Obser Ver

Paskatījos olimpisko maratonu, ļoti patika, ja. Vakar, turpretī, rādīja kaut kādu tur soļošanu, es atvainojos, un nesaprotu, kur gan ellē tāds sporta veids radies. "Keep stright knee of supporting leg!", teica komentators. Tas tā kā skriešana ar taisnām kājām. Acīmredzot, ļoti neērta skriešana, jo uz priekšu iet krietni lēnāk nekā tad, kad skrien saliecot kājas kā vien skrējējs vēlas. Pie tam, vizuālais atgādina kaut ko no paraolimpiādes. Laiku pa laikam skrējējām pretī izleca kaut kādi onkuļi un rādīja dzeltenās kartiņas, gadījumos, kad kājas nav bijušas pietiekoši taisnas. Cerams, šis būs vieglatlētikas zaļojošā koka nokaltušais atzars, kuru drīz nozāģēs.

Jā, un tas bija sieviešu soļošanas gājiens piezīmēšu, un man vieglatlētika allaž ļoti skatāma likusies, sevišķi sieviešu disciplīnas. Visa veida lēcējas (augstumā, tālumā, ar kārti un trīs soļos) ļoti patīk skatīties, arī septiņcīņnieces. Jauna tendence (vai vecums acis aizmālē) rādās, ka arī šķēpmetējas bija ok un vairums vesera metēju bija ar miesas būvi, kas atgādina pavisam normālu. Pāris izņēmumu bija lodes grūšanā. Sprinteres, šķiet, vairs nav tik pārkačātas kā kādreiz un gargabalnieces nav pamatskolnieču tipa kaulu kambari. Bet sieviešu svarcelšana, visādas cīņas (bokss, omg), ir emancipācijas šaušalīgākais sasniegums. Jā, un ievēroju, ka vieglatlētikas pārraižu operatoriem ir kaut kāda cenzūra iemācīta, piemēram, zemos startus no mugurpuses nerāda principā, un tuvplānos no aizmugures kadrs parasti beidzas tieši ap jostasvietu.

Paldies visiem īkšķu turētājiem, atgādinu, ka events šodien Kuldīgā (tā tāda jauka pilsētiņa Kurzemē) notika, ja nu kas.

Acīmredzot ir sadusmots noberzumu negūšanas augstākais spēks, kurš šodien man par to pieklājīgi atgādināja. Tas ir, es nenoberzu ne pakaļu, ne krūšu galus un pat ne stakli. Vienkārši tulzna uz spilventiņa (ar manām labākajām zeķēm un lieliskajiem asikiem), kas sāpēja jau no pusdistances. Un - surpraiz - delnas locītava asinīs no tā, ka gadžets uz pārāk vaļīgu caurumu pievilkts.

Citādi arī diezgan sūdīgi. Katrs aplis par 1min lēnāk, tā ir nopietna izgāšanās, jo kolēģiem un draugiem nepārtraukti kladzinu, cik svarīgi ir turēt stabilu tempu, un, šetevanniņ, pats kā pirmās sezonas avantūrists izpildās (a tas aš 15. pusmaratons, piķis un zēvele!)

Rīt paturam īkšķus tā, ap 12.00-14.00, enerģiju raidam Kuldīgas virzienā.

Šodien tāds atvaļinājuma nogurums no pārmērīgas rosīšanās un laiku pa laikam uznāk veselīgas šķavas. Šogad pirms abiem pasākumiem, kuros noskrējās vislabāk, bija taisni tāds pats viegls iesnainums. Pie sevis lēšu, tas varētu nozīmēt labu kondīciju. Laika apstākļi gan bišķi cerības gremdē, bet tas jau tā kā ar bitēm.

Apzinīgi sportisti rakstot dienasgrāmatu, tipa, lai varētu palasīt, ko tad tādu darījis, kad savus personal bestus uzstādījis. Tad lūk, vakardienas treniņš sanāca pārlieku viegls un žigls, ka sagribējās atreferēt iepriekšējo trīs dienu piedzīvojumus.

