Obser Ver

Šodien atkal sezonas atklāšana. Pēc gandrīz 4 mēnešu pārtraukuma atkal viena stundiņa pa āru. Iesaku visiem, kuriem veselības ļauj un kuri tam saskata jēgu:) Ne gluži 100% trotuāru ir labvēlīgi, bet endorfīni ļoti dāsni šodien.

Pat atvaļinājumā un laukos mieru nevar rast, līdz pienāca ziņa, ka pacients lielo papīru parakstījis.

Ir atstrādāta nakšņošana vāji apdzīvotā miteklī ar stipri daļējām ērtībām. Uz būceni (aiz kūtiņas laukmalē) došanās notiek pa viena personāža pirmajā piegājienā iemītām pēdām, normālai taciņai sniegā pasažieru plūsma ir par mazu. Tik nelaime, personāžs tajā brīdī ir ļoti steidzies, un spēris milzu soļus. Tad nu pārējie līdzatkarīgie attiecīgo maršrutu tāpat spiesti veikt skriešus, lai trāpītu pēdās.

Pirmie divi mēneši šogad, akvaivai, jau pagājuši totāli neskrienot, katrā ziņā tālu no līmeņa, kādā cītīgs skrējējentuziasts varētu vēlēties. Ne īsti gribas, ne parastā spēka, un ar diviem treniņiem nedēļā pavasara plāns pirmo reizi mūžā apmeklēt Rēzekni par godu turienes pusmaratonam arvien mazāk patīk. Tāpat arī nekas neliecina, ka Rīgas klasika maijā varētu izdoties. Nekas, sezonu iesāksim ar kusliem pusmaratoniem, tad jau uz Valmieru un kādu citu ārzemi varētu saņemties, lai skrienamsezona kaut cik krāsaināka sanāk. PB jau vajadzētu atkal nokritināt, abās distancēs, es domāju, garākajā tas ir reālāk.

Citādi, jāsaka, pulss palēnām sāk klausīt, medicīniskā pārbaude, uz kuru darbdevējs piespiež proletariātu (OVP!) uzrāda kosmonauta cienīgus rādītājus, izņemot kaut kādu anizocitozi(?) asinsanalīzēs, kurai, kā var saprast, nav nekādu skaidri zināmu cēloņu, seku un arī ārstēšanas metožu. Nafig kaut ko tādu izgudro?

Flašbaneri un tamlīdzīga figņa ir pasaules lielākais ļaunums, tas tā vispārīgi bija jau zināms. Bet ka tam varētu būt konkrēta un fatāla ietekme uz indivīda dzīvi, tas likās neiedomājami. Pasākuma ievads pie svarīgā, solīdā un visādi citādi respektablā projekta sadarbības partnera bija mazliet sasteigts, kurš tur prezentēs un ko īsti nebija sarunāts, līdz bija skaidrs, ka vislabāka būtu, ja censonis izvilks savu slaidsetu un ātri nodos pa bundžām. Stulbais vindovzs, protams, pēc hibernēšanas ir tikpat žirgts kā varde pavasara palos, logu minimizējumi respondē nesistemātiski un selektīvi. Taktiskā kļūda, protams, ir ieštepselēt projektoru pirms kompja ekrāns ir pa riktīgam sagatavots prezentēsanai, jo ziniet, ka jums visticamāk būs palicis režīms, kurā signāls padodas arī uz projektoru, bļē.

Un lūk, te nu mēs esam. Sadarbības partneris pēkšņi ierauga projektora ekrānā skaipa, eksčeindža, poverpointa un citu logu gūzmā spraudziņu, kurā jautri mirgo flašbaneris ar plikni un kaut kādu tekstu par Laura Reinika meitenēm. Īss mirklis vien, kamēr F5 noreaģē. Tas baneris, vēlāk izrādās, nāk no visparastākā tēvēneta ziņu lapas. He, kam tu to iestāstīsi?

Gribējās jau kādu laiku atpakaļ iepukstēt par subjektu, un šo te lasot(tur unpijs ieminējās, ka par citurieni nav droši zināms, bet pie mums valsts pārvaldi spēlējot vien) atcerējos fiskālo klinti kā piemēru par citurieni.

Lūk, vispārzināmā lielvara, no kuras droši vien būtu ko pamācīties valsts pārvaldes jomā (labi, tur viss citādi, bet tomēr) iedzīvojas situācijā, kad Baraks pats personīgi spiests pamest kūpošo ziemassvētku tītaru, lai no atvaļinājuma Havajās mestos atpakaļ uz nemīlīgo galvaspilsētu un diennakts režīmā risinātu kaut kādas sarunas ar opozīciju. Kas tur pa lietu? Sīkumi vien, tur kāds piepeši atcerējās (tā vismaz izskatās no malas), ka, ja neatcels beigu termiņus nodokļu atviegolojumu un budžeta taupīšanas apturēšanas likumā (emm, te bišķi samudžinājuši, bet tas jau sīkums), viss būs dirsā tieši sākot ar 1. janvāri.

