piecelties gana laicīgi, lai visu darbāmo paspētu no rīta. Un cik gan grūti nogurušam nevaidēt, ergh

no tās pašas operas - es nevaru pacelt kasti, ko pati esmu piekrāmējusi. krāmēs vēlreiz pēc citas zistēmas - apakšā grāmatas, virsū drēbes. vairāk par pieļautajiem 6 un 12 kg gan, šķiet, tomēr svērs visas. nezinu, kādu vati tur paredzēts pārvadāt.
rīt pirmā nakts jaunajā miteklī. ar pārsteigumu atklāju, ka sajutos vīlusies, kad uzzināju, ka interneta vēl nebūs. tātad nekādas publiskās atskaites par pirmajiem iespaidiem. ko darīs? sēdēs istabas vidū, mēģinās sajusties, pie kuras sienas kam labāk stāvēt/gulēt/karāties, pastāvēs/pagulēs/pakarāsies ar pats, pārkrāmēs kastes ne vairs nešanai, bet lietošanai un atrašanai, NOMAZGĀS LOGUS (asap), mēģinās pieradināt ausi pie trokšņiem aiz loga. viss ir sīkumu sīkums, tikai par troksni gan raizējos. mana auss ir radusi maksimums pie radiatoru un grīdas knikšķiem naktī un putnu dziesmām rītos. šādu labumu esmu vienmēr novērtējusi, bet tagad tāds skumīgs novērtējums sanāk.

ekh. negribas un nesanāk te rakstīt tagad. bet starp lielām lietām ko nopietni domāt, ir tik daudz visādu nepierastu sīkumu, ka no kaut kā tomēr jācenšās atbrīvoties. gaisa balons un smilšu maisi.

kaut kas skaists notiek.

update. 20.septembrī es vairs neatceros, par ko tas bija. atliek vien ticēt, ka skaists bija.

Kam piektdiena, trīspadsmitais, kam atbildes un ilgi mocītiem, murcītiem jautājumiem.
IR! :)
Budžeta vieta, tieši tur kur viņu vajadzēja, un kur visi kaut kā mistiski ticēja, ka es viņu tiešām dabūšu. Paldies! :*
un IR! Ir arī istabiņa netālu no Ziedoņdārza. Vienīgā, ko neatradu caur sludinājumu portāliem un vienīgā, ko, neatkarīgi viens no otra, man ieteica divi cilvēki. (Ilva, čau! :)

Bet tagad - vasara!

"Esmu pasažieris vai krava un meklēju šoferi, kurš brauc man vajadzīgajā virzienā."

gribu pavasari, kad plūmes zied.

nūdeles ir plikas meitenes un man nav nevienas kvalitatīvas galvas, ko aizsūtīt kopējās klases bildes viltojumam.

gulēs.
nemodināt.
līdz puspieciem rītā.

"un skatītāji joprojām projām skrien"

Esmu gatava maksāt vairāk par mazāku dzīvokli ar caurstaigājamām istabām laipnajam Mārtiņam, kurš ar mani sarunājas priecīgs, t.i. maksāt par dzīvokli, ko patiesībā nemaz nevaru atļauties, bet ja arī atļautos, tad varētu tur tikai dzīvot un neko neēst. t.i. maksāt par dzīvokli, kad iepriekš 30 lati muļķīgā kārtā ir jau samaksāti starpniekam, jo citādi netiec apskatīt pieņemamu lielāku dzīvokli, pieņemamā vietā par pieņemamu cenu un izolētām istabām, kur pēc tam vēl pietiek resursu laiku pa laikam arī pagatavot pieņemamu maltīti. Un tas viss tikai tādēļ, ka reāli man visa tā dzīvokļa meklēšana, zvanīšanās uz svešiem numuriem (kas man izdodas arvien vieglāk un vairs neprasa īpašu saņemšanos) ir nogurdinājusi līdz sirdsklauvēm, un ja pieņemamā dzīvokļa saimniece ir kaut kāda Natālija, kas ar mani runā tā, it kā viņai jau sen būtu pieriebusies visa cilvēku suga un es viņas acīs esmu nogrēkojusies ar to vien, ka meklēju dzīvokli. Tad nāk virsū mazais pinkšķis un vienīgais, ko gribas, ir pazust atpakaļ gultā pat tad, ja tikko esmu modusies.

es jau tagad gribu iet pagulēt diendusiņu.