Tātad, lieliskais treniņš izdevās pēc trīs dienu treniņu pauzes, kurā es dzīvoju laukos un:
-) pirmajā dienā peldējos un kādu 1h pastrādāju ar trimeri
-) otrajā dienā peldējos, izkurināju pirti, sagaidīju ciemiņus, iegāju pirtī, un pēcāk guvu vieglu alkoholisku saindēšanos
-) trešajā dienā (pirmdienā) no gultas piecēlos pl 16.00 (kā noprotams, šobrīd baudu algota darbinieka svētlaimes brīdi, ar nosaukumu "atvaļinājums"), neizdarīju pilnīgi nevienu darbību, kas būtu saistīta ar fizisku piepūli
-) ceturtajā dienā kādu stundu pastrādāju ar motorzāģi, pabraukāju ar traktoru, aizceļoju atpakaļ uz metropoli, ieplēsu bigmak komplektu (puikam vāradadienas tādas kā svinības).

Un - tas ir tas. Esmu ieguvis neparasti spēcīgu skriešanas kondīciju.

Baigi grūti runāt ar tiem, kuri par lietām, kurās pieejama gūzma publiskas informācijas, uzskata, ka eksistē pavisam cita, daudz īstāka patiesība nekā tā, kas nojaušama no publiski pieejamās. Sevišķi, kad tas tiek pavadīts ar līdzjūtīgu nopūtu, redz, arī tu nabadziņš, propagandas upuris. "Kam tas ir izdevīgi, esi domājis?!", ir galvenais jautājums. Stāstus, ka parastajā gadījumā izdevīgumu kādai grupai ir sagādājis kāds pavisam cits, kuram visticamāk ar radušos situāciju nav nekāda sakara (vismaz labuma toč nekāda), uzskata par īstās dzīves nepazinēja ilūzijām. Viņi ir pārliecināti, ka sen eksistē zāles pret visu veidu vēžiem, vien katrs, kurš tās mēģina darīt publikai pieejamas tiek neizbēgami pa kluso noslepkavots, jo tas nav izdevīgi farmācijas gigantiem. Pirms referenduma par ES viņiem no drošiem avotiem bija zināms, ka Čiekurkalnā jau tiek šķūrēts būvlaukums kazarmām, kurās uzreiz pēc iestāšanās izmitināt tūkstošus (varbūt pat desmitus tūkstošu) ķīnas imigrantu. Apgaismojiet mani, kas vēl tāds ir paslīdējis garām?;)

Piesēdos pastrinkšķināt. Tajos vakaros, kad neskrienu tas tomēr palīdz atgūties pēc satrauktas dienas. Pacilāju drauga aizdotās flamenko notis, mazliet pamurgoju, ka mainīt nodarbošanos nekad nav par vēlu.

Inazerņūz, pēc nedēļas būs Liepājas pusmaratons. Trešais šogad. Bišķi noplacis entuziasms, jo sezona vēl nav pusē, bet rekordi krituši gan pilnā maratonā, gan pusītē jau. Jā, jā Ventspilī bija satriecoši lielisks skrējiens ar mazu lietutiņu pirmajā pusstundā, apmēram 17 grādiem un gandrīz pilnībā apmākušos laiku. Pēc pirmā apļa piebiedrojās spēkos līdzvērtīgs skrējējs-sociopāts, kuram visu laiku gribējās runāt. Strādā Holandē, un, ja priekšniecība iedod brīvdienas, brauc uz pusmaratoniem Latvijā. Man ta nav spēka aizelsušam vispār parunāt, pieklājīgi tik pa frāzei izmetu. Tā arī izrādījās krietni spēcīgāks, pēdējo puskilomteru aizdiedza kā plēsts, acīmredzot līdzi skrēja tīri kompānijas pēc. Un tad atpakaļceļā ar komandas biedriem katrā sumatā piestājām pēc jauniem aliņiem, līdz pie rīgas jau miglā asaro logs...

