Iespējams, es drīz sākšu uzprasīties uz pabarošanām. Bet kultūru būs baudīt. Kaut neēdis, ak.

desmit minūtes pirms vienpadsmitiem man palika garlaicīgi un apnika sēdēt, tādēļ izdomāju, ka iešu gulēt, vienalga, ka zupa vēl nebija nosēdusies.

gļebam šodien atnācis draugs ciemos. saskrējāmies virtuvē un viņi man uzdāvināja origami puķi.
pilnīgs hei! tik forši.

Kad Džonam Kofi Zaļajā jūdzē pa muti lido laukā tās mazās gandrīz kā mušiņas, tad tas ir gandrīz tāpat kā es jūtos, kad raudu. Es reiz jau teicu, ka raudiens ir kā vēmiens. Tikai raudot nevar izraudāt tukšu. Kaut kas vienmēr paliek.
Man pat liekas, ka viss paliek. Visas tās mušiņas raudot paliek iekšā, tikai ar spiedienu tiek sapresētas un iestumtas kaut kur dziļāk. Un ir atkal mazliet vairāk brīvas vietas jaunām mušiņām.
Un kad neko vairāk sapresēt nevar? Tad cilvēki pārstāj raudāt.
Raudiens nav vēmiens un asaras ir tikai presējamās mašīnas izplūdes gāzes.

uztaisīju sev salātus lielā bļodā. nekā tur nav, tādēļ lielā bļoda nemaz nesatrauc, lai gan jāsaka godīgi - izbaudu to negausības atmosfēru, ko tā rada.
bet salātos bumbieris, ābols un divi selerijkāti sagriezti lielos gabalos, nedaudz siera tādos pat gabalos un pārliets pāri ar iepriekš buljonā vārītā vistas šķiņķīša gaļa sakarsēta 15% (galīgi šķidrs) skābajā krējumā kopā ar rīvētu burkānu. burkānu būtu likusi lielos gabalos salātos, bet nogaršoju un garšojas pēc zemes, turklāt būtu pārāk graužams, tādēļ sarīvēju, ja reiz nomizots.

un vīns man ir Krūzē. kopā ar saldētām vīnogām. salds un dzeras kā cidoniju limonāde.

tas, ko man šodien nevajadzēja ir publiska anonīmā sevis žēlošana. bet tieši tādēļ, ka nevajadzēja, to tik ļoti vajag.

skatīšos tagad green mile. neesmu redzējusi.

Mūzika: cosmos - jūs bērniņi nāciet

šodien pusstundu divos veikalos mēģināju nopirkt krējumu.

akm bardblūzu un piedzerties balta vīna. bez iemesliem ielūdzu tikai sevi. tikai es šodien vislabāk zinu, ko nevajag un kā tas darāms.

Mūzika: Mielavs un Agnese - esi man tā

šodien esmu bijusi neparasti produktīva. virzienā no tagad uz vakar atkārtoju galvā visu, kas padarīts un tapa skaidrs - no rīta iedzēru zivju eļļu.
ja uz mani iedarbojas pat kumelīšu tēja, tad par zivju eļļu un mēness fāzēm var pat nerunāt.

(agri no rīta biju skolā spēlēt, tad lekcija, mājup caur tirgu, tirgū daudz dārzeņu, mājās visas grīdas izmazgātas, pēc sešu mēnešu gatavošanās beidzot pārvilkts datorkrēsls, ašā antisēņu ideja iet uz biedrības nama koncertu, ko izglāba (vēl vairāk par izglāba) Artūrs Grīnups un Imants Zemzars, mājās selerijkātu salātu eksperiments - nav nekāda eksperimenta, salāti vienkārši lieliski un tieši tādi, kādus jau labu laiku kāroju).

lr3 šovakar spēlē tik labas lietas, ka nesaprotu, pa kuru laiku iet mazgāties. labi, ka ir arhīvs.

gribu pankūkas ar pienu. un zemeņu zapti.

es nemāku spēlēties. es pat negribu spēlēties. un es nevaru izturēt, ka man par to ir visu laiku jādomā, jo artus grib spēlēties. bet es nemāku ar viņu spēlēties. visas viņa spēles ir stulbas, jo neviens ar viņu normāli nespēlējas un viņš vienkārši nezina, kā. un vispār man nāk raudiens, jo esmu dusmīga.

