mīlestība nav kaut kas tāds, kas būtu pelnījis lielo burtu. tā nav maģija, kas nogāž no kājām un ļauj visu mūžu lidot mākoņos. diez vai jelkad būs tā, ka atjās princis, paņems aiz rokas un parādīs, kāda ir tā īstā dzīve. tas lai paliek pusotru stundu garām filmām.

dzīvē ir tā, ka tu atrodi cilvēku, ar kuru spēj saprasties labāk, nekā jebkuru citu. jums bijusi līdzīga bērnība, esat lasījuši vienādus komiksus, un jums nekad, nekad neaptrūkstas par ko runāt. jūs iemīlaties, pirmo nedēļu domājat tikai par otru, nepaliek pat laika ēšanai vai esejām. jūs daudz bučojaties un sākat dzīvot kopā. pēkšņi viens no jums saprot, ka pats sevi bez otra iedomāties vairs nespēj. tas otrs ir trūkstošais puzles gabaliņš, otra ābola pusīte, ledus pie kolas, burti uz papīra un tamlīdzīgas figņas. pat ja kādreiz prātā iešaujas doma par citiem (piem. ar lielākām krūtīm vai sešpaku), tās ātri nozūd nebūtībā, jo tu gribi tikai viņu. šis cilvēks nu (pa pusei) ir tavs/-ējā. tā riktīgā mīlestība rodas šeit, kad mazpamazām viens pie otra pierodat (pie (kakofoniskās) dziedāšanas, pie neretās čammāšanās, pie burkšķēšanas pēc uzmošanās, pie nespēšanas piecelties pēc diendusas un tā tālāk, un tā joprojām). kaut arī filmās tā nav, jūs reizēm strīdaties, taču to atsver daudz biežākā mīļošanās.

kādā brīdī puisis sadūšojas, un meiteni bildina. kopš tā brīža ikvienā nākotnes bildē sevi redzi divatā. ir skaidrs (vai vismaz pastāv cerība), ka jūs abus sagaida lielisks mūžs. ja vien kaut kas nenoies pa dranķi, protams, tā vienmēr var gadīties.

pašās beigās, protams, kāds nomirst un otram ir bēdīgi, taču tāda ir dzīve. citas mums dotas nebūs. tieši tāpēc tiklīdz kā zini, ka citu vairs nevēlies, dari visu, lai otru sev piešņorētu. es, piemēram, šogad bildināšu tavu kursabiedreni :)