Vasaras māja ar īstu vasaru, tas ir bīstami. Saule, ūdens, puikas, priekšteču mītās taciņas, drošivien, pamatīgi salien uztveres aktuālākajā slānī. Pastāstiet zinātāji, kā labāk samierināties ar domu, ka pirmdien jāatgriežas birojā? It kā jau nekas jauns, bet tik izteikti šo kāzusu nebiju sajutis.

Krugmana blogs sāk atgādināt, tipa, Raitu Karnīti. Mol, te ir sūdīgi, vienmēr ir bijis, un būs pilnīgs pizģec. Reizi 10 gados tā izrādās taisnība.

Līdz 30km gāja pilnīgi vienmērīgā tempā, bez jelkādiem vērā ņemamiem notikumiem. Ap tiem 30 pulss sāka sist pāri skalai. Saulainajos bezvēja posmos likās, kaut kas ar vēderu nebūs riktīgi. Nometu bišķi tempu, turpināju par savām 15s/km lēnāk. Ap 33. km mani gandrīz notrieca pa priekšu streipuļojošs sacensību dalībnieks. Pēc pāris km pulss bija bišķi atkopies un ap 35. km atkal bēru virsū. Uzbērt izdevās tikai pulsa sitienus, temps tāds maķenīt palēnināts arī palika. Ķīpsala gan ir viens ellišķīgs caurums, kurā spīd saule, nepūš vējš, bojāts asfalta segums un aizmirstās ieēst enerģētisko želeju, kas speciāli nobeigumam bija taupīta. Varētu teikt, no 38. km jutos pilnīgi demoralizēts. Spēka vairs nav nemaz, pat padzerties nav spēka. Toties ir jātiek līdz finišam. Tiku. Otrā pusīte par 3 min lēnāk nekā pirmā.

Kas bija labi? Pārbaudīju, ka man tagad ir lieliskas skrienambikses, kurās augšstilbi neberžas itnemaz. Tagad zinu, ka dzert škidrumu pirms sacensībām nav nepieciešams (ietaupam 20-30s sacensību laika uz zaļo pieturu). Un ja gadījumā spēj pieveikt pusmaratonu X minūtēs, tad maratonā pirmā puse droši skrienama X+15. Pirmā puse būs viegla, bet nevajadzētu ļauties mulsumam šajā sakarā, gan vēl redzēsiet, kur tur kas tur ziemo, dārgie draugi:)

Sveiks un praktiski vesels, noskrējis visus iespējamos kilometrus, uzstādījis personīgo rekordu, iepļumpējis labu devu apiņu dziras, ieguvis jocīgu iedegumu dēļ pavirši uztrieptā saules krēma un mēreni klibs uz abām kājām. Un mazliet pataustījis robežas, lai droši, ka tas kas izspiests ir labākais, ko varēja.

Visus mīlu.

Diena līdz M., skriešanas pasākums šķiet sajāts jau šobrīd. Trešo dienu totāls aizsmakums un klepus. Kā tad tā? Pavisam vienkārši, dakter, mušas sarijos. Otrdien, paskrēju pa mežu un ievilku plaušās veselu bariņu. Domā, izklepojies, izspļauj un miers, ne pirmo reizi, tak. A nē, krekškināju visu nakti, un tā arī neesu pārstājis. Vispirms pagūglēju, tad piezvanīju ģimenes ārstam, un tā arī teicu, es te ziniet mušas saelpojies, dakterīt, kas ar mani tagad būs (gūgle zināja teikt kaut ko par plaušu karsoni). Piedāvātajā spektrā bija no skriešanas uz uzņmešanas nodaļu (tādas mušas ķer ar īpašiem aparātiem), līdz vienkāršai nekā nedarīšanai. Izvēlējos padzert ACC 200, kas gļotādu tīrot. Tad jau redzēs, pašsajūta citādi tīri ciešama, un varbūt tā nemaz nav muša nekāda, bet parasta apaukstēšanās. Imūnsistēma mēdzot būt švakāka īpaši tad, kad sportiskā forma vislabākā. Nu, un kāda jēga no tās formas, tavumāt?

