Reiz mierināju sevi ar domu, ka arī daudz neglītākas un dumjākas meitenes ir radušas sev vietu kādam pie sāniem. Meklēdama citus savas nepārības cēloņus, raizējos tēvam par savu varbūt greizo domāšanu. Par to, ka gana bieži pārsteidzīgi nodomāju "Lūk, šo puisi es labprāt precētu" un reāls pamats šādai domai tā arī nekad nerodas. Un varbūt nerodas tieši tādēļ, ka esmu tā iedomājusies? Lai gan lielā tiesā gadījumu jāatzīst - nu un paldies dievam, ka nerodas. Tēvs toreiz atbildēja - Ja tevī parādās tāda doma, ir jau par vēlu, nevis par agru un tam vairs nav nozīmes. Kad tas notiks pa īstam, nekam tamlīdzīgam neatliks laika - viss vienkārši notiks.
Galu galā, šādas manas raizes ir muļķīgas un liecina tikai par vieglākā un īsākā ceļa meklēšanu, kur valda slinkums un nespēja censties nosaukt lietas īstajos vārdos. Vēl vieglāks un īsāks ceļš būtu sev deklarēt oficiālu pasaku prinča un īstas mīlestības gaidīšanas stāvokli. Bet pat gaidīt ir jāprot, kad gaidīšana nebūt nav kas pasīvs.

Kādēļ es par to visu iedomājos tieši šovakar. Martcore (un Naime) šodien iespējams ir izteicis vārdos kaut ko tādu, ko saprot un uz savas ādas piedzīvojusi pat tāda apkaltusi un neiekosta maizes šķēle kā es. Mārtiņ, noplūkšanas atļauju lūdzu par jau noplūktām puķēm, un tomēr
tās noplūktās puķes, ja
Martcore, Sestdiena, 27. februāris 2010 18:18: "tu zini, ja mūsu starpā būtu patiešām mīlestība, mēs apprecētos, saražotu daudz bērnu un vispār dzīvotu nelielā mājā pie jūras
bet tā, ka mēs viens otram vienkārši ļoti PATĪKAM, mūsu starpā valda pievilcība, simpātijas, viss tas, kas nošķir no mīlestības, un es zinu, kā mīl sieviete, es zinu, kā spēju mīlēt es, es zinu, ka tam nav nekāda sakara ar mīlestību. tajā pašā laikā tam arī nav nekāda sakara ar "atbraukt, nodrāzties", tas viss ir pa vidu, neizstāstāmi. es vēlos to pārtraukt, taču, jā, nenormāli ilgojos pēc rūtas, pēc rīta kopā. šit. šit."
Un Naime visa cita starpā saka: "Un zini, nekad neesmu bijusi laimīgāka kā saprotot, ka ir izdevies to pārtraukt, no sirds priecājos, ka tomēr pietiek rakstura stingrības."

Un te man ir (bijis un gan jau ka vēl būs) daudz jautājumu un daudz pārdomu, kuras to žanra dēļ līdz pat šim brīdim cibā piezīmēt neesmu atļāvusies.
No kurienes tas rakstura vājums. Vai, pat tad, ja tas ir sāpīgi, man ir jāpiespiež sevi kā maldus aizslaucīt prom domu, ka varbūt tomēr viss būs, varbūt tomēr visam pamatā ir arī lielākas jūtas.
Putnupr kādā līmenī saka to pašu, ko tēvs man teica citiem vārdiem - Mīlestībai nevajag iemeslu, to vajag nemīlestībai.
Vai tas ir pietiekams pierādījums pasludināt kaut ko par nemīlestību, ja citu pierādījumu trūkst. Teikt, ka trūkst arī pierādījumu par pretējo, nav vērts. Jo īstai mīlestībai taču pierādījumus nevajag. Mļek, nu kādēļ man ar to nepietiek.
Mani tikai biedē doma par nākotni, kurā es nepārstāju iedomāties - varbūt tomēr būtu bijis. Un reizē es taču tik labi zinu - saglabājoties dotajiem apstākļiem un nosacījumiem, te nekas veselīgs izaugt nevarēja un nevarēs.