Es pati nevaru iedomāties, kur nu vēl jūs, ka esmu tik ļoti, tuvu pārmērībai priecīga, ka
man beidzot ir skaidrs, ko es šai semestrī spēlēšu!

Atvieglojums un milzīgs darbaspars.
Iespējams arī tādēļ, ka vijoles nav pie rokas. Un, starp citu, ziniet, ka es jūsu domās un cibas ierakstos vienmēr spēlēju labāk un vairāk nekā IRL. Un tā patiešām bija pavēles, nevis īstenības izteiksme.
;)

grīdu mazgāšu rīt.
šodien ēdu spageti ar sieru un mērcīti, kas bija reizē šampinjonu mērce un maltās gaļas mērce. jau atkal izvārīju pārāk daudz makaronu, bet pārāk maz, lai atstātu rītam. turklāt man vispār nepatīk atstātie makaroni, viņi saķep un ir pretīgi, lai vai cik lieliski nebūtu, kad tikko izvārīti.
ienāca ģļebs virtuvē un sāka riktēties saviem cīsiņiem uz baltmaizes. virtuvi pametot, novēlēju viņam labu apetīti. šis, paskatījies uz manu šķīvi ar ultramega "sievišķīgā" izmēra prociju tājā, teica "mjā, labu apetīti tev arī". paldies vietā nosmējos. nu ko tur daudz.

izrādās, tas bija zupcis!

mani draugi pēdējā laikā raksta tik saistošus cibas ierakstus, ka man nav pat vajadzības, par spējām nemaz nerunājot, te kaut ko kārtīgi ierakstīt.

un tā ir ļoti laba sajūta.

starp citu, mēs ar māsu atkal esam atpakaļ vecajās vietās. viņa tur. es te. un arī gadi šķir un pieredzes. pagājušās otrdienas vakars tagad šķiet kā brīnums. bet par brīnumiem saka paldies un gaida tos nākam vēl.
es gribētu, lai man ir māsa, pie kuras es varētu "ieskriet ciemos". māsa, kas varētu garāmskrienot pie manis atstāt savus bērnus, māsa, no kuras varētu aizņemties kleitu trešdienas vakaram. zinu, ka tādas attiecības var būt arī ar citiem radiniekiem un draudzenēm, un es ceru, ka tādas man būs - tas nešķiet nekas neticams, jo man ir patiešām lieliski draugi un radi. bet es tik un tā gribētu, lai tā ir tā mana māsa, ar kuru man ir kopīgi vecāki un līdzība asinīs.

Londonā nogāju off the beaten track. Teicu sev, ka esmu atbraukusi uz Londonu šodienā, nevis vēsturi muzejā. Gāju, kur deguns rāda, un tad skatījos kartē, kur tas ir. Žēl, ka Rīga šobrīd ir nedaudz par daudz apmuļļāta, lai tāda ekskursija šeit sagādātu tādu pat baudu. Bet varbūt. Varbūt pavasarī. Jāaizbrauc uz Bišumuižu. Vai Vakarbuļļiem. Tādas vienatnes ekskursijas ir lieliskas. Tikai pēc tam šā vai tā mazliet gribas dalīties iespaidos. Jānoskatās vēlreiz Into the wild.

Un es gribu uz skolu. Pat vairāk par tiem, kas it kā ir vistuvākie, gribas satikt visus tos pārējos. Parunāties pie pusdienām. Kādu samīļot vai iedunkāt. Man nekad nav bijusi tāda "kolektīva" sajūta, kādu gūstu te. Nepierasti, cik gan tomēr parasta ir tāda sajūta un reizē tik neparasta. :) Mācīties arī gribas. Un cītīgai būt. Aizrauties ar kaut ko, jo tā dzīvot ir daudz vieglāk.

1)beidzot juutos tuva maasai. atklaatiiba. daudz jautaajumu, daudz izjuutu, daudz daliishanaas. mees esam kopaa. un beidzot - arii vienaa paaudzee. gadi muus vairs neshkjir.
es ceru, ka arii gjeograafiskais taalums neshkjirs.

2)man ir jaarunaa. veseliigas izdziivoshanas labaa.
es nerunaaju ar visiem. taadeelj man ir jo svariigi, ka manii klausaas tie, kam esmu izveeleejusies uzticeeties.
dazhkaart es izveelos izlikties, ka uzticos. surogaatuzticiiba. uz briidi shkjiet, ka taada buus labaaka, nekaa nekaada. jo negribas liegt sev ceriibu (un gribas, lai taa vienmeer buutu pamatota), ka es vispaar speeju uzticeeties.
bet man ir vajadziigs avots, no kaa smelt, lai es vareetu turpinaat dot. un kad es dodu, es gribu sajust, ka tiek sanjemts. tas ir dalja no smelshanaas avotaa. es gribeetu buut pashpietiekama, bet man tas neizdodas taadaa meeraa, lai es vareetu kaisiit veejaa vai nekaisiit vispaar.

