Obser Ver

Šoreiz no ceļojuma tāds iespaids palicis. Ejam, ka sestdienas vakarā pa vecpilsētu, galvenajā laukumā pūtēju orķestris spēlē. It kā jautru, it kā tautisku melodiju, trompetes ar spalgām surdīnēm (vai varbūt nemaz ne trompetes?). Piepeši ļautiņi sāk sadoties rokās un, veidojot apļus, apbrīnojamā sinhronumā teciņus lēkāt dejas solī.

Tipiskais dejotāju kontingents ir cilvēks cienījamos gados, tak visus soļus izpilda pārsteidzoši precīzi. Acīmredzot, dejas solis ir pilnīgi standartizēts, bez jelkādas improvizācijas, jo kā gan citādi viss lielais aplis pilnīgi precīzi palecas vai piekniksē vienlaicīgi.

Aiz lepnuma un piepūles pietvīkušiem vaigiem(c) kataloniešu penšuki arvien lielākos un lielākos apļos metas dejā. Ja nu iedomājaties, ka denča griezēji līksmi smej vai jautri izsaucas, kļūdaties. Iespējams, dejas raksturs ir kaut kāds īpašs, vai visnotaļ cakainais dejas solis prasa īpašu koncentrēšanos no attiecīga gadagājuma ļaudīm, bet dejotāji bez neviena vaibsta pakustēšanās, ar tādu kā atbildības sajūtu mierīgā nosvērtībā dej un dej. Beigās dejo viss laukums, atskaitot tūristus. Dejas solī jebkurš ir gatavs iesaistīties no jebkuras vietas, gluži kā latvju korists savu partiju pūtvējiņos iedziedāt no jebkuras takts vidus.

Tā redz, ja kaut kas notiek piepeši un negaidīti, iespaids ir stipri sakāpināts. To saucot par sardanu un tas ir kataloniešu nacionālais dancis.

Mēdzu[ar šauro ē] iesmīkņāt bārdā par tiem, kam nepatīk lidot nedrošības sajūtas dēļ. Vakar vakarā piezemēties bija riktīgi riebīgi, svaidīja vienā laidā līdz pašai zemei, laikam tas vējš. Tauta visriņķī nervoza, kapteiņa uzruna pēc piezemēšanās lūzera balsī, kaut teksts parastais. Tā dzimst fobijas.

Sangrijas glāze(kāda tur glāze, toveris) maķenīt jūtama arī šorīt.
Tāpēc aši uzskrienam mondžuikā. Pašā augšā. Ar to nejauši atklājusies vasaras skrienamsezona, aizmisies bij, ka +15 īso formu vajag.
Vakarā vajadzēs atkārtot. Sanāca sitītūre for frī.

Skriešanas sezona pilnā plaukumā. Lūk, un svētdien bija tāds gadījums. Pamodos ne šāds ne tāds, noguris un šķaudīgs. Atcerējos senā cīņubiedra gudrību, ja negribās tad nevajag, citādi būs vēl sliktāk, saslimsi pa īstam, vai traumu norausi, ka likts. Tā nu atslābu un gatavojos varonīgi nekustēt no mājas ne soli. Tak nē, pēc pusdienām velniņš sāka dīdīt, sak, pa lentu jau tāpat var pastaigāt vien, nav jau jāskrien, uz pulsu skatamies un sajūtām. Aizbraucu līdz iestādei, tā pavisam negribīgi izkāpu no auto, turpinot iekšējo dialogu par gribu un nila vārdā nosaukto pusmaratonu. Saģērbos, uzlīdu uz aparāta, un - aidā. Pulss paklausīgs kā cirka lācītis, endorfīni miligramiem burbuļo, un tā visus 15 km.

Vārdsakot, iesnas neskaitās, aimīn, tas ir invalīds atmazons, dārgie draugi.