Starp citu - vēl joprojām, protams, gaidu princi, kurš mani aicinās dzīvot savā pilī vai laimīgajā būdiņā mežā utjp, bet kamēr viņš vēl cīnās ar vēja mātes dēliem utjp...

Lūkojos pēc apjumtas un visādi citādi veselībai drošas dzīvojamās platības kaut kur pa ceļam no centra līdz Imantas 7.līnijas nummurviens. Tātad 4.tramvajs, 4.autobuss, vilciens Rīga-Zolitūde maršruta tuvumā. Tātad visticamāk Pārdaugava - Āgenskalns, Imanta, Zolitūde.

Ja nu dzirdi, ka kāds studentu dzīvoklis nespēj nokomplektēties, jo viņiem pietrūkst, nu ļoti pietrūkst, tad varbūt atceries par mani. Tiesa, nekāds dižais dzīvokļa biedrs neesmu. Sarunāties ar mani grūti - man labāk padodas trauku mazgāšana, bet varbūt tas ir drīzāk pluss nekā mīnuss. :D Vai varbūt zini kādu istabu izīrēt alkstošu vecmāmiņu - ar tām es pat sarunāties protu. :)

Tādas lietas. Nevar jau vēl zināt ne bū, ne bē. Bet arī, ja ne bē, dzīvošanu meklēšu tāpat un tad jau vienīgais rajona nosacījums būs - vismaz kaut kāda satiksme uz centru.

"Nogurumu izraisa nevis darbs, bet gan prieka deficīts."

Bet arī no prieka var nogurt, ja nezina mēru. Un tad tas vairs nav prieks.
Šodien esmu nogurusi. Bet tā jau ir - vislabākā atpūta ir darbību maiņa. Nu tad mainīs ar.

vai es te kaut ko runāju par true love? ir vēl, ir vēl liela mīlestība uz zemes virsas. Perlmans. noliek uz kājām arī pēc tam, kad esi tikko virtuvē sālījis biešu zupu, t.i. tīrījis asaru kanālus. ir, kam ticēt. nu piemēram. bet varbūt arī. un tad, kur viņa sieva saka - Ja vien visi katru dienu dziedātu, psihiatriem te vairs nebūtu ko darīt.

es, kas rakstījusi tabuliņas ar "man patīk, man nepatīk", lai saprastu, kas un kā man tur ir, visas tās draugiem.lv aptaujas tīri vai izbaudu. nav pat svarīgi, kurš ko par mani teicis - nepareizās atbildes atpazīstu uzreiz un tieku pie pareizās. citādi es varbūt neprastu par sevi gari un plaši pastāstīt, ka, piemēram, nebaidos no sabiedriskajām tualetēm, labprāt kādreiz izmēģinātu nūdistu pludmali, mēdzu "pa mājām" (šitais gan izklausās, tā it kā no mājas uz māju ķekatās ietu) staigāt kaila, bet visticamāk tomēr neietu degošā mājā glābt cilvēkus, lai gan tas atkarīgs no liesmu lieluma, tāpat kā slīkstoša cilvēka glābšana atkarīga no ūdenstilpnes, es pavisam noteikti labprāt celtos 3:00, lai brauktu makšķerēt, un man skauž, bet tikai "cik tas ir forši, es arī tā gribu" veidā, nevis "gribu, lai man ir, bet viņam vairs nav". un es ļoti slikti dejoju, maz strādāju, un zinātnisku atklājumu varētu veikt varbūt vienīgi aiz tīras nejaušības un pati to nemaz nepamanīdama. utjp.

pēdējā nakts pirms došanās ceļā tiešām ir smaga.
t.i. daudz grūtāk turēt sajūtu, ka pilnai laimei trūkst pavisam nedaudz, nekā sajūtu, ka trūkst daudz un dikti.