3)vai es esmu vainas izpirkshana. otrais dublis. reborn, born again. kas es esmu.
bet lai kaa arii tas nebuutu. ja tas ir nostraadaajis, ja tas ir ljaavis dziivot man un turpinaat dziivot maniem vecaakiem, tad tas ir labi, tas ir deriigs. un tad var teikt un ticeet - taa tam bija jaabuut. taa pateikt ir visvienkaarshaakais jeegas pieshkjirshanas veids. bet ja tas tiehsaam nostraadaa, ja tas ljauj dziivot man un man tuvajiem, tad arii tam taa ir jaabuut.
tas laikam bija sveiciens no metarenaates.
(vinja ir visforshaakaa, jo ljauj man dziivot un teikt, ka lietas, kas man ljauj dziivot, ir forshas.)
tas laikam bija veel viens sveiciens taads pats.

riit uz londonu. bez celjabiedriem.

upd. es nemaaku runaat paaraak biezhi neizmantojot vaardu "tas"

slāpst.
padzeršos.

mūsu mājā ir brīvas istabas dzīvokļos. ir arī divistabuvariants četristabu dzīvoklī, bet viena no tām caurstaigājama. cita istaba brīva uz vienu semestri, cita vienkārši brīva. ja zini, kādu, kurš sauc un meklē, tad dod ziņu. ;) rajons labs, dārgi arī nav.

līva raksta: ja ļubju cibja
ģērbjoties parāvu vienu diega galu, viss krekls gandrīz izira.
nekad nezini. nekad nezini, kas.

mūsu psiholoģijas pasniedzēja šķiet ļoti patīkams cilvēks. interesanti, ka man gribas patikt tieši viņai, nevis visiem citiem, kam es laikam jau nejauši, bez nodoma tīku. bet tieši viņa pret mani ir tik neitrāla, ka man tas šķiet pat jocīgi. tā it kā manā vietā sols būtu palicis brīvs.
tikai kad es semināros kaut ko jautāju un kad viņa skatās uz mani un atbild, man liekas, ka viņa sāks raudāt, ka viņai aizlūst balss un sāk asarot acis. un tad man šķiet, ka man arī asaro acis, bet es cenšos izlikties, ka neko nepamanu un turpinu cieši domāt līdzi atbildētajam un pamāt ar galvu.

apēdu tikai četrus gabaliņus šokolādes, kādus piecus gabaliņus čipsu, vienu malciņu tējas, trīs malkus ūdens un porteri vēl pat neatpogāju.
bet man jau pietika.
ārā redzēju sniegu un daudz cilvēku, kas veikalā bija tikai fiziski. bija gandrīz tā, kā es lūdzu iepriekšējā ierakstā, bet man jau pietika.
nepastaigājusies, tikai pastaigājusi, nesaelpojusies, tikai paelpojusi, apēdu tikai četrus gabaliņus un man jau pietika, bet vēl ļoti daudz vietas pāri palika nepietikušas.

sajutos nogurusi no šīs pusziemas. no dienas. ja tagad būtu vakars, ceļi būtu sausi, vai uz tiem vismaz nebūtu satiksmes, es gribētu iet pastaigāties. elpot un skatīties apkārt.
lai gan. nupat sajutos nogurusi arī no staigāšanas. ja varētu tā kā sapņos, vienkārši pacelt abas kājas gaisā un irties nedaudz ar rokām. šovakar jo nepatīkamāka šķiet tā šūpošanās un klabēšana pret zemi, kad staigā ar divām kājām. šovakar es varētu būt tramvajs, kurš slīžo pa sliedēm tikai naktī.

gribu uz jūru tā kā ēst. gribu kaijas brēc, jūra šalc un smiltis sausas, sausa zāle kāpās čaukst.

man šodien uzdāvināja adītas zeķītes, jo es pirms ziemassvētkiem biju teikusi, ka pēc zeķēm var redzēt, kuram ir un kuram nav vecmāmiņas.
tagad pēc zeķēm skatoties, arī es izskatīšos vecmāmiņaina.

