pēdējās naktis skatos šausmīgi daudz sapņu. vienā no pēdējiem testēju savu auru. sākumā bija smuka krāsaina bildīte, bet tad bija kaut kāds undo, redo action, un nākamajā bildītē man bija viens kārtīgs melns pleķis aurā un es tā kā prasīju sev, ko tas nozīmē, un tā kā pati sev arī atbildēju. izvairīgi un pieklājīgi, ka, nu ķipa tu vispār esi baigi foršā meitene utjp smalki visādos sīkumos (visādus skarbās patiesības sīkumus ieskaitot, žēl neatcerēties, kādus tieši), bet tas melnais pleķis tev no alkohola un ja tu nedzersi, tad viņš pazudīs. nu un tad es sapnī domāju, ka viss tagad skaidrs, ka man tāpat nepatīk noreibuma dullā un dumjā sajūta, un vēl pumpas pēcāk sametas. apņēmos šotrešdien pirtī nedzert, daudz dziedāt utjp, pamodos, nosmējos un vispār jocīgi, bet pat kefīru negribas. lai gan tikai pēc garšas man alkohols patiešām ļoti garšo. un pats pirmais noreibums arī ir tīri jauki. 

āāā, līviš man parādīja šitādu, uzreiz uzslēdzu good karma, tad aizdomājos, ka tik tam feel like crying patiesībā nevajadzēja apakšā likt optimistic dziesmas, un tad nosmējāmies, ka make love station galīgi nemudina to make love, un tas ritmiskais electronic ambient blop, kas atgādina blop pa dupsi, galīgi neatbilst šīvakara noskaņojuma, tad klausījos just woke up staciju un tur man kā pirmo iedeva Foux Da Fa Fa, sapriecājos un beigās nospriedām - lūk, īstā dziesma, ko likt pie make love.

mans tēvs bieži stāsta lietas, ko noklausos un tā tas paliek. tad es saskaros ar cilvēkiem, grāmatām, kas runā kaut ko pēc būtības tādu pašu - nedaudz citos vārdos varbūt, varbūt ar kādām piedevām vai tamlīdzīgi. Un tad es skrienu pie tēta un priecīga stāstu par savu atklājumu. Un tad man liekas, viņš varbūt ir bēdīgs. Piemēram, par mammu viņš tā ir vienmēr pukojies "jā, jā, kad es viņai stāstu, tad viņa neceļ ausu, bet kad kāds to pašu pasaka pa radio, tad viņa notic." tā, it kā tētim būtu pilnīgi bezjēdzīgi mums vispār kaut ko stāstīt.
( , )

mazs cinītis gāž lielu vezumu.
bet uzgāzt kaut kam lielu vezumu ir daudz vieglāk, nekā atrast īsto mazo cinīti.

Viņi taču vienmēr ir teikuši, ka mēs atrodam tās atbildes, kuras meklējam. Un cilvēki ir strīdējušies par subjektīvo un objektīvo. Un visas runas par realitātēm, iespējamām pasaulēm. Par pieķeršanos. Par nāvi un dzīvi. Par dzīves uzdevumu. Par spēšanu dzīvot.
Kad ir jāatrod sava spēja dzīvot, tad atliek vien atrast tās atbildes, kuras tev ļauj dzīvot. Tad visu var pieņemt. Tad viss ir pareizi, jo citādi tas nevar būt. Tad nav vairs nicības vai nevajadzīgu šaubu. Ir tikai tās šaubas, kuras nevar nebūt, jo tā tam ir jābūt. Un tā var teikt par visu. Ka ir tikai tas, kas nevar nebūt, jo tam ir jābūt. Un tas neatsēdina mani pasīvā vērotāja pozīcijā. Jo man ir jābūt aktīvai, man nado ševeļitsa, lai es izpildītu savu uzdevumu un man vajag reizē arī paļauties un ticēt, lai es spētu savu uzdevumu izpildīt. Ir likumi, kas ir absolūti. Tos aptvert ir tik grūti tieši tādēļ, ka tie ir absolūti. Tīkliņš. Bezgalīgs skaits punktu, kas visi ir savā starpā savienoti. Visi. Tā ir pasaule un dzīvošana tajā. Tikai pieņemot un izprotot to un savu pieņemšanas nepieciešamību, es varu dzīvot šī vārda pilnestīgākajā nozīmē.
Un ja man kādreiz viss būs skaidrs. Ja es kādreiz vairs nekur nemaldīšos. Kas tad būs, un kādēļ vispār uzdot šādu jautājumu - tas man vēl ne tuvu nav skaidrs.

