Obser Ver

( Skaistule un briesmonis )

Bezrāmju lodžijas iestiklošana, kantoris saucās... nē, vēl neteikšu. Stāsta sākums ir nomācošs, visā visumā. Katra no fāzēm: cenas piedāvājums, objekta apskate, līguma sagatavošana, darbu uzsākšana notikusi vien tad, kad kantoris ir ticis patraucēts apmēram divreiz.

Cenā ir iekļauta arī esošās konstrukcijas demontāža. Darbu uzsākšana beidzās vienā mirklī absolūti bez rezultāta, proti, demontāžu kantoris atzina par neizpildāmu. Nē, tā gluži neteica. Teica, ka turpināt viņi varēs, kad spundēto dēļu apšuvums no balkona griestiem (to nopirku kopā ar dzīvokli), tiks noņemts. Sarunā neuzkrītoši piebilstot, "Nu, paskatieties, kad tiksiet ar to galā, padodiet ziņu".

Tādējādi, svētdienu kopā ar cīņubiedru veltījām nelielu konstrukciju demontāžas iemaņu pieslīpēšanā. Bruņojumā ietilpa saliekamās kāpnes, ripzāģis, figūrzāģis, fleksis, pāris āmuru, laužņu un kalts. Skaļi nepausts ir mērķis pierādīt, ka "tie tur ir lohi". Vai kādreiz teicu, ka praktiskā celtniecība (un demontāža, kā apakšnozare) ir adrenalīna pasākums? Sevišķi demontējot objektu 14. stāvā, kurš sastāv no 1x1m lielām biezā stikla rūtīm.

Eksperiments veiksmīgs, tie tur tiešam nav riktīgi, jo divi ofisa darboņi ar zināmu rūdījumu celtniecībā ir gandrīz darbiņu izdarījuši (vēl viena rūts palika, uznāca tumsa), piebildīsim, apšuvums joprojām savā vietā. Cerams "tie tur" būs profesionālāki montāžas lauciņā, citādi gan kantori nosaukšu vārdā un pie visām iespējām izgānīšu no panckām ārā. Pagaidām esmu apņēmies vien no galīga aprēķina svītrot demontāžas cenu un piemērot visas līguma sankcijas par termiņu kavējumu (lodžijai pēc līguma iestiklotai vajadzēja būt tieši pagājušo piektdien, Dzirdējāt? Ko, a?!)

Tikko pārbaudīju, ka apmēram pēc mēneša Latvija uzstādīs jaunu rekordu. Pirmā republika (rēķinot klišejiski, no 18. novembra līdz 17. jūnijam) pastāvēja apaļas 7883 dienas, . Savukārt, rēķinot tikpat klišejiski otrās republikas ilgumu (kopš 4. maija), sanāk, ka šobrīd esam baudījuši jau tieši 7847 neatkarības dienas.

Tātad, 4. decembrī būs vēl viens iemesls iedzert:) Protams, nesaki hop, un vēl, protams, atslēdzamies no visādu viedokļu paudēju steitmentiem par sen un pilnīgi pazaudēto neatkarību, ko parasti izsaka daudzskaitļa pirmajā personā.

Kamēr citi priecājas par siltumu radiatoru trubās, man atliek vien jūsmināties par sezonas beigu pusmaratonu. Izdevās nomest 4 minūtes. Priekš tā bija jāpaklausa arc stāstam par iesildīšanās nozīmi censoņa dzīvē. Ja bišķi patin kadru, jau labi sen cien. starro tieši to centās paskaidrot. Katram jau pielec tad un tā kā pielec.

Iesildījies organisms pavisam citādi uzvedas. No starta droši ņemam iekārotajā tempā, pulss ātri ceļas un ilgi stāv(hehe) 170-180 robežās. Un tad jau viss no bāzes atkarīgs. Man šobrīd bāzes pietika 3/4 distances, pēcāk bija "mīkstā piezemēšanās", nelaižot pulsu pāri 182, un laižot garām diezgan daudzus citus cenosņus. Bet atrāviens tik un tā sanāca milzīgs.

Sacensību skrienamsezona beigusies, bet apkures sezona vēl negrib sākties, tavumāt.

Rīt atkal pusmaratons, bet vakar bija 4 ali. Tas ir tā uz robežas, ko darbadienas priekšvakarā īsti darīt nevajadzētu, bet ko tur, ja Klondaikā pa 1Ls dabonams kausiņš Tērvetes Varenā(būšot vēl kādu mēnesi). Tas ir jaunums, kura pudelēs vēl nav. Un man jau nekāda darbadiena arī nav vis, bet gan rudens atvaļinājums.

Pusmaratonam tas alus diez vai arī traucētu, ja vien negribētos jau tā izcilo skrienamsezonu noslēgt ar vēl kādu labu sasniegumu. Apsolos, ka rīt noteikti jo čakli iesildīšos, bet šovakar alu tikai kādu malciņu.