lūdzu mammai apsolīt, ka rīt no rīta viņa mani "dabūs augšā".
apnicis aizgulēties. pat ja tas nozīmē tikai to, ka iepriekšējā vakarā bijusi nepamatota vēlme piecelties pārāk agri. realitāte vēl joprojām attālināta. bet viļņiem. uznāk un pāriet. sajūta, ka visi cilvēki ir svešinieki, uznāk. arī par mammu un tēti. uznāk acis slapjā vietā, kad iedomājos par to, ka jābrauc atpakaļ uz rīgu. ilgas rada bezcerību. bet viļņiem, viss viļņiem. nenoticu līdz galam. ne labam, ne kam. viss sāp un reizē tik ļoti vienalga.

neaprakstāmi spēcīga sajūta, ka viss ir tikai iedomas

vai tā jūtas cilvēki, kad tie sev lemj izdarīt neatceļamo?

gāju gulēt laicīgi, 15 min pāri pusnaktij, rīt jāceļas 15 min pāri septiņiem, bet šķita, ka aizmigt nevaru. tādēļ paņēmu rītrītam paredzētās spinātbulciņas, ko pa vakara cenām nopirku šovakar maksimā, tuplas batoniņu un ielēju krūzē karstvīnu, aukstu, nesildītu, ielīdu gultā un nolēmu izbaudīt līdz mielēm to, ka es tā varu darīt. nu esmu noskatījusies pusi filmas, visu apēdusi un izdzērusi, bet mieles, līdz kurām es grasījos to visu izbaudīt - iešu gulēt neizmazgājusi zobus. man ir apbrīnojams slinkums iet uz vannasistabu. tam visam klāt man ir arī mazliet bail, ka svaigums un tīrība manā mutē būtu pretrunā ar to silto un biezo miegu, kurā vēlos tūlīt ieslīdēt. miegs ir tik ļoti saburzīts papīrs, ka tas jau kļuvis maigs un pūkains.

te nebūs ieraksta par to, cik viss ir galīgi garām šodien, jo es taču zinu, ka tā ir vienmēr, kad neesmu kā nākas gulējusi, bet mazliet pažēloties gribas, tādēļ faktu atzīmēju - tātad viss ir galīgi garām šodien.

pēc pēdējā lauras tusa man ir pazudušas divas krūzes (gan jau, ka viņas istabā), par ābolu un vienu olu (lol) nemaz nerunājot :D tp tualetē arī izlietots, bet nu tas sīkums, jo virtuvē ož tā it kā tur kāds būtu apčurājies. pusdienas negribas. jāaizbāž deguns ar kaut ko un jāiet mazgāt. bet saimniece, par dzīvokļa biedriem runājot, gādīgi apvaicājas tikai par to, kā sadzīvojam ar gļebu. tas pat nav paradoksāli, ka labāku dzīvokļabiedru par viņu vispār grūti iedomāties. savukārt par lauru viņa pat neapvaicājas, tikai pasaka, "nu viņa jau mums tāda māksliniece". neuzprasos sūdzēties un definēt māksliniecību. visādi briesmu stāsti dzirdēti par dzīvošanu komunālajos, šamējos jau pat par ziediņiem nenosauksi, tā es sevi mierinu un saku, ka nav vērts meklēt jaunu dzīvokli tādēļ. tikai cibā pasūdzēties, lai bik vieglāk paliek.

upd. krūzes pa nakti atceļojušas atpakaļ. virtuvi izmazgāju.

domāju par to, ka vientuļiem cilvēkiem ir daudz vairāk iespēju attīstīt savus talantus. ja mani kāds baigi gaidītu mājās, es nevarētu palikt skolā strādāt, cik ilgi vien gribu, palikt nomodā, iet gulēt, mosties, ēst, iet vannā, kārtot māju kaut vai visjokainākajos laikos - ka tik derīgi attiecīgajam darbam. bet tā dzīvojot var attapties vēl vientuļāks. neaizeju kaut kur, nepiezvanu, neuzrakstu, nesatieku. un kā salīdzināt to, ko ar lielu darbu sasniedz vienpatnis, un to, ko pa vidu starp cilvēkattiecību kārtošanu paspēj izstrādāt komunikablis.

starp citu mahimās ir garšīgie mandarīni tagad.

