Obser Ver - Post a comment

Skriešanas sezona pilnā plaukumā. Lūk, un svētdien bija tāds gadījums. Pamodos ne šāds ne tāds, noguris un šķaudīgs. Atcerējos senā cīņubiedra gudrību, ja negribās tad nevajag, citādi būs vēl sliktāk, saslimsi pa īstam, vai traumu norausi, ka likts. Tā nu atslābu un gatavojos varonīgi nekustēt no mājas ne soli. Tak nē, pēc pusdienām velniņš sāka dīdīt, sak, pa lentu jau tāpat var pastaigāt vien, nav jau jāskrien, uz pulsu skatamies un sajūtām. Aizbraucu līdz iestādei, tā pavisam negribīgi izkāpu no auto, turpinot iekšējo dialogu par gribu un nila vārdā nosaukto pusmaratonu. Saģērbos, uzlīdu uz aparāta, un - aidā. Pulss paklausīgs kā cirka lācītis, endorfīni miligramiem burbuļo, un tā visus 15 km.

Vārdsakot, iesnas neskaitās, aimīn, tas ir invalīds atmazons, dārgie draugi.