Saulainā sestdienas pirmspusdienās, izgulējies un paēdis esmu gatavs skriet dajebcik, a tumšā un vējainā, kaut pagaidām vēl diezgan siltā darbdienas vakarā piespiest sevi uz kautjelcik ir sasodīti apgrūtinoši. Jā, šodien neskriešu necik, jo skrēju jau vakar, un, cerams, rīt arī skriešu kautcik.

Tusēt ar skolas laika draugiem, kad tūdaliņās jau 40 sitīs, ir ļoti smeķīgi. Alkohols ir inde, arī tad ja dabūts iekšā tīra alus veidā, toties tika prieks braukt mājās no laukiem kā blakussēdētājam un iespēja vērot ainavu.

Maratons, mīlīši, nesākas ar starta šāviena brīdi. Visa sezona ir svaru kausā, varbūt pat visa iepriekšējā dzīve. Vienkāršības labad šī puksta atskaites periodu sāksim ar iepriekšējo vakaru.
( tālāk )

Atlēta mandrāža ir sākusies, jo, protams, dienu pirms gada atbildīgākā skrienamnotikuma jūtu vispārēju nespēku. Nolēmu, ka šodien smagākais darbs, kādu darīšu, būs trauku mazgāšana un autostūres griešana, ā un protams, biļetena saudzīga ielaišana urnā. Tā nu tagad gulšņāju visu pirmsupsdienu analizējot sajūtas, un bažīgi prātojot, par ko tās varētu liecināt, kaut iespējams, nespēks ir tieši no nekustēšanās. Nav jau vairs 20, ja.

Dažus stratēģiskus lēmumus esmu it kā pieņēmis, piemēram, ka jāskrien garajās biksēs, jo tās man neberž augšstilbus, un, cerams, pārkaršana nedraudēs. Un vēl ņemšu līdz skrienamjostu ar želejām, un skriešu ar peiskīperiem.

Nav kaut kā atmiņā palicis, ka iepriekš pirms vēlēšanām tik jocīgi viss būtu izlicies. Nu jā, tas pilnmēness vēl tagad iegadījies. Nekad agrāk neesmu tik maz interesējies un risinājis jautājumu, ko īsti darīt lielajos urnas svētkos, un sanāk, ja seko mēdijiem bez vēlēšanu konteksta, viss izskatās pēc vilksviņsazinkā. Pastudēšu kandidātus, lai zin vismaz ko savā sarakstā izsvītrot, piemēram tādus dīvainīšus, kuri naudu bankā neglabā, vai aizņemas paši, lai aizdotu citiem. Citādi, jāatzīst, cienījamā kundze, nespēju īpaši uztraukties, kas tieši iegūs pārstāvniecību. Mums tak ir bijis premjers Emsis un, atvainojiet, arī Repše, bet nevienam [gandrīz] nekas traks nav noticis. Tad nu, domājams, nekas nenotiks arī pēc šīm vēlēšanām.

Labāk paturēsim īkšķus dienu vēlāk, kad daži īpaši centīgi censoņi Valmierā riņķos savā otrajā mēģinājuma veikt to, uz burtu M.

Skrienot otro pusi, galvā jocīgas domas, redz, būtu labi sastapt kādu sen neredzētu draugu, kurš uzreiz piedāvātu kausu alus. Laikam nāktos atteikt. Pēc 20km visam mest mieru ir liels kārdinājums, bet tas ir tāpat kā nolobīt banānu un izmest atkritumos. Pie tam, banāna miza tāda tēraudcieta. Nenoskrējis pirmos 20, neuzzināsi kā garšo pēdējie 10, un tad jau nebija vērts sākt. To slaveno sienu, kurā visiem vajadzētu ieskriet pēc 2-2.5 h atkal īsti nesajutu. Tik pēc 22-23km pulss par kādiem 10bpm palecās. Kopumā pamats apmierināti ņurdēt, jo temps sanāca stabils visā garumā.

Diena ar šo pasākumu beidzās, kaut finišs bija ap pl 19.00.

Tomēr skriet pēc dienas ir vēl smagāka sevis spīdzināšana, nekā uzreiz nākamajā dienā pēc pusmaratona. Bet ar "elitāro krekliņu" mugurā cita lieta, un vēl prieks, ka kopā (3 sezonās) jau 10 pusmaratoni pievarēti, šogad jau 5, to skaitā viens PB. Sakiet ko gribiet, sportot ar mērķi un sacensībām ir smeķīgi.