Kaut kas top mans, tikai tad kad esmu to pa īstam sapratis. Bet kaut ko saprast es varu tikai saprotot. Tikai tad, kad man ir jautājums, es esmu tuvāk atbildes rašanai. Tikai tad, kad esmu pieklauvējis, varu gaidīt, kad man taps atvērts.
Atvērts top vienmēr. Tad, kad tas citādi nemaz nevar būt.

šovakar gribu būt silta "rīgas" baltmaize, ko koka kastēs bez polietilēna plēvēm atved piemājas veikalā.

Labrīt! Par piektdienas vakariem runājot - paši vainīgi tie, kam sestdienas darbadienas.
Nevaru saprast, vai man būs melnās atriebības sajūta, ja tagad, kad esmu ne tikai pamodusies, bet arī piecēlusies, es pretī tai skaļajai mūzikai, kas skan man blakus istabā jau no pulksten pieciem, uzlikšu kaut ko arī savās tumbiņās. Negribu melnās atriebības sajūtu. Šorīt vēl labi. Citurīt ir bijis jau no četriem.
Un vēl viņa, kad ir iedzērusi, negrib slēgt vaļā durvis. Tā vietā zvanās un klauvējās tik ilgi, līdz notic saviem spēkiem dabūt durvīs atslēgu. Pirmajā reizē, es skatījos filmu un nesapratu, kādēļ man ir halucinācijas, ka kāds zvana pie durvīm. Tad es vēl nezināju, kāds zvana signāls mums ir. Starp pirmo un otro reizi, iespējams, bija vēl kāda reize, jo pa otro reizi es uzzināju tikai tādēļ, ka tonakt pie manis bija palikusi mamma. Viņa tad arī mani pamodināja un L. tikai ielaista dzīvoklī vēl pirms atslēgas mēģinājuma. Šonakt izlikos, ka man ir tikpat ciešs miegs, kā tad. Ir taču labi, ja cilvēki notic saviem spēkiem.
Nu bet tagad, kad esmu piecēlusies, izsūdzējusies šite un vēl pirms visa, ieslēgusi istabā gaismu - mūzika blakus arī apklususi. Tas labi. Man šausmīgi nepatīk sajūta, ka vēlos atriebties.
Teorētiski varu vēl pusstundu/stundu pagulēt.
Labrīt!

grasījās pamācīties klusumā. bet mūzika, kas tikko izslēgta, turpina skanēt ausīs (vai galvā), tādēļ liekas, ka mazāk traumējoši un traucējoši būs atgriezt tai reālu, fizikālu pamatu.

kas ir ar to cerības festivālu? kādēļ tāda haja? nav taču maikls džeksons. vai arī tomēr?

"Atmosfēra ir ļoti nestabila," saka sinoptiķi, kad vēlos uzzināt, kādēļ šorīt bija pērkons. (un iepriekšējā naktī zibens)

nevar nenopukoties, ka laiks briesmīgs un nemaz nepalīdz darīt visu, kas jādara.
tikai ielīst aliņā, pagulēt, pieelpot plaukstu pilnu mitras un auglīgas elpas gara...