bet jā.
mums IR svētki!

tēvam vainagā jāiepin kļava un viss, kas smaržo, mātes vainagā noteikti jābūt smilgu pušķītim un pīlādzim, f. vainagā nevar likt jasmīnus un madaras, k. vainagā liekam daudz ozola, a. vainagam vēl jābūt vieglam un maigam, lai gan viņš tāpat nevienu gadu nav bijis ar mieru to vainagu likt galvā.
bet panorāmas sporta ziņu diktors saka "atā" un saka to tā, ka mammai ir aizdomas, viņam bērniņš mājās skatās tēti televizorā.
esmu nu visu izdarījusi, varētu iet arī gulēt.
tikai "lai tā būda rr dzied!" uz sirds nepadarīts sēž.

šodien apmeklēju divus izlaidumus pēc kārtas.
viens bija manējais.
priecājos, ka tomēr izlēmu braukt mājās kopā ar vecākiem un mazo bedhead artukiņu. ir labi tagad sēdēt gultā, tīrai, paēdušai, puķes smaržo, ausīs glory of gershwin, tuvākajās dienās daudz darba, bet par to un par visu gribas teikt paldies. visiem paldies. arī tiem, kas redz mani savos sapņos uz sienām rakstām, brīžos, kad arī nomodā es tiešām rakstu savu darbu, un paldies, tiem, kas man vēl pirms visa radīja priekšstatu par filosofijas studijām un to studentiem.
neesmu pratusi ņemt pietiekami, bet man ir dots daudz.
bučas!

Mūzika: I loves you Porgy

šovakar gribētos sev neļauties. pa diviem lāgiem mēģināju. bet tam "pasaule" neļāvās.

Mūzika: Tom Traubert's Blues/ Waltzing Matilda

A. nereti atceras, kā studiju gados ar draugiem spēlējis kāzas un vispār bija zaļa dzīvošana. Es zinu, kādu mūziku gribu dzirdēt skanam savās kāzās. Apkārt visi kaļ savus biznesa plānus, mudina mani arī, prātīgi atgādinot, ka pēc visiem likumiem man var nesanākt budžets arī nākamajās studijās, līdz ar ko būs jārod papildu līdzekļi. Mirdzums šodien ieteicās par grupu un man savilkās visi diedziņi kopā.
Pēc gada man būs grupa. Un mēs spēlēsim kāzās. Būs vieglas mūziklu, geršvina, standartu melodijas vienkāršā un visiem saprotamā, sirsnīgā džezā. Bet būs arī melanholiskais valsis un mežrozīte, ja sarunās laicīgi, būs arī limpbizkit vai bobs dilans. Lai gan pamatā vienmēr paliksim pie džeza un improvizācijas, ja vajadzēs ņemsim palīgā arī pītu andersonu vai kasparu dimiteru. Un sarunāt varēs, jo mēs būsim "sirsnīga un tuva mūzika, kas skan arī atmiņās". vai kaut kā tā. moto vēl radīsies un blogs ar video un aizraujošiem, iedvesmojošiem stāstiem par laimīgiem cilvēkiem radīsies. Un lai tas notiktu īstie cilvēki sanāks kopā īstajā laikā un īstajā vietā. Tas notiks nejauši, varbūt pat pēkšņi, bet visādā ziņā likumsakarīgi un iederīgi. :)
Tagad Renāte rakstīs par Sonju, franču meiteni, kas ceļo ar stopiem un ir uztaisījusi 20 krēslus. Kādēļ? Tādēļ, ka ar cilvēkiem tā mēdz notikt. Nejauši un likumsakarīgi viņi taisa arī 20 krēslus.