Tos divus likumus, domājams, pieņēma pāris gadu atpakaļ kā īslaicīgus pasākumus ekonomikas sildīšanai un tādējādai krīzes pārvarēšanai (tas bišķi citādāk kā pie mums, meh). Pieņēma, domājams, ar lielvarām raksturīgu viedumu: ekonomika pa pāris gadiem būs riktīgi silta, un tad jau varēs kārtīgi nodokļu atlaides atņemt, un budžeta austeri un sekvestri ieslēgt, kā pienākas longtermā domājošiem valstvīriem. Tak jau veselu nedēļu pirms 1. janvāra kāds pamanīja, ka līdz krīzes pārvarēšanai kā Daukam līdz horizontam un politiskais tirgus iet vaļā. Neprasiet, ko tur īsti republikāņi izdīca par atbalstu fiskālās klints īpaši meistarīgajai apiešanai, bet to tad divas stundas pēc jaungada arī izstūma cauri, kamēr fiskālā klints "tehniski" vēl nebija iestājusies.

Ak jā, tūdaļ pie apvāršņa kārtējo reizi būs valsts parāda griesti, kurus domājams pēdējā mirklī ar lielu troksni pacels. Un visi uzmanīgi vēro un priecājas.

Ģitāra aizmirsusies bija nu jau pāris mēnešu, minimums. Šovakar uzskaņoju un iemēģināju Rutu (es eju kost). Lieliski.

Te laikam būtu vietā kāds jautājums dakterim.
Varbūt tāmūzikas banka pie vainas?

ir tas, kas vienam no skrienošajiem (varbūt pat skrienošākajiem) uzmetas ķermeņa vidusdaļā. Tur nekas nav darāms, ja jau to sezonu nevar uzsākt, tad nevar. i huviss.

Piemēram, šo nedēļas nogal, sestdien uz laukiem tāds bišķ iesnains(jutu jau ka nevajag braukt), svētdien kaut kāda saindēšanās parādījās vai bacilis, ejunsazin, toties uzsaucu sev visu dienu gultā. Pret vakaru no gulēšanas mugurā stīvums iemetās tāds riktīgs. Tikai pirmdien observerčegs bij vesels, hei, hei pirmdien bij vesels. Un tad šorīt pa lentu nieka 4arpus km, tā palēnītiņām, a stīvums sprandā nonācis. Nekas, nekas februārī kā sākšu sezonu, tā uzreiz visādus tur treniņplānus ieslēgšu un tā.

Ūdens skaitītāji manai fobijai kā sāls uz rētām. Protams, ka atkal ar stāvvadiem ir avārijas stāvoklis, bļe.
Nez, cik tas legāli, skaitītājus nemaz nost neskrūvēja, bet turpat uz trubām attaisīja un iekšas nomainīja, un aktā vēl ierakstīja ka te obligāti jāmetina atkal esot. Pirms 4 gadi bija tāpat, paši arī ātri metinātāju sadabūja un sametināja. Kur vēl ellē katrus četrus gadus ir jāpārmetina stāvvadu atzari?! Pa 50 lašiem to varētu te... bet tas jau vispār apsaiminiekotājam uzdevums esot, a te to apsaimniekotāju ar kādu koļu vai genu pie trubām laist arī prāta darbs nav. ātrāk vienu alu.

Likteņa ironijas universālākais citāts, manuprāt, skanēja apmēram: Перестаньте меня упрекать! Вы же понимаете, что и я жертва обстоятелств!
:)

Man arī ir sava favorītā ziemassvētku dziesma.



Sers Kolins Deivis ar Londonas simfonisko un Tenebrae koris, tas koris.
No 8 altiem 5 ir veči (altu tembrs norauj jumtu), arī pārējās balsīs 7-9 virtuozi pārsvarā jaunieši, kuriem vibrāto amplitūda nav aizbraukusi. Un vispār, akadēmiskam kolektīvam jābūt tādam, lai prieks skatīties, ko jau Krēmers ir atkodis ar savu orķestri, un šeit arī koris. Trešais soprāns no kreisās otrajā rindā ir riktīgs začīts, jā.

Inazerņūz, eglīti šogad izgūt bija diezgan sarežģīti, viss zem sniega. Ilgi meklēt sanāca. Ziemassvētku brīnums ir, ka izgreznojot eglīti rezultāts vienmēr ir lielisks.