Mērīju temperatūru, lai var mammu pa telefonu nomierināt, jutos pavisam labi. Salīdzinot ar nakti. Izmērīju 37.8, uzreiz sāka kaulus lauzt. Izlasīju vesels.lv, ka "Par paaugstinātu ir uzskatāma temperatūra virs 37,8°C". Nezināju. Bet forši.

failu formāti
.doc
.pdf
.wtf

gulēt uz grīdas ar izplestām rokām un sarunāties nekustinot muti es tagad gribētu

man šodien ir jo spēcīga tieksme lietot pārāk daudz vārdu un reizē neko konkrētu nesaukt vārdā. kārtējā vispārīgā renāte, kārtējā metarenāte. ļoti nogurusi. velk uz pinkšķi, bet nevar iesākt. atkārtojos, bet man ir tik ļoti "It's not What you thought When you first began it / You got What you want Now you can hardly stand it though" un "By now you know It's not going to stop 'Til you wise up".
šorīt gaidīju miglā vilcienu un domāju par to, ka tikpat labi tas vaizap mirklis, kas man vienmēr ir šķitis tik drošticams un pat nenovēršams, var tā arī nepienākt. bet tādam scenārijam noticēt ir tik ļoti grūti. jo negribas. tāpat kā negribas domāt, kas ir tad, ja nekā nav. es nesaprotu. arvien vairāk likumsakarību redzu savā dzīvē, tikai draņķība, ka tās patiesībā ir tikai plikas sakarības un man vēl joprojām nav ne mazākās nojausmas, kas tas par likumu. un es nesaprotu, kā var tikt pie "so just... give up", jo tur es atkal sametojos, sametos visos iespējamos mezglos.

šo sauc par sevis pažēlošanu. pēc plāna te tālāk seko "līst gultā", bet reāli ir tik ļoti žēl sevis un pasaules, ka arī gultas un līšanas ir žēl.

pārāk daudz nedestilētas pasaules pārāk tukšā kuņģī


pārāk daudz komunikācijas

tātad pankūkojos:
rīvēts kabacis, olas, jāņu siers sīkos gabaliņos, citādi neēdams, jo neapēsts vakardienas pusdienās, pa somu jau saglumējis, nedaudz miltu, jo sanāca par daudz olu, sāls, ķiplokdaiviņas, ķimenes, baziliks. likās, ka ar baziliku ļoti nokļūdījos, bet iebirās un galu galā saku, ka bija necerēti labi.

sāka skanēt koltreina acknowledgment, tas man lika sagribēt dizzy gillespie salt peanuts, tagad klausos un dziedu līdzi. tā ir ļoti laba dziesma, kurai ir ļoti labi dziedāt līdzi.

man ir audums, lai apvilktu datorkrēslam mīkstumiņus, man pat ir diegs un adata, bet, kā es būtu varējusies iedomāties, ka man taču nav šķēru.
gūglēju, vai zivju eļļu var pārdozēt un domāju par to, ka es laikam tiešām būtu priecīga būt par zivi. bet tad man negribētos būt kaut kādai mazai siļķītei vai reņģītei, tad es vienreiz mūžā gribētu beidzot būt liela, resna, slidena, ar lielu muti vaļā un lielām acīm, esmu tādas zivis redzējusi fotogrāfijās, bet nezinu, kā tādas sauc, tādēļ ierakstīju gūglē "resna zivs" - a tur izlec - "Gribēju pajautāt, kā notiek zivju dzemdības? mana zivs ir palikusi resna. Vai tā tam jābūt?"
naktī bija labi un pat saldi sapņi, no kuriem es, diemžēl, neko neatceros, sadomājos visu ko, visādus "vai tā tam jābūt" no operas, mana zivs ir palikusi resna, un klāt labajai omai drusku sirsnīgi paraudāju. tādēļ saliku darbam mājaslapu un gāju gūglēt, vai zivju eļļu var pārdozēt. tagad gribu iegūglēt, vai zivis var raudāt zem ūdens, bet tā kā zivis laikam tomēr neraud vispār (kaut gan nevar jau zināt) un es acīmredzami vēl neesmu zivs, tad sapiņķerējos un vairs nesaprotu, vai ir kāda nozīme jautāt, vai cilvēks var raudāt zem ūdens. un ja nevar, tad kādēļ tam tā ir jābūt.
man ir kabacis, man pat ir milti un ola, bet kā es būtu varējusi iedomāties, ka man negribēsies kabaču pankūkas.