Neaizmirst uzticēties. Neaizmirst dalīties. Neaizmirst pateikties.
Un neaizmirst ne jau tādēļ, ka mūžīgi atgādinātu atcerēties.
Neprast aizmirst.

te līst tā kā piedošana.

upd. stefans grapelli laikam ir patiešām tas, kurš mani spēj iedvesmot. ik brīdi, kad šķiet, es tomēr neesmu radīta nedz vijolei, nedz džezam, nedz vispār mūzikai, man pietiek dzirdēt viņu un ir atkal cerība, nepamatota, bet cerība, un ir atkal alkas un gribas un niez.
bet ja niez. tad taču pakasīs.

iedomājos, ka tu varbūt esi smagi slims un man jāmācās somewhere over the rainbow. nokaunējos par savu klusēšanu un no visas sirds ceru, ka tu tomēr nemirsti vairāk un ātrāk kā vienkāršs mirstīgs cilvēks. jo tādas dziesmas nedrīkst mācīties pēdējā brīdī (vai pēc pēdējā brīža).

it kā briesmīga diena, bet šķiet, visas nebūšanas atsitās pret kaut kādu aizsargslāni un galu galā esmu nogurusi, bet laimīga.
man ir divas jaunas kleitas un ne jausmas, kas man varētu nepatikt ievā paršā, rādās, man viņā patīk it viss.

man patīk aizrautīgi cilvēki, kas spēj iedegties un būt pilnā mērā "par kaut ko". viņiem ir savs viedoklis, viņiem ir savs sakāmais, viņi rādās droši un stabili. kādā ziņā viņus apskaužu, jo brīžiem šķiet, pati esmu aizrautīga tikai brīžos, kad stāstu par savu vēlmi būt aizrautīgai, iedegties un kvēlot tā kā kvēlo viņi.
bet varbūt tieši tādēļ es no viņiem varu tik ļoti nogurt, ka kādā ziņā gribas mūžam palikt bezviedokļa nūģim, kas par visu šaubās un šaubīšanos sauc par "spēju palūkoties no dažādām perspektīvām" un visu ko, bet tikai ne aizrautību - tādu akluma monologu.

Mūzika: Ieva Parša mīļš

man jau tagad pietrūkst uzrakstīt kādu eseju pie narkēviča.
pa vienai katru semestri.

šovakar, gultā un melnajā tējā mēģināšu piedzerties no melna balzāma. esmu čība un man krūtīs ir gājputni - pamatīgs kāsis. bet darbi ir gandrīz beigušies. vēl tikai dažas ģeniālas domas, daži komati rīt, vēl tikai miers parīt un arī es to būšu paveikusi.
un ne jau par spīti visam. te nav kam spītēt. te odi ir tik resni un gaļīgi, ka nepatīkami sist ar plaukstu.

lasu sevī saņemšanās drupačiņas. lipinu kopā maizīti.
paēdis nebūs. bet no bada vairs nemirs.

Ūūū, man tikko bija tāds kakla sīrups, ka uguns visam pāri pārskrēja, ausīs un krūtīs palika degot un acis tik plati vaļā, ka visu nakti varētu strādāt!
Johaidī, tādu raganu dziru!

p.s. atceļu to par strādāšanu un nakti. tagad tāds patīkams siltums un miers, ka pilnīgs miegs varbūt tikai.

gribu šovakar atskaitīties. prom no visa vai klāt pie - neesmu droša. ārs bija labs un īsts. turpceļā odi koda tieši galvasvidū, viens cits visu atpakaļceļu nodīca iepinies matos, atnesu uz istabu, izbužināju ārā, sīc tagad, foršā putnu barība. gribas pateikties. redzēju, kā veci cilvēki dejo rokenrolu, tad dejojos pati pa tukšu vāgnera ielu, kas, izrādās nebija tukša, t.i. satiku cilvēku, kurš nekad nekur nesteidzas. mm mīļi. :) un tad man ir tauriņš. ā, un bijām dadā. šodien gan nesaliku tik foršu komplektu kā parasti, bet keita izmaksāja, tad ko tur daudz. man par viņu šausmīgs prieks. pēdējo nedēļu laikā viņa ir izaugusi un tik tiešām, tāda kā uzziedējusi. ā, un mājupceļā izlasīju atkal elsberga pantus un tas viņš ir tik īsts, tas viss ir tik pazīstams.
bija vēl viss kaut kas, bet nav laika atcerēties. rīt no rīta auklēju elzasā, tad paņemsies vēl drusku ar čomski - man patīk, ka tur jebkurš nākotnes plāns reāli ir tīri labs. un īstās izvēles ir tās, kuras nav jāizvēlas. tās, kurās nav jāatsakās no kaut kā. visas tās ekonomikas ar alternatīvajām izmaksām pilnīgi neko nesaprot no dzīves.