Sešas dienas līdz atbildīgākajam pasākumam. Šis būs kaut kas nebijis, klasika pavasarī. Šobrīd atliek tikai ēst, gulēt un labi uzvesties (nedalīt ar nulli, tur, un tā). Kādus 2-3 septītniekus-desmitniekus, un tad jau svētdien redzēs. Tāds nemiers iekšā, jo tagad ir zināms, ko tas M. nozīmē.

šodien sejā parādījies dīvāna auduma faktūras nospiedums. Sacensību sezonas atklāšana ir riskanta lieta, to būs turpmāk zināt. Dzīvot var, bet skriet vēl nē.

Sacensību sezonas atklāšana biķerniekos bija bez savas plānotās taktikas līdz pat starta šāvienam, patiesībā vēl kādu laiku pēc. Ej tu saproti, ko var atļauties, kad plānotais M. pēc apaļām 3 nedēļām. Viena doma bija pamēģināt plānotoklusi iecerēto M. tempu pusmaratona garumā, bet kurš gan spēj niekoties, kad čips pie kājas? Otra doma bija iet ar tempa turētājiem bišķi ātrāk par M. tempu un cerēt, ka tas tik un tā nāksies pietiekoši viegli. Trešā doma - vienkārši maukt - likās nepareiza saknē. Ātrie treniņi nav skrieti vispār, kā arī viena problēma treniņsezonas uzsākumā skaidri redzama: pārāk ilgi saglabājas nogurums no garajiem treniņskrējieniem, patiesībā sajūta, ka arī nedēļu iepriekš skrietais garskrējiens joprojām jūtams.

Viss kaut kā aizgāja pēc varianta (2). Līdz pat pēdējai ceturtdaļai, kurā izrādījās, ir diezgan stipri jāpiepūlas, lai stabilo tempu noturētu. Proti, nobruka plāna punkts "tas tik un tā nāksies pietiekoši viegli", kas dara bažīgu. Bet tagad - uzminiet ko es tūlīta atkorķēšu:)

Tagad patīt frendlisti un palasīt, kurš teica, ka oņegins ir baigi super, un kāpēc viņš tā teica.

Pirms pāris gadiem saslimu ar ekonomisko spuldzīšu drudzi, nopirku visam dzīvoklim dārgās spuldzītes. Īsti jau neticējās, ka kaut kāds rezons būs, un joprojām neticās. Līdz kamēr, pagājušnedēļ saņēmu no operatora aicinājumu aizsūtīt viņiem īsziņu ar skaitītāja rādītāju, lai var patēriņa prognozi precizēt vai ko tur. Un lūk izrādījās, ka neizskaidrojamā kārtā, godīgi maksājot "prognozēto patēriņu" un nejaucoties "prognozētāju" darbā, šobrīd esmu pārmaksājis /ta-dā/ apmēram 1600 elektroenerģijas vienības. Tā kā es tam joprojām īsti neticu, ar interesi sekošu līdzi lielisko prognozētāju darbam un tam, kā viņi risinās šo lielisko situāciju. Nekas jau sarežģīts, gan tur sistēma visu un tā (viss apmaksātais patēriņš ir bijis starta tarifā).

Stāsts, ka visas spuldzītes tagad ekonomiskās ir pārspīlējums, uz 12V nebiju saņēmies (tur tikai tās ūberdārgās LED), tak šodien pēc šīs ziņas, atļāvos vienu eksemplāru testam. Jā, un varbūt, ka stāts nav par spuldzītēm, bet kaut ko pavisam citu, jo apmēram līdz ar spuldzīšu maiņu nopirku arī jaunākas paaudzes elektrisko plīti, tā kā hvz.