Varbūt kāds no Jums grib biļetes par 4iem latiem uz 14.oktobra Bildēm?

UPD. Un 15.oktobrī LBN ir Mocarta Rekviēms. Sudentiem lats. Jāmaksā. Nedos latu. mne-e. Bet Mocarts spēcīgs! uff. Koris no Vācijas, orķestrī es.

pretējās mājas logā uz gultas sēž mazs un ģērbjas, blakus sēž mamma un runājas ar bērnu. tikko istabā ienāca tētis un kaut ko teica. un pēkšņi šķiet tik savādi, ka šis rīts, kurā, jāsaka, jūtos, ne savā ādā, kādam citam ir tāds pats rīts kā tie, kurus es atceros no savas bērnības rītiem.
daudz vieglāk ir pamosties, ja to nedari viens.

šovakar no tramvaja izkāpa priecīgi jaunieši, kas apskāva svešus cilvēkus. viena sakamptā sieviete ārēji nereaģēja vispār, otra tā kā iesmējās vai kaut ko tamlīdzīgu. jaunieši aiztesās man pa priekšu, bet pie krustojuma viens pametās atpakaļ un vaicāja, vai atļauju apkampties. teicu "nubetprotams" un pat pieglaudos, kā jau pienākas. man ļoti gribējās, lai mani samīļo, tikai pelnījusi vēl nejutos.
atnācu mājās tāds nepelnīti samīļots, saņēmos, piespiedos, pieņēmos, saspiedos, izdarīju sāpīgi iekavēto darbiņu, tagad jūtos pelnījusi samīļošanu, pankūkas, siltāku istabu un karstu vannu, garu miega pilnu nakti, možu rītu... maz no tā visa es varu dabūt, bet ja ne tā apskāviena avansā, tad ir nejustos pelnījusi itin neko un vajadzētu klusi un nelegāli skumt tālāk.

superfragments no lnmm preses relīzes "Darbu pie šīs skulptūras Olga Šilova sāka ar sava ķermeņa nofotografēšanu pie fotogrāfa Aigara Altenberga. Kailā patiesība, kā izrādījās, nebija pietiekoši atraktīva."

biju ciemos.
vēl joprojām ir cilvēki, ar kuriem man ir grūti runāt un ir tādi ar kuriem vārdi birst laukā paši, tomēr, šķiet, pēdējā mēneša laikā es jebkurā gadījumā esmu izvērtusies pamatīgā pļāpā. kā nu saprast, vai es vienmēr tāda esmu bijusi, tikai kaut kā apspiedusies, vai arī "nevar aizbāzt muti" man ir uzmeties tikai tagad kā aizsargreakcija pret kaut ko. katrā ziņā, cik neērti man kādreiz sametās par savu klusēšanu, tikpat neērti man tagad brīžiem ir par savu runāšanu.
ēdām ābolmaizes. t.i. baltmaizi ar āboliem. šausmīgi garšīgi!
esmu briesmīga vijoles skolotāja. labi, ka šodienas skolniecei bija iedzimts talants, īstā motivācija un milzīgs "espati,espati". atliek vien cerēt, ka arī man ir kāds talants, motivācija un pietiekams "espati", lai es kļūtu par labāku vijoles skolotāju.

skatos multeni. planēta 51. itv. lnt. to sauc par sestdienu un tieši tāda man nekad nav bijusi. naktīs pamostoties nesaprotu, kur atrodos. no rītiem saņemu meilu, par kuru, gribētos nesaprast, kādēļ, priecājos un nesaprotu, ko atbildēt. es nedaru savu dzīvi vienkāršāku. bet tā tik un tā ir skaista.