Nav jau vairs neviena spēkos salīdzināt, vai pirmsušakova laikos Rīgā bija vairāk sniega vai mazāk (man šķiet, vairāk), bet tak balsot par ušakovu būtu pavisam aplami, pavisam cita iemesla dēļ. Nez, kā beigsies stāsts par rīgas ūdens pildīšanu pudelēs, bet rīgas meži savu zāģētavu jau uzbūvējuši esot gan. Man, kā vēstur... liberālim šis škiet aplami un aizķer.

Šodien atklāju gumijas lentas sezonu. Piedodiet par zaimošanu, dārgie ziemasmīļi, bet mīnusos un pa sniegu skriet pagaidām nav manos spēkos. Man jau patiesībā patīk saulaina ziema ar saprātīgu(hehe) salu, bet to tad rīt pabaudīšu laukos lēnām pastaigājoties pa mežu.

Infinity sporta zālē bija iespēja uzkāpt uz svariem, kas sen nebija izdevies, ieraudzīt tīri ciešamu skaitli, un sākt pie sevis dungādziesmiņu, "Nebēdāju es nenieka, ja es resnāks nepalieku" Skriešus raugoties pa lielo logu, klusi uzstādīju mērķa rezultātus jaunajai sezonai. Vai, vai, kas man tagad draud.

Jau 10 dienas bez skriešanas. Nez, vai tas nav beigu sākums. Tā kā galva smaga, tā kā negribās, tā kā iesnas un nogurums pēc ofisa dienas, laiks štruntīgs arī, ja. Reģistros ielūkojos, nu jau 22 mēneši pēc kārtas, kuros noskriets simts+ km. Tā būtu zināma katastrofa, ja tas tā vienkārši beigtos, kazi vēl nenoskriešu vispār neko decembrī?

Nav redzama "perspekķiva trudavova naroda", tāpēc arī vakaros uz dīvānu stipri pavelk, nevis aut kājas un iet tur ārā uz empīrisko pētījumu par ietvju tīrīšanas kvalitāti.

Tāds kā pamotivēšanas variants rādās vien paritināt atmiņā sezonas skrējienus. Siguldas pusmaratons oktobrī, par piemēru. Mēnesis pēc maratona pavasarī deva foršu PB pusmaratonā, bet rudenī viss bija savādāk. Tā īsti nebiju atguvies pēc Valmieras M, kad jau uz Siguldas pusīti bija jātaisās. Startā doma bija, ka godam jāfinišē sezona, lai vismaz ir finišs un tā. A te atkal sagadījās, ka tempa turētāji uz manu pieklājīgo rezultātu bija noorganizēti. Gāju līdzi, un pēc ceturtdaļas bija skaidrs, ka no tiem tempa turētējiem jāiet prom. Finišā izrādījās līdz PB nieka 40 sekundes pietrūka. Nez tas nozīmē, varbūt varēja? Nu labi, neko, tad jau redzēs, tagad tāda starpszona, varbūt uz gumijas lentu jāpāriet.

Kūtris, kūtris... e? Visi jau piemirsuši, viņš - viena no divām nožēlojamākām top amatpersonām. Tā, kurai savi pārsimts tūkstoši kredītos un laikā, kad vairums citu līdznelaimīgo jostās urbina jaunus cammurus (tuvāk sprādzei), pieņem lēmumu, ka sev algu samazināt nedrīkst saskaņā ar konstitūciju. Otrs ir kāds rimševičs, kuram apmēram tāda pati aina.

Darbs svētdienās uz postu un iznīcību vien, ziniet. Sestdien vēl kaut kā nebūt, bet svētdien galīgi nekā. Plāns ir atbrīvot jaunaudzei vietu, nozāģējot veco, nekopto, pāraugušo (jūs sapratāt, vienā vārdā galīgi nekūlo) mežu. Tur briesmīga sugu daudzveidība un tā tālāk, bet Gača un, īpaši, Arnītis ir vērā ņemami mežstrādesspēki. Blakus dānis savam mežam apvilcis apkārt desmitā numura balto diegu, kurš tagad uz pelēkbrūnā vispārējā fona dikti labi redzams, tā lai nejauši neieklīstu ar husīti ne savās teritorijās.