Pēc pagājušās nedēļas garskrējiena, kurš ļoti labs padevās, visu šonedēļu biju piekusis. Tas nozīmē aizmiegu vakarā dīvānā, un tā īsti nepamodies aizeju gulēt līdz nākamās dienas celšanās laikam. Šis stāvoklis norāva savus 15km nedēļas skrienamapjoma, bet beigās puslīdz pieklājīga nedēļa sanāca. Un laba ziņa, ka lēns 20nieks šobrīd skrienas pat labāk kā pērn rudenī.

Agrāk domātais variants, ka pieaudzis cilvēks kaut ko dara tikai naudas dēļ, vai tāpēc ka patīk, piedzīvoja gandrīz vai pretpiemēru.

Ja nu kāds šodien nez kādu iemeslu dēļ bija izgājis pastaigāties, vai, vēl labāk, pamēģināja soļos šķērsot mīlgrāvja tiltu (vēlams abos virzienos) sapratīs, ka 3h lēns skrējiens šodien nevarēja būt kategorijā "patīk". Atbilde uz "kāpēc" ir drīzāk tarakānos, kuri manāmi patriekti tapuši, un varbūt vēl tajā sajūtā, kas tagad vakarā, pēc visa tā.

Mans Renča skaitlis ir 21. Tā kā to veido arī 11 pieveikti pusmaratoni, skaitļa palielināšana par 1 šosezon būtu nopietna apņemšanās (noskriets pusmaratons manu r-skaitli vairāk nepalielina)

Pagājušsezon 20, kopš sezonas sākuma 14.

Šī man ir ceturtā skriešanas sezona, respektīvi, šobrīd pagājuši tieši trīs gadi kopš pirmo reizi uzstādīju konkrētu skrienammērķi pusmaratona apjomā. Interesanti, ka otrās un trešās sezonas iesākumi bija lielas vilšanās, labi atceros kā mocījos aizpērn maijā un pērn aprīlī. Noplīst pusmaratona vidū ir kā palikt bez naudas divas nedēļas pirms algasdienas. Izstāties sacensībās vēl ne reizes nav gadījies, bet domas galvā visādas bijušas. Tas nav bijis "nekad vairs", bet drīzāk tāds kā izmisums vai pārmetums sev, kāpēc, kāpēc es esmu šeit, kur tik grūti, ja varēju būt kaut kur citur, kur ir viegli. A tas finiša smeķis, tas gan visu atdod atpakaļ, tās domas pazūd kopā ar finiša lentu.

Un vēl, ziniet, ar laiku galvā sāk darīties atšķirīgas lietas garā skrējiena laikā. Tas izmisums un pārmetumi izzūd, var saukt to par vienkāršu pieradumu, var saukt par psiholoģisko sagatavotību, bet pēc trešā (afair) pusmaratona doma "vai cik grūti" ievērojami pabalē. Un, maratonu jau neuztveram kā divus pusmaratonus vienu aiz otra, maratons ir maratons no sākuma līdz beigām. Tā tik viņu vien var noskriet, ja zini to no paša sākuma, divus pusmaratonus pēc kārtas nevarētu.

Vārdsakot, baigi ceru, būs ļoti aizraujoša sezona no paša sākuma. Šodien nolauzu 20km treniņu ar lielisku pulsu, pašsajūtu un vēl viskautko lielisku. Piemēram, pārbaudīju hipotēzi, ka papildus šķidruma lietošana pirms treniņa, nav nekam vajadzīga, tā tikai rodas šķidruma pārpalikums, kurš prasa savu. A ja līdzi dzeramais un sāc dzert pēc pirmās pusstundas, nekādu problēmu. Pagājušā sezona palikusi atmiņā ar nenormālu čurātgribēšanu visās sacensībās. To šosezon salabosim.