Lēnām rikošojot šodien vēlreiz apcerēju sestdienas veikumu Kuldīgā. Gan jau 40 sekundes (tik cik trūka līdz jaunam PB) ietaupīt varēja, tak vells viņu zina, vai tas neizdevās dēļ nepareiza morālā uzstādījuma, vienkāršas nespējas, svaiguma neesamības, divarpus stundu sēdēšanas pie stūres, vai vēl dēļ kāda cita no bezgala daudz iespējamiem iemesliem. Savu kluso mērķi neļaut apdzīt sevi par apli sieviešu līderim arī gandrīz sasniedzu. Ko var darīt, ja uz tādu nostūrīti kā Kuldīga atbrauc Diāna no Lietuvas un noskrien pa 1h15. Kopš kādu laiku vairs neskrien Prokopčuka, Latvijā dāmas neko tādu nerāda, un šis tak bija Latvijas čempis, ja. Tātad šis mērkis paliek valīds arī turpmāk un, protams, 100 minūtes ir nākamais orientieris, kuram, cerams, uzbrukšu oktobrī noslēdzot pusmaratonu sezonu.

Tagad beidzot jāsāk trenēties, jo plānā ir, ka Valmierā ar pusmaratonu niekoties nevajadzētu:)

Nopriecājos par pakalpojumu http://www.ltv.lv/lv/ltv/pakalpojumi/820/, iedomājos vēlēšanos un lūdzu, lai piepildās.

( tālāk sarakste )

Sēdējām uz soliņa pagalmā un kapājām baltvīnu, pa lielceļu brīdi pa brīdim garām skrēja pārvietojās rogainingisti, kas bija jaušams pēc zibinošām gaismiņām alejā. Citādi tur cilvēku uz ceļa sastapt neiespējami, kur nu vēl gājēju, un kur nu vēl naktī, a te, piepeši, veseliem bariem nāk. Eiropas čempināts, esot. Patīkami, un baltvīna pudeles cīņubiedram pilns bagāžnieks, jo viņš tik aiziet un atnes vēl pārīti.

Skriešanas plānā viss nojucis, veselu nedēļu ne kilometra. Tur atvaļinājums pie vainas, bet, godīgi, man nekāda plāna tā īsti nav bijis, tik vienmēr gribas noskriet vairāk. Pa vidu gadījās noķert nenormālu kaifu pa purvu peldot, tur magnēts pie vainas un pieredzes trūkums (tas punkts taču pilnīgi no citas puses bija jāņem, tavumāt). Labi, ka brilles nepazaudēju. A kaifs par to, ka šobrīd šķiet, jebkuru apvidu dievzemītes teritorijā šturmēt ar kājām ir visnotaļ iespējams. Vismaz vasarā. Vismaz divatā, un varbūt ar vēl kādu priekšnoteikumu.

Un tagad pirmdien jāatgriežas ofisā. Te sajūtas grūti noformulēt.

Tāds nogurums, ka knapi klavieri paspaidīt. Pēc uzlabota(!) rezultāta pusmaratonā tas ir gandrīz vai likumsakarīgi. Vien kautri piebildīšu, ka šodien tomēr bija karsta diena, arī Liepājā. Un vēl jāpiebilst, ka pēdējos 2 mēnešus skrienu tikai lēnām.

Galapunktā ieradāmies dienu iepriekš un pāris alus iebaudījām skrējiena priekšvakarā (šito vaļību!). Toties sacensību rīts bija lielisks - stundu ilgas brokastis un gājiens uz startu pa taisno no viesnīcas numura. Janukas, Liepāja būtu vieta, kurp katram reizi gadā divos aizbraukt, uz kādu dienu divām, paviesoties. Tur manuprāt, milzīgs atrāviens no vairuma mūsu apdzīvoto punktu, krodziņi un pilsētas smeķis kā tāds. Skrējējam jau īpašs skatījums uz lietām, tur saule=ienaidnieks, reljefs=cūka, nelīdzens trotuārs=rupja atbildīgo dienestu nolaidība utt., bet Liepājai viss ir piedots nākamajā mirklī pēc finiša.

Par alu šodien vēl neko nevaru pateikt, jo tūlīt tikai korķēšu vaļā. Tā sajūta ar alus kausiņu, katru reizi pēc skrējiena nojauna jāpārbauda, tas tāds kā rituāls.

Sēdējām atvaļinājumā laukos ar sen-senu cīņu biedru pie viskijkolas glāzēm (jo pudele vīna un pudele alus (lol) bija izdzertas) un spriedām, ko darīt, ja piepeši esošais darbs - ofisa krēsla deldēšana - pilnībā beigtos un nāktos savus 5-6 simtus mēnesī tīri iztikšanai uztaisīt. Variantu - atrast citu tādu pašu darbu - neizskatījām, bet domājām ķīliskās kategorijās, proti, nekas mūsdienās nav stabils un pensijas tāpat nebūs, un vecus penšas par ofisā strādātājiem neņem tagad un neņems arī tad, kad mums savi 60-70 nozvanīs.

