 |
|
| |
|
|
|
|
|
|
|
kaut kādas kreisās atmiņas nāk pavisam kreisos un nesaprotamos ceļos.
sēžu pie datora, spēlēju mcrae rally vai simsus, nē, tām spēlēm bija pašām sava mūzika, tātad visticamāk ņemos ar kaut kādām bildēm vai pārrakstu datorā kaut kādas bezjēdzības, un klausos austiņās šo - un patika šausmīgi. dziedāju līdzi, vārdus no galvas iemācījusies. turklāt tā telpiskā sajūta, kad katrā ausī cits džeks un vēl elektriskais bzz no vienas uz otru aizskrien. kur vēl tīrāku kaifu. interneta mums tolaik vēl nebija, šķiet tas bija arī vecais dators, tad pēc visiem rēķiniem sanāk, ka man bija kādi 14, varbūt tikko 15 gadi.
kas labākais, izrādās, šī dziesma man vēl joprojām pamatīgi ieper un daļu vārdu vēl atceros. jēziņ. ja tā turpināsies, es atcerēšos, kas esmu, un man ir aizdomas, ka būšu pārsteigta.
upd. trīs naktī, bet vai visi muskatieri? līst elpu neatvilkdams, bet šoreiz šķiet, varēšu aizmigt tikai tad, kad debesīm visi ūdeņi būs sekmīgi nogājuši. dabet tā debess tik liela, liela...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
| |
|
|
|
|
|
|
|
Ko mākslnieki dara, kad krīze tos atstāj mājās vienus pašus? Stings aiziet sniegos un mežā, tas skaidrs. Džošua gan raustās no sniega un meža, bet nav brīnums - tāds klimats vijolei vienkārši nav veselīgs.
+ Rādās Džošs ir draugos arī ar jau iepriekš minēto Stingu, un kurš to spētu iedomāties, pat ar Spektori Regīnu. fun, fun un vējš. un zirgs arīdzan. p.s. Nodomāju, ka puika novecojis nelāgi, but, oh my, viņš taču ir 67. gada izlaiduma puisēns. Tātad ne novecojis, bet drīzāk vīrišķīgākus vaibstus guvis.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
| |
|
|
|
|
|
|
|
pie tagiem par šo filmu parādās arī "not funny", "bad acting", "poor script", "riddled with cliche". ja daļēji atbildīgs gan par script lietām, gan par acting nebūtu Ricky Gervais, es piekristu. ja ne Gervais, šī filma būtu pavisam cita žanra un tas būtu žanrs, kur ar līdzīgiem epitetiem bez iebildumiem un piedošanas jāapvelta procentuāli lielākā daļa. bet šajā gadījumā augstāk minētos tagus var saukt par žanra un stila īpatnībām, par izteiksmes līdzekļiem, kas kalpo par uzskates objektu tam "kas arī bija jāpierāda". nu un tad, ja tas ir tikai viens no viņa jokiem, kas biznesa vārdā ir padarīts par filmu. nedomāju, ka man būtu skumji, ja filmās pārvērstos arī citi viņa un pārējo komiķu uzvedumi.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
| |
|
|
|
|
ģimnāzijā mēs visi bijām pa vienam. arī tie, kas bijām pa divi vai četri, galu galā bijām pa vienam.
vakar ar kaķa zāles ēšanas instinktu uzrunāju skypā bijušo klasesbiedru. kaut ko tik veselīgu es laikam sev vēl nekad nebiju nodarījusi.
just, ka arī tas otrs cilvēks ir samežģījies, pazudis abstrakcijās, iespējams, to pārdzīvo, bet es nezinu, vai un kādā mērā. par to netiek runāts. tiek bārstītas asprātības, tvarstīti otra pateiktie vārdi, pa starpai tomēr pasakot arī lielas un svarīgas lietas.
just, ka viņa atmiņā tu vēl esi optimisma pilna, gaiša un atvērta meitene ar bizi. tāda, kas baidās, bet turpina tiekties. tāda, kurai vēl neviens cilvēks nav licies riebīgs. tāda, kura sāpējusi, bet savās sāpēs vēl nav vainojusi nedz sevi, nedz citus.
nenogurušu. un tu nevienam nespēj tā pa īstam pažēloties, bet jo mazāk spēj žēloties tādam. nevar stāstīt, ka grūti, ka negribas. ka dumja un nevarīga. ne jau tādēļ nevar, ka kaunētos, bet tādēļ, ka viss šķiet vien apmiglojies prāts. un gribas laboties, bet ne tādēļ, ka būtu sasliktojusies. vienkārši tādēļ, ka aizmirsusi un tik ļoti viegli noticēt, ka pietiek tikai atcerēties.
ir veselīgi paglabāt krājumos cilvēkus, kuriem par tevi ir laba vēsture.
no rīta biju jau atkritusi atpakaļ. katram up, seko savs down. katrā nākamajā up, šķiet smeļos arvien vairāk spēka un gudrības. trūkst pārliecības, ka katrs nākamais down nav dziļāks, bet tā gribētos domāt.
uzskatīšu šo par mēģinājumu atkaliedvest tejienē kādu vismaz vispārīgu, ja ne konkrētu personiskumu.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
| |
|
|
|
|
tur ir rvr vilciens, bet man gribas laimas asorti konfektes, kanālus mirkšķinot atradu, tiktālu smieklīgi pat, četri senneredzējušies draugi nevar samaksāt par dzērieniem, tādēļ pa vienam tik iet mainīt dolārus pret rubļiem, bet tuvējais maiņas punkts aizvēries un džeks puķes pārdod, puķes neviens nepērk, bet čaļi viens pēc otra iekuļas, khem, piedzīvojumos, un naudu tā arī laikam neizmainīs.