Mūzika: 5nizza - Ya s toboi

gribu šodien kaut kur iziet. esmu sev apnikusi ar mūžīgo "žēl, ka nesanāca, bet nu jā, var redzēt, ka iekšā ir, potenciāls ir". vai es kādreiz no tā tikšu vaļā, vai tā ar mani būs visu mūžu. gribas šodien iet uz kinorīga pavaroti koncertu, bet tur visas biļetes izpirktas. gribas iet uz liniņu un akmentiņu, bet tur negribas rādīties, gribas iet uz feel the rhythm ģildē, bet negribas tos pūtējus atkal, gribas kaut ko foršu, bet sanāk, ka man būs jāizvēlās starp šūmani un vīku vai kūko šaneli. galu galā tāda sajūta, ka aizbraukšu uz centru un savākšu, kas nu man tur tāpat jāsavāc, apsēdīšos uz kāda bruģa un tad uzkūkošu pati. nekādas man šaneles nevajag, dzeguzīte.
mieru vajag. un ticēt gribas.

izgāju ārā gaisu ieelpot un iedomājos, vai tad, ja es varētu ik pa laikam atslēgties no darba, jo man būtu nepieciešams ievilkt dūmu, vai tad būtu vieglāk koncentrēties?
skan neticami, bet tas jau nav arguments.
citādi es to gaisu ieelpot neeju un no darba arī atslēdzos tikai fermā palūrot. nu un koncentrācijas nekādas. izkliedēts mākons.

starp citu, ja pavisam konkrēti un tieši - darbā esmu pusē. ceru, ka darba vadītājs nebūs ar mieru tik vēlu nodotu, neredzētu un sasteigtu un galvenais, nevadītu darbu laist tālāk. tad būs jo lielāks gandarījums, ja rīt no rīta, tomēr būšu uzrakstījusi visu un nosūtījusi.
ja viņš mani pievils, un būs ar mieru laist tālāk - nu ta neko, būs vienam jaunam akmenim uz pleciem atkal vieta.

atklājums vēl viens - o, palaid tik vaļā grožus, lai sāk nākt visādas metaforas un jocīgi izteicieni, lai ne miņas no akadēmiskā stila un - aiziet, kūpēdams. reāli, es gribu, lai ir priecīgi, un uzvalkā tik bieži vēl staigājusi neesmu, lai prastu arī stīvās biksēs kājas aiz galvas aizlikt vai lotospozā uz ceļiem palēkāt. oh, dear.

bet esmu taču šodien spams un tas vārds mutē ir apaļš un mīksts, bet, un es saku, BET nākošgad ies dejot tautas deju kolektīvā. nekad mūžā dejojusi neesmu, ikdienā stenderēs skrienu, bet man tak piestāvētu dejot tautiskās, nu tā piestāvētu!

Mūzika: Tight like this - Louis Armstrong

p.p.s. nupat ir tā, ka roku muskuļi noguruši un pašai lūziens nāk. bet pirkstos tas karstums, ko tā mīlu, tas nogurums, kas prasa vēl un vēl un liek justies nevis iztukšotai, bet burbuļojošai, pilnai līdz malām. tagad pusstundiņu pasnaust un tad pie bakalaurdarba. uzrakstīšu tak. kur paliks. :)
bet skan tik labi, kā sen nav skanējis. tā jau var pat ticību sev atgūt.