Bērīts atkal rikšo. Nav jau labi tā teikt par gandrīz vai dzīvu radību, bet savā ceturtajā dzimšanas dienā viņš licis pamatīgi vilties. Varbūt pat viss vācu autobūves komplekss manā uzskatā ir krietni pašķobījies. Un lokālie dīleri, turklāt (vārdos nesaukšu). Līdz garantijas laika beigām i pirkstu nepakustina labot jel, ko, tik nomainīt eļļu, ak cienījamā kundze. Skaidrs jau, kā gan citādi viņiem būtu rīkoties.

Tehniskajā apskatē lika ieslēgt Aizmugurējo Miglas Lukturi. Eto čo? Gluži kā blondīne spaidīju visas paneļa pogas, kamēr atradu īsto kombināciju. Kas tas vispār tāds un nafig? Kam kad un kāpēc vispār tāds ir jāslēdz iekšā, ja neskaita tehnisko apskati? Pilnam blondīnes komplektam tālo uguņu vietā palaidu logu laistītāju.

Tādos laikapstākļos kā šodien top skaidrs, ka 500 lati par sajūga grozu un izspiedējgultni būs pavisam samērīga samaksa.
Gatavs būšot nākamās nedēļas pirmajā pusē.

Negribētos ticēt, ka opeļus mūsdienās ražo tieši 4 gadu lietošanai, bet sajūgs ir izbeidzies bez brīdinājuma. Pirmdien redzēs vai tiks cauri ar pāris simtiem, vai gaidāms akvaivai.

Tagad ātri jāapgūst jaunais dzīvesveids bez bērīša. Uz bērnudārzu/skolu tikt visiem izdevās, nez kā izskatīsies pirmsvīkenda šopings.

Pa to laiku veseli trīs apdrošināšanas aģenti, pareizāk sakot, aģentes, sasūtījuši savus kasku un octu piedāvājumus. Izskatās, katrs, ar kuru mūžā ir bijusi jel kāda darīšana, turpina monitorēt potenciālo klientu visās frontēs.

Skriešanā vairākas reizes katru gadu var atklāt "jauno sezonu". Piemēram, gumijas lentas sezonu atklāju šodien. Ziemas skriešanas sezona cieta kaunpilnu sakāvi tieši aizvakar.

Iepostēt cibā diennakts laikā starp 1:00 un 6:00 man būtu īpašs izaicinājums, varbūt pat jaungada apņemšanās vērts.

Vakar, piemēram, ap 20:00 izslēdzos lasot grāmatu, pamodos 23:00, sagatavojos īstenajai gulētiešanai, ielūkojos tviterī, cibā, un atkal aizmigu līdz šorīt 6:30. Vismaz 10h sanāk tīrā laika. Kaut kāds izskaidrojums varētu būt šis.

Jā un portālu ziņu ilustrēšana ar bildēm ir īpaša māksla, protams:

Esmu sadraudzējies ar skriešanu ziemā. Likās tas nebūs pa spēkam pēc pagājušās ziemas mīnusiem, kas iedzina skriet pa gumijas lentu. Šogad viss savādāk, ziema cita un lēna skriešana pierastāka kļuvusi. Tad kad tas sniegs uzkrita un nolēmu skriet, atcerējos to sajūtu, kas bērnībā bija slēpojot distanci, tāds viegls aizelsiens, nevis īsta piepūle, un tādu sajūtu centos turēt tagad skrienot. Tas nekas, ka gadžets brēc kauninot par tempu 6:50.

Ja kāds piepeši prasīs, kam es gatavojos, acu nemirkšķinot - nākamajam maratonam. Kad skriešu, nezinu, bet gatavojos tieši tam. Un jūtu jau, kā tūlīt aizmigšu ar seju rasolā klavierē, jo pēc vienarpus stundas skrējiena vakarā aizmigt ir vieglāk par vieglu, lai kāda arī tā [darba]diena bijusi, bļin.