Tags: spam
|
|
|
|
|
|
|
|
|
| |
|
|
|
|
|
|
|
martcore un atbildes es
areems
mazliet pat worried_shoes
dreamcathcer
simbel
kam seko norāde uz X
kam pamatā YTad atradu šo, un atvainojos, bet man tapa jocīgi ap dūšu. Tātad, jau kuro reizi (bet vienmēr pirmoreiz katru konkrēto reizi) atkārtošu "pēriena man vajag" žanra ierakstu un teikšu sev, ka galu galā man tagad drīzāk hobijiem jāpievēršas, it jo sevišķi, ja tie grasās nopietni pretendēt uz pamatnodarbošanās statusu. Turklāt vēl steidzami jātiek pāri savam writers block pie bakalaurdarba, citādi gruzduma smaka kļūst arvien reālāka un pie hobiju statusa maiņas nemaz nenonākšu. Ak jā, vēl pirms visa tā, tikšu galā ar savu readers block tā paša bakalaurdarba saistībā. Un gan jau pūrā vēl paliek kādi spare block, bet ko es tagad varu teikt nešauboties - Cilvēkattiecības nav desa, ko var ar nazi nogriezt. Bet ja nu tomēr var, nogrieztais gabals vien pašam būs lēnām un visas garšas izgaršojot, kodienu pa kodienam jāapēd.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
| |
|
|
|
|
Reiz mierināju sevi ar domu, ka arī daudz neglītākas un dumjākas meitenes ir radušas sev vietu kādam pie sāniem. Meklēdama citus savas nepārības cēloņus, raizējos tēvam par savu varbūt greizo domāšanu. Par to, ka gana bieži pārsteidzīgi nodomāju "Lūk, šo puisi es labprāt precētu" un reāls pamats šādai domai tā arī nekad nerodas. Un varbūt nerodas tieši tādēļ, ka esmu tā iedomājusies? Lai gan lielā tiesā gadījumu jāatzīst - nu un paldies dievam, ka nerodas. Tēvs toreiz atbildēja - Ja tevī parādās tāda doma, ir jau par vēlu, nevis par agru un tam vairs nav nozīmes. Kad tas notiks pa īstam, nekam tamlīdzīgam neatliks laika - viss vienkārši notiks. Galu galā, šādas manas raizes ir muļķīgas un liecina tikai par vieglākā un īsākā ceļa meklēšanu, kur valda slinkums un nespēja censties nosaukt lietas īstajos vārdos. Vēl vieglāks un īsāks ceļš būtu sev deklarēt oficiālu pasaku prinča un īstas mīlestības gaidīšanas stāvokli. Bet pat gaidīt ir jāprot, kad gaidīšana nebūt nav kas pasīvs. Kādēļ es par to visu iedomājos tieši šovakar. Martcore (un Naime) šodien iespējams ir izteicis vārdos kaut ko tādu, ko saprot un uz savas ādas piedzīvojusi pat tāda apkaltusi un neiekosta maizes šķēle kā es. Mārtiņ, noplūkšanas atļauju lūdzu par jau noplūktām puķēm, un tomēr ( .. )
|
|
|
|
|
|
|
|
|
| |
|
|
|
|
|
|
|
deivids linčs.
kuru viņa filmu jābūt redzējušam, lai pat gadījumā, ja tā paliek pirmā un pēdējā no d.l., tomēr varētu droši teikt, ka ir gūts adekvāts ieskats? vēl labāk, protams, ja tā ir filma, kas neļaujas palikt pēdējā, bet iedvesmo skatīt arī citas.
(manā gadījumā pirmās statuss jau ir aizņemts, jo malholandas ceļu un tvinpīku esmu redzējusi, bet tas nav svarīgi.)
|
|
|
|
|
|
|
|
|
| |
|
|
|
|
man centrā pietrūkst tādas vietas, kur (atkarībā no gadalaika - siltumā un sausumā vai vēsumā un atveldzējumā) varētu vienkārši apsēsties un palasīt, izdarīt kādu neizdarītu darbu, pa ceļam varbūt kādu zupiņu vai tējas kannu, atlaisties dīvānā, varbūt pat iesnausties, tur apkārt daudz cilvēku, daudz iespēju komunikācijai, bet tikpat daudz iespēju arī būt vienatnē, un visi cilvēki tur ir labsirdīgi, ar tīriem nodomiem, ne mazāko baiļu par sevis paša vai savu mantu drošību... šodien es tur ietu paspēlēt klavieres.
Mūzika: The mighty (remix version) - Sting
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Previous Next 
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
![[info]](http://klab.lv/img/community.gif){kind=small}