Mūzika: lnt reklāmas

mūzika un krāsas. pareizās frekvences laižot caur mūsu maņu orgāniem, gūt pareizās frekvences svārstības smadzenēs. ir tik daudz lietu, par kurām es gribētu varēt arī runāt, ne tikai klausīties. un es neesmu perfekcioniste, nē. es esmu vienkārši čiken, kad mierinu sevi - tu par to nespēj neko pateikti tikai tādēļ, ka gribi to pateikt pēc iespējas precīzāk un pareizāk, jo tas viss tev šķiet tik ļoti nozīmīgs. bailes, kauns, vainas apziņa ir visļaunākais, kas ar kādu var atgadīties un ko mēs kādam varam nodarīt. visi pārējie ļaunumi nāk pēc tam, kad šie jau ir klāt.

man šodien nepatika cilvēks. atzīstos. jāsaka, ka man vispār nepatīk psihiatri un psihoterapeiti. it jo sevišķi tie, kas tik pretīgi smīn, kad kāds runā par dvēseli vai Dievu. pats labi zina, kāda reakcija ir viņa smīniņš, bet ko padarīsi - kurpniekam kurpes cauras.
es gribēju viņam vaicāt par slimību. gribēju arī par dvēseli, bet netiku pie vārda un beigās nospriedu, ka tā arī ir vislabāk. nav ko ar tādiem smiņķiem vispār runāt. savu viedokli viņš jau bija izteicis un no manējā viņam tāpat nebūtu ne silts, ne auksts.
bet daļu no tā visa, kas manī šovakar malās, es varu pateikt arī te. - man šķiet, ka slimi bieži vien ir tieši tie, kas spēj tik ļoti nesāpīgi pielāgoties dzīvei, kas mums jādzīvo. un retāk tie, kam dzīvošana sagādā kādas grūtības.
un pa īstam viegli dzīvot paliek tikai tad, kad vairs nesmīkņā par dvēseli un Dievu.

esmu mājās nepieklājīgi agri. čaka ielas dārzeņu veikalā nopirku ābolus. gaitenī saskrējāmies visi trīs. tā nekad vēl nebija bijis. laikam jau tādēļ, ka esmu mājās nepieklājīgi agri. plānoju izdarīt nepieklājīgi maz un iet gulēt nepieklājīgi ātri. viss tik nepieklājīgs tikai tādēļ, ka laukā nepieklājīgi skaists laiks.

kaut kādā ziņā tas līdzinās sajūtai, kas nez no kurienes uzrodas kaut kādā 16 gadu vecumā, kad vajadzība kādam sniegt savu mīlestību ir pēkšņi un pārsteidzoši tik liela, ka nesaproti, ko ar to iesākt.
tā man tagad ir ar kņudēšanu par mūziku. es redzu, kā krītu uz muguras ar aizvērtām acīm ikreiz, kad man ir iespēja ar kādu paspēlēt, kā pietiek tikai atcerēties tādus izdevušos mirkļus, lai taptu līksmi, es redzu, ka man tik ļoti gribas un izrādās ir taču vienmēr tik ļoti gribējies, ka to jāsauc tuvu vai par panisku gribēšanu, man blociņā ir dziesmu liste, kuras es gribētu spēlēt un dziedāt, šodien man varbūt pat ir uzradies iegansts, kādēļ grupa patiešām varētu noderēt, man pat ir draugi, kas man varētu palīdzēt, lieliskas džaretmīlošas klavieres, strauji augošs bass un trompete, varbūt pat dejotmīlošas bungas... bet man ir bail. bail, ka viņi atteiks, bail, ka viņi nav īstie un mēs nesaprastos, bail, ka es nemācēšu, pievilšu, bail, ka neizdosies.
16 gadu vecumā pie tādām bailēm vai izdevības trūkuma gadījumā lielā un kņudošā vajadzība sublimējas, piemēram, dzejas rakstīšanā. nezinu, kamī varētu sublimēties mana šībrīža mūzikas vajadzība, ņemot vērā, ka tā visticamāk pati ir kaut kāds dzejrakstīšanas atvasinājums un secīgi arī tās 16 gadu vēlmes atvasinājums. turklāt negribas, tik ļoti negribas, lai pāriet. lai taču beidzot piepildās, lai taču beidzot ir tā maize, kurā iekosties ar pilnu muti.