šodien saku jā un krītu uz priekšu.
un nevajag spēka, lai cīnītos, jo nav pret ko.
ne tuvu sajūtai, ka viss būtu iespējams. viss nekad nav.
bet pārliecībā un pateicībā, ka iespējams ir tieši tas, kas mans un manējais.

vēl pirms dažām dienām es gribēju tikai gribēt. šodien gribēt nav vajadzības. viss notiek un notiks tāpat.

p.s. atklājām arī peldesezonu. upe kā vasarā. ūdrs peldējās. izkāpa gan niedrēs, ne pie mūsu laipiņas. šausmīgi jauks un šausmīgi slapjš.

lieliem burtiem
"man nejiet ciba, aj"

bet tiešām. lēna un neko nesaprot, ja neatkārtoju trīsreiz.

upd. vai tu re kā, ne es viena, kam neiet, bet mana ciba gan viena, kas neiet. būs rīt izskatu mainīt. viss sarunāts!
upd.upd. tā kā liene pielika +1 pie tā, ka izskats tiešām klāt piemocīts, hehe, skatu vēlreiz cauri visas "ādiņas". pa šiem gadiem izrādās, esmu veikusi pielāgojumus gandrīz visām, un kas jocīgi, praktiski visas savā krāsu gammā piestāv arī manai šībrīža beķerejas bildei. kaut kas nemainīgs, izrādās.

pēkšņa vēlme, kaut mani kāds aiz potītēm paņemtu un kājām gaisā izkratītu visas kabatas tukšas, tika izskaidrota ar gausu asinsriti smadzenēs un gravitācijas spēka nogurušu mugurkaulu. apguļoties uz grīdas pēkšņā vēlmē atrados jocīgā pozīcijā, ko iztālēm varētu mēģināt nosaukt arī par "svecīti". (vidusskolā pratu no svecītes kūleni atpakaļ aizmest, taisnām kājām un izklupienā apsēžoties, vai kādi nu tur bija tie eksāmena standarti. bet tagad - kaut kāda izkususi svecīte. kā laiks skrien. kauns skatīties. un kājas arī laikam slaidas, bez celulīta, vingras, veselīgas vēnas, muskuļi tādi, ka aplaizīt. pie tādas slodzes.)
bet par spīti savam tizlumam, sajutos šausmīgi laimīga. pieceļoties gan reiba galva un domājās trīsreiz grūtāk, tak tieši tādēļ viss pie vienas vietas. tās izjūtas ir nepārspējamas. rakstot šo, tā sadomājos, ka gribas atkal mesties uz grīdas un svečoties. jēj. fiziskas aktivitātes glābs manu dvēseli. starp citu - nākošgad grasos stāties sporta akadēmijā, meklēju privātskolotāju kurš pa vasaru palīdzētu man taisīt svecīti, un varbūt tiksim pat līdz tiltiņam. kājas aiz galvas vēl varu pati. tiesa, tikai aizlikt. noturēt viņas tur kļuvis kaut kā, nu, neērti.

gaiss smaržo pēc ezera ūdens, savus desmit grādus vēsāks par bijušo. man nepatīk sieviete no alises zariņas papjēmašē, bet man patīk vīrietis no Elsberga Pantiem. lielo burtu lietojums neapzināts, bet tādēļ varbūt pat nozīmīgāks. mana draugu liste arvien biežāk kādā veidā piemin pieaugšanas procesus, to saistībā var aplūkot to pašu papjēmašē. (es nezinu, kas man, bet tā grāmata vienkārši ceļ uz augšu. varbūt pārejoši.) mana draugu liste raksta par atklātības MAS, tā saistībā var lasīt Pantus. (es nezinu, kas man, bet tā grāmata šobrīd neizprotamā veidā sit pušu pat manas līdzšinējās, gana stabilās autoritātes. varbūt pārejoši.)
tomēr psihoanalītiķim es drīzāk lūgtu noskaidrotu, kādēļ tēvreizi skaitot mūždien aizmirstu, kuras trīs "lietas" Dievam piederēja. dažkārt pasaku kaut ko, kas der klāt pēc ritma, tomēr uzskatu, ka turpmāk man vajadzētu vairāk uzmanības pievērst jēgai.