Mūzika: Āris Anškens - Ziemassvētku laiks

pārsteidzošie atklājumi - vienu no lielākajiem priekiem man sagādā apziņa, ka esmu kādu pabarojusi.
šī diena bija lieliska arī tādēļ, ka es annu pabaroju ar snikeru, lindu ar desmaizīti, bet vakarā annu un arvīdu piebaroju ar makaroniem, gaļu un tomātiem. porcijas bija pietiekamas, makaroni ideāli, salikums garšīgs, ar vasaras dillēm un tā. vēl es piešuvu pogu mētelim, jo rīt būs putenis. bet laikam neviena darba uzrakstīšana, prezentēšana, neviena koncerta spēlēšana nesagādā tik lielu prieku, kā apziņa, ka tev ir izdevies kādu labi un garšīgi pabarot.
vēl lielāks prieks ir tikai tad, kad esi iemidzinājis bērnu. un ja ne savējo.. tas šķiet vēl nozīmīgāk, bet nezinu jau par saviem bērniem vēl neko.
ēst no kāda rokas, tas ir uzticēties. vēl vairāk uzticēties, tas ir aizmigt kāda rokās.

piešujiet pogu. būšot putenis.

Internets, par ko maksāju, pēdējās dienās galīgi nevelk, tādēļ zogu kaimiņam no stāva zemāk. Uff. cita dzīve.

man patīk ķiršu kompota smarža. nesaprotu, no kurienes, bet dzīvoklī kaut kas tikko sāka tā līdzīgi smaržot. mm. jauki.

šausmas!
Jūs zinājāt, ka yūtūbē, kamēr skatās uz to aplīti un gaida, kad ielādēsies video, var spēlēt čūskiņu?
šitādi atklājumi ar mani notiek tikai sapņos. pēc tam es pamostos. izmēģinu dzīvē un izrādās, ka nav. nekā nav. :D

brālis netiek mājās, sniegs ir gluži kā pelnu mākonis, reālas atšķirības nav, un reāli tā ir peļņas iespēja tiem, kas pamodīsies pirmie un sapratīs, ka tā notiek katru gadu un iegādās tehniku, lai normāli tiktu galā ar sniegu. pat tad, ja viņi šādā reizē piedāvātu veselu kaudzi ar cheep flights, ienākumi un cieņa ir garantēta.
oh my, oh my, bet tas nekas, man nudien prieks, ka brālis netiek mājās - viņi britistē nav bijuši gandrīz piecus gadus un sīcim ar dažām dienām svešā vietā būtu par maz, lai saprastu, kas vispār notiek. tagad vismaz dabū normāli paciemoties pie sava grendada un grannijas.

domāju beidzot salikt kādus vecos darbus atlantā. ar domu, nu ir jau švaki, bet tiem, kas pēdējā vakarā vēl joprojām neko nesaprot, varētu pietikt. pie universitātes darbiem vēl neesmu ķērusies, tur ir pilns ar nepabeigtiem konspektiem un šizīgiem referātiem, kas patiešām neder nekam citam, kā tikai pēdējam vakaram, bet, vai man, ieķēros vidusskolas arhīvā. es taču esmu bijusi ģeniāla. :D visi tie parastie article about my school, my town, dynamic world, izrādās ir taisīti ar tādu aizrautību un izdomu, ka vēl tagad interesanti lasīt. informātikas prezentācija par aitu dolliju vispār ir kaut kas awesome. un visas tās publiskās runas konkursiem. pārsteidzoši.
nepazīstu sevi. kas ir mainījies. jāsaka, ka vidusskolas laikā es tiešām biju pārpilna ar aizrautību un radošām domām. kur tas viss pazuda, kas ar mani notika, no kā es tā noguru - nezinu. gribētos to meiteni vēl kādreiz satikt. parunāties. bet kas zina, vai manī vēl ir kāda degļa palieka, ko viņa varētu aizdedzināt.

/me dungo "dedzini mani, es vīstu, dedzini mani, kā rozi..

p.s. bet ko ielikt atlantā man vēl joprojām nav,. nu ko tad viņi darīs ar tiem artikļiem. tur jau grāmata jāizdod, bēē. :D :P

šodienu izglāba basta no visas sirds, izdevies ziemassvētku šokolādes kekss darba tusam un Robijs In and out of consciousness.

Mūzika: Robbie Williams - Mr Bojangles

ne cilvēku, ne mūzikas.
nav glābiņa.

īsāk sakot -
Labdien.
Es esmu ļoti priecīga.


( p.s. vakarā )