kaut kādā ziņā tas līdzinās priekšvakara sajūtai. jūti, ka būs un būs nenovēršami, un būs labi, bet to gribas tik ļoti, ka saproti - pārdzīvot vilšanos varētu būt pat neiespējami, un tad centies nesacerēties, centies sevi bremzēt, bet nakts ir gara un miegs nestāv ne tuvu klāt, svaidies un mokies, līdz pret rīta gaismu tomēr zūdi nespēkā un miegā.
nākamajā rītā pamosties ir grūti, savā nogurumā visu nedaudz salaid grīstē, tā ir vilšanās, bet ne tik liela, lai savā nogurumā ar mērenu devu pofiga to nevarētu vienkārši pārlaist pāri.

šuš. vai būs mierīgs.

Jau kopš pēcpusdienas ļoti kārojās vīna. Tikai tagad iedomājos tas tādēļ, ka neaizgāju uz taku šodien.
Toties skaidrs, ko Eipurs minimās domāja ar aklajiem dunduriem. Grafomāni ir kā hakeri, kas ar kļūdu un mēģinājumu metodi cenšas uzminēt paroli un kā Aivars raksta, nemitīgi nes savus darbus literārajam konsultantam cerībā, ka tos beidzot "apstiprinās".
Tabet latvietis vēlēšanās arī ir kā grafomāns jeb paroli aizmirsis nabadziņš. Nespēj viņš saprast, kura atbilde jāsniedz uz drošības jautājumu, lai tiktu pie laimīgās, pārticīgās dzīves paroles. Un tad viņš min. Paļaujas savai intucījai. Ekh, ja vien jebkādas partijas nosaukums būtu rodams tai ģenētiski kodētajā informācijā, ko Dievs mums devis defaultā.
Bet vīnu gribas tik un tā. Labi, ka desmitiem jau pāri. Iztieku ar vieglu alu un ir ok.

Mūzika: I Wish I Knew How It Would Feel To Be Free - Billy Taylor

mums šodien uz lekciju neatnāca pasniedzēja. no sākuma puikas vienkārši spēlējās ar klavierēm, bet tad piesēdās toms, ojārs izvilka trompeti un man bēda, ka vijoles nav, bet nevar daudz pabēdāties, kad viss kņud un vibrē, dziedās my funny valentine, auditorijā pilns ar meitenēm, kuras mācās džezistos un dzied daudz labāk par mani, bet kuru tas interesē, ja es varu dziedāt my funny valentine un toms piespēlē un ojārs turpina ar improvizāciju. tam visam ir tikai viena nelāga piegarša - mazuma, tā visa ir tikai un vienīgi par maz, bet pat tās drupačiņas just makes my day or even three.

man istabā ir miegs. ko tas varētu nozīmēt?
(t.i. braucu mājās pilna cerību mazgāt grīdas un kārtoties, rakstīt plānotāju un lasīt, spēlēt. pietika apsēsties pie galda, lai saprastu, ka gribas tikai gulēt. vakar vakarā arī grasījos kalnus gāzt un kino skatīties, bet pietika apsēsties pie galda, lai saprastu, ka man var sanākt tikai miegs. jāpārvieto galds uz citu vietu un galda vietā jāliek gulta, es saku!)
p.s. iespēja, ka es vienkārši esmu nogurusi, ienāk prātā pēdējā un neizklausās ticama.