Draugs atzinās, ka viņš rodadenderus audzēt taisās un pavairot no sēklām. Pirmie soļi jau sperti, proti savā piemājas dārziņā jau trenējas kultivēt, kaimiņiem izpalīdz ar pārstādīšanu, miglošanu un ved meža zemi. Es, savukārt, varēju uzrādīt veselu dobi, kurā kopā ar puikām rudenī zīles sabāzām. Tagad man ir ap 200 ozolu (ar sasodītu miltrasu):



Ideālas nodarbes 70 gadu vecumā, bet kā iztiku nopelnīt,tā īsti neizdomājām.

Debate par to, vai zaļais zelts tiek apsaimniekots vai izlaupīts, patiesībā ir maza daļa no plašākas sadurmses par to, vai viss, kas notiek ir uz labu, vai gluži otrādi. Ja ar uzskatu esam pirmajā pozīcijā, tad arī ne pārāk no svara, vai mežu dienesti un institūti savos aprēķinu modeļos ir galīgi auzās aizbraukuši vai spēj uzskaitīt un prognozēt katru koksnes kubikcollu. Pat ja izrādīsies, ka pēkšņi viss ir izcirsts pa tīro, tad jau tas uz labu, jo cilvekiem būs jādomā, kā dzīvot un kā būt necērtot vai cērtot mazāk.

Bet sadurties ar kādu, kuram viss ir slikti, var visnegaidītākājos brīžos, piemēram, ar savu paša tēvu. Globāli secinājumi tiek izdarīti raugoties vien pa sava auto logu. Lieki piebilst, ka viss liecina par drīzu un pilnīgu katastrofu mežu (un arī visās citās) nozarēs. Padomijas laikā, tad gan prata mežos saimniekot un par dabu rūpēties, tagad visi tik laupa. Kā tu šeit strīdēsies?

Vienu maisu ar avīzēm iekrāvām apakšā, otru apmēram cilvēka auguma augstumā. Tāds divpakāpju dzinējs izveidojās. Ar 1.5l soļarkas izdevās tīri labi piešķilt. Otrā pakāpe ieslēdzās diezgan izteikti, un ne pārāk sausais degmateriāls uzģenerēja sajūsmu pilnīgi pietiekošā apjomā.

Ventspils pusmaratonā mēra uzruna tāda neizteiksmīga, bez dzirkstelītes. Runātājs izskatījās mazliet nedrošāks un nepārliecinošāks kā citas reizes, dalībniekiem tika piedāvāta "vienreizēja"(eto čo, a?) iespēja nofotografēties ar mēru personīgi. Bet par to nav šis stāsts.

arc ar atgriešanos no dienvidrietumu ceturtdaļlodes iedvesis jaunu azartu nelielajā skriešanas kolektīvā, kurā nu jau skaitāmi gandrīz 10 censoņu. Finišējušie ar ovācijām sagaida vēlākus finišētājus, tā rezultātā, jo lēnāk skrien, jo vairāk čīrotāju.

Kas attiecas uz sportisko, tad šoreiz izmantoju tempa turētāju pakalpojumu, lai finišētu savā iecerētajā laikā, kas aptuveni atbilda arī arc pieticīgajām iecerēm. Īpašs prieks, ka pēdējā aplī no tempa turētājiem izdevās aizbēgt. Personīgā rezultāta uzlabošanai droši vien jāgaida rudens, jo laika apstākļi jūlijā un augustā skrējējus nelutina. Skrējēji saules staru uzlūko kā krievu partizāns luftwaffes lidaparātu. Šoreiz saule sāka puslīdz regulāri spīdēt distances 2. pusē, vējš diezgan atspirdzinošs, alu pēc skrējiena tā arī nesanāca pagaršot, bet gribējās.

Kamēr Tēvēnet ķēries apstrādāt lauciņu par zaļā zelta neglābjami izsmeļamo dabu (šeit, šeit un šeit), citi vienkārši turpina strādāt iznīcināt Latvijas mežus. Tā lūk arī man šī pavasara projekts mežā iet uz beigām un tikko ir iezīmējies guvums laupījums:


pie viena, arī briesmīgais 1.5ha briksnis ir pārtapis egļu vērī, vai pat gāršā, kaut magnētu organizē:



Tie jocīgie celmi tuvplānā radušies nevis no pilnīgas neprasmes, bet dēļ tā, ka zāģēts dziļā sniegā. Liela ņemšanās, es jums teikšu, un pozitīvu kešflovu nodrošina tikai personīgā darba izmantošana. Ko tur slēpt, galvenais guvums ir apziņa par ofisa darbonim netipiskas aktivitātes izpildi pilnā ciklā.