Palasīju ziņas, kļuvu vēl maķenīt lojālāks pastāvošajam režīmam. Nemaz ne tik tālu no Rīgas dzīvo slāņi, kas piedalās protestos pret kontrabandas apakarošanu. Izlasām vēlreiz: masu protesti pret krimināli sodāmas darbības apkarošanu. Stāstus par grūto dzīvi nomalē, un īpaši laukos nepiedāvāt /notraušam asaru par nabaga kaimiņu laukos, kurš Ls5 avansu par nogāzes nopļaušanu vēl nav atstrādājis, nekas, gan nākamsezon, kad dzīve vieglāka paliks/.

Nevajag klausīt nevienam speciālistam par pareizu ģērbšanos skriešanai ziemā. Īpaši, ja esi ar kaut nelielu noslieci uz salīgumu. Tikai paša eksperimenti un neadekvātas naudiņas investējot dažādās "termo" veļās, "mitrumu novadošos" kreklos utt. dod cerību nonākt līdz risinājumam. Un vēl pieredze, kā vecam makšķerniekam, kurš jūt katru vēja pūsmu, atšķir katru lietus gradāciju un pazīst katras mākoņsegas uzbūvi. Un pazīst sevi, kāds pašam būs realfīls pie visa šī apstākļu kontinuma.

Īsais stāsts ir par to, ka šodien nenormāli nosalu skrienot ar jauno par Ls 30 iegādāto "īpaši šim laikam piemēroto" apakškreklu. Ar veco bija tā, ka sākumā jutos komfortabli, līdz iesvīdu, un pēc 30-40 min slapjās drēbes sāka saldēt. Šodien salu no paša sākuma līdz pašām beigām, varbūt vienīgi ļoti nekaitīgi salu.

Iesnas vai gāž no kājām. Tā arī paliks šogad noskrieti apaļi 1753 kilomteri, tas ir apmēram no Rīgas līdz Amsterdamai.

Vakarā mājās palikšu, ierakumos pasēdēšu, kamēr mikrorajons (un makrorajons) izspēlēs kurskas kaujas epizodes. Varbūt rīgas šampanieti iedzeršu, varbūt čīles vīnu. Varbūt televizorā palūkošos, sen nav redzēts, ko tur tagad rāda. Tagad pa dienu paprogrammēšu, un varbūt attālināti vienu pavisam korporatīvu darbu piebeigušu, ja uznāks kaut kas nebūt.

Kas man šodien ir: aizstiklota lodžija.

Nu nav jau gluži, tur palodzes palikušas un spraugu apdarināšana, bet stikli ir iekšā, pie tam tumsā izskatās tīri labi.
Termiņš nokavēts par nieka 7 nedēļām. Tas uz šobrīdi, bet pabeigt pavisam sola nākmnedēļ.

Bet tiešām tumsā izskatās diezgan labi, ka nav īsti iekšā kantori lamāt par to, ka 7 nedēļas dzīvoklī valdījis palielināts bardaks. Un par to, ka patiesībā nebūs vēl kur uzstutēt eglīti, kuru tieši svētdien taisos no meža atgādāt.

Kā katra skriešanai piemērota diena decembrī, ši var būt šogad pēdējā skriešanai piemērotā diena. Bišķi uzmanamies ar segumu, un aidā, kamēr vēl gaišs.

Skriešanas sezona iet uz beigām. Var jau gadīties, ka šādi laikapstākļi (skriešanai ļoti piemēroti, piebildīsim) pieturēsies līdz pat nākamā gada aprīlim, bet gribēšana iet ārā tumsā un vējā (labi, ka nelīst!) īpaši liela nav. Un, kaut joprojām tīri čakli kustos, sirdspukstu daudzums pie konstanta ātruma palēnām kāpj. Gribētos, lai nākamā sezona gluži no nulles nav jāsāk, a šobrīd sajūta, ka pārak jāpiespiežas un viss tāpat velti.

Daudz patīkamāk ir kaldināt plānus par jauniem apvāršņiem un latiņām. Nav jau gan viegli pēc krāšņas sezonas kaut ko jēdzīgu sadomāt arī nākamajai. Rēzeknes pusmaratons šķiet puslīdz neizbēgams, viss pārējais var sagulties kā nu pagadās. Moš noskriet 3gab M? Ir jau arī garākas distances, ja labi pameklē.