Šorīt aizgulējos. Divreiz. Sapnī pakāpos uz grāmatplaukta un lēcu ūdenī, tālu, tālu. Kritu ūdenī, kā nekad nebiju kritusi. Ja būtu pakāpusies vienu plauktu augstāk, būtu aizlēkusi līdz istabas galam un atsitusies pret radiatoriem. Vēl bija kokteiļi, saldēts putukrējums un jocīgi augļi, dzīvoklis ar ļoti daudzām tukšām istabām un ejām, tad nāca ciemiņi, es apgūlos gultā un aizklāju acis ar rokām, kad nāca raibīs - tjipa, kautrējos, atrodi mani. Savādas lietas savādās vietās. Sēžu tagad ar basām aukstā istabā un domāju, vai pietiks ar to, ka esmu nogulējusi divas lekcijas, lai skaitītos, ka esmu sevi savlaicīgi palutinājusi/pasargājusi no saslimšanas, kas, kā visas pazīmes rāda, neatstāj tuvoties.

p.s. bet istabā man patiešām ir uzradies plaukts, no kura var arī lēkt, ja ļoti gribas. un skapis. un kartona kastes ir gandrīz pazudušas. un meitasistabiņā, patīkami svaigā gaisā cenšas izžāvēties tīrā veļa. t.i. vakar bija produktīva diena, ļoti.

Klau, manī tomēr ir kaut kāda tusu dvēsele iekšā, turklāt forša. Šitā izdejuoties! Aš šodien uz skolu. Tagad. Mācīsies! Un es pat negribu mazgāt matus, jo tas nozīmētu, ka netieku tik ātri uz skolu. Un man vēderā ir iemīlēšanās trīsiņš, bet tas nav no viena cilvēka. Tas ir no foršiem kursabiedriem, ar kuriem var džemot nākot mājās pa baronielu, tas ir no dejošanas uz galda un trīsstundu miega. Jēsiņ! Es mīlu savu mammu!

uztaisīju sev tik garšīgas pusdienas, ka vakariņas gribas jau tūlīt, bet laikam es vienkārši nebiju ēdusi kopš brokastīm, kā jau pusdienas ēdot tas mēdz gadīties.

Cik ilgi saglabājas pieeja lanet internetam LU telpās? Ja studijas finišēju šajā pavasarī, vai tagad vēl varēšu pieslēgties internetam ar savu kodu un paroli?

vai nav kāds ticējums par to, kādēļ cilvēkam pēkšņi sāk zust mantas? esmu pazaudējusi savu pinceti, plānotāju (SOS), tādēļ man ir izspūrušas uzacis un es nesaprotu, kur man kas kad notiek. Kā arī man ir aizdomas, ka esmu pazaudējusi vēl kaut ko, tikai nespēju atcerēties ko. ticējuma iespējamā atslēga - vairāk gulēt, mazāk stresot. brokastīs apēdu burkānu un gurķi. la stīga ir vienkārši šausmīga. vai tev nespiež? nē, man vienkārši ir neērti. vai tu kļuvi skumja, kad viņa aizgāja? nē, man kļuva priecīgi, kad viņa atnāca. un varbūt tad, ja kaut ko ļoti ilgi ir gribējies, no tā kļūst bail. es gribētu paspēt izdarīt visu, ko man gribas un vajag izdarīt. es gribu varēt te uzrakstīt to, ko patiešām domāju, t.i. gribu zināt, ko es patiešām domāju.

ļoti gribas tādu kā grēksūdzi, tikai nezin ko stāstīt. pilna sirds ar kaut ko smagu un nesaprotamu.