Par pietiek šodienas publicējumu gluži vai pirksti saniezējās.

Informācijas avots jau vien ko vērts: "izcili informēta pašmāju advokātu biroja sagatavots neoficiāls pārskats". Par žanru runājot: tas, ka fakti atbilst īstenībai, nenozīmē, ka "ziņojumā" minētie rīkojušies ar minēto motivāciju. Tur kādam ir filmu scenārista talants, kurš tiek velti advokātu biroja rutīnā izniekots.

1986. gadā pierīgas mazpilsētas vidussskolā nekas pārāk daudz vēl neliecināja par Lielajām Pārmaiņām. Tāpēc arī jaunais censonis, tiklīdz nosita četrpadsmit, pieteicās kļūt par komjaunieti, proti, vissavienības ļeņina komunistiskās jaunatnes savienības biedru. Patiesībā, pieteikšanās bija ar mazliet gadījuma raksturu, jo pilnīgi drošs par to, ka tur stāties tiešām vajag, bija tikai inteliģentais klasesbiedrs, un, tā kā viņam to negribējās darīt vienam, tad kompānijas pēc piekrita arī jaunais censonis. Inteliģentajam klasesbieram to bija iestāstījis viņa tēvs, augstskolas mācībspēks, apgalvojot, ka "bez tā nekur nevarēs izsisties". Jaunajam censonim nekādu plānu "izsisties" nebija, kā arī nebija īsta priekšstata, ko tas patiesībā nozīmē. Bet, ja inteliģents saka, ka noderēs, tad lai iet.

Par komjaunieti bija jāmācās. Statūti un droši vien vēl kaut kāds Svarīgs Materiāls, jo uzņemšana notika ar tādu kā eksāmenu, gan skolas līmenī, gan rajonā, kur arī izsniedza apliecību un attiecīgo bižutērijas izstrādājumu. Eksāmenā bija jāzin visādi svarīgi fakti, lai spētu atbildēt uz jautājumiem tipa, "Cik komjauniešu piedalījās ziemas pils ieņemšanā?", "Kā sauc tāda un tāda līmeņa sekretāru?".

Skolas eksāmens bija grūtāks, rajonā tur pavisam formāli, iesauca iekšā visus skolas kandidātus barā un pēc kārtas pa jautājumam:
"Kā sauc Rīgas rajona komjaunatnes komitejas pirmo sekretāru?"
"Ivars Priedītis", lepni un ar atvieglojumu, ka jautājums ir viegls, noskaldīja jaunais censonis.

Tad rajona funkcionāri visam bariņam metās piespraust nozīmītes. Jaunajam censonim trāpījās kāda neveikla būtne, kas nomocījās ar vienu nozīmīti, kamēr citi piesprauda pa 2-3. Skaidrs tak, ka arī bižutērijas rūpniecība tolaik ražoja totālu brāķi, kuru normāli piespraust žaketes atlokam nebija iespējams, vajadzīgas bija īpašas iemaņas.

Pie iepriekšējā puksta vēl piebildīšu, ka tā bija mana pirmā reize pilsētā. Neiegāju nevienā muzejā(nu labi, vienā iegāju), iepriekš nepūlējos īpaši plānot programmu, arī īpaši neinteresējos, kas tur būtu must-see. Laika bija maz, paņēmu viesnīcā sitīmap, un katru no četriem vakariem lepnā vientulībā 3-5 stundas joņoju kur nu likās, ka vajadzētu.

Laramblas ņudzēšana, gotiskās baznīcas (trijās iegāju piesēst, vienā sanāca paklausīties mūku korīti), ielu muzikanti vecpilsētā(ģitāristam uzmetu 1EUR), sūdīgs erotikas muzejs. Tad vienā vakarā Eixample ar briesmīgo Sagrada. Uz to var stundām blenzt, tajā velnišķīgajā neprātā, ko šobrīd pastiprina daudzie torņkrāni.

( tālāk ar bišķi bildēm )

Tikko atgriezos no Barselonas, nopirku biļetes uz Barselonu.