Arnītis vakar bišķi aizdzēries, un tas vējš arī šodien no nepareizās puses, a jāgāž vien ir. Gača ķeras klāt briesmīgi lielajai eglei (55 cm ir pirmā baļķa tievaglis, ja nu kas). Vienā brīdī zāģis ir iesprūdis, visi 7 ķīļi sadzīti spraugā, tak tā maita stāv kā stāvējusi. Fāčuks aizdeso pēc vinčas, mēs neko stāvam, gaidam, hipnotizējam stumbru, lai redzētu uz kuru pusi laisties nahuj, kad tas lops gāzties sadomās. Pa laikam uzvējo pa brīzītei, stumbrs bišķi nobrakšķ, adrenalīns piegāžas klāt kāds litrs uzreiz. Kas zin, cik laika pagāja (10 minūtes līdz pusstundai), tak ņēma un gāzās tā egle, ķerot Dānijas karaļvalsti tiešā trāpījumā. Tad vēl kāda stunda, lai to zaru kaudzi vismaz puslīdz no Dānijas brikšņiem laukā izvāktu. Un tā divreiz pēc kārtas.

Pats arī iemēģināju kādu lielāku-mazāku no kājas nolaist. Gača ar Arnīti pasit uz pleca, sak malacis, observerčeg, gan jau kādreiz arī iemanīsies. Fāčuks staigā apkārt, visu laiku komentē kāpēc to koku nevarēs nogāzt, kāpēc tas gāzīsies nepareizi, kāpēc izvedējtraktors nevarēs te piebraukt. Un kā tie baļķi te tik līki, zaraini, ietrupējši, ieplaisājuši, salūziši, dubļaini, pa resnu, pa tievu un pa saviem procentiem 90 tiks izbrāķēti. Kopš vecais pirms pāris gadiem finišēja algotu darbu (viņam toreiz bija 75), šo robu dzīvē aizpilda ar vecumam neadekvātu fizisku aktivitāti un fundamentālu apokalipitskumu. Draugi, atcerieties, ka vecums ir reāla lieta.

PS. Ā, starp citu, Gača un Arnītis nekapā vanagu. Viņiem uz mežu vienmēr līdzi ir uzticamais sabiedrotais - Bocmanis.

Šodien veicu iknedēļas divstundnieku, visu laiku interesantas domas galvā, bet tās uzreiz pazūd, kad beidz skriet.

Bet nē, šo to izdevās atgūt, piemēram, to, ka skrienot pārdomāju savus skrietos maratonus. Vairāk vai mazāk visus (nav jau šo tik daudz). Piemēram, pirmo, kurā no trešdaļdistances sāka vilkt kāju (nevis krampī, bet ar tādu "stiepjošu"(?) sāpi, kas palēnām iet stiprumā). Tagad te grāmatiņas salasījies zinu, ka šitādos gadījumos jāstājas ārā, bet kā tu stāsies ārā, kad pirmais maratons jānoskrien? Nekas jau traks nebija, tik švaki noskrēju, un šādu joku kāja nebija pirms tam, ne arī jelkad pēcāk uzrādījusi.

Tad vēl domāju par to, kā smaržo maratona starts. Tas ir nenormāls aromātu sajaukums, kad vienā barā stāv vairāki simti vai pat tūkstoši. Dažs nes pēc rīta smaržūdens, dažs pēc briesmīgi ģiftīgas kāju ziedes. Dažs no iesildīšanās svaigi iesvīdis, dažs varbūt uzvilcis jau labi iestāvējušu skrienamkreklu. Kāds aizmirsis tik-tak ielietot. Un tad stara šāviens un par šito vairāk nav jādomā, vien jācer, ka neviens trases malā nekurs rudens/pavasara tīrīšanas mēslu čupu.

Un rudens smaržo daudz labāk nekā maratona starts. Tad arī skrienot garām smēķētājiem ieelpas pieturu tā, lai dūmus nedabūtu ievilkt. Nekas jau traks, tabakas dūmu smarža mūsdienās liels retums, reizi pa reizei paostīt nav nemaz nelāgi.

Un vēl domāju, ka redz kā beidzot pie 20km kājās nav jūtams nekāds vērā liekams smagums. Tas būtu ceturtās sezonas tāds kā sasniegums. Nākamajā sezonā gan jau atkal to pašu darīšu, visus lokālos skrejienus apbraukājot. Diez vai aizbraukšu ārzemēs ar mērķi noskriet, man vispār tā ceļošana bez azarta. Tad vēl par vecumu mazliet domāju, cik šis tagad labs vecums tomēr, vien kājās laiku pa laikam, te papēdī, te apakšstilbā pa dūrējam parādās un aši arī pazūd. Un tad jau domas par dabas un organisma dzīvības brīnumu, cenšos vizualizēt vielmaiņu un to, kā mazi vīriņi organisma iekšienē ātri aizskrien tur, kur sāp un visu saremontē.

Un fonā laiku pa laikam pilnīgi vai balsī noskan "Yes. Lieliksi, bļa. Super, pizģec. utt." Dažreiz tas izsprūk balsī.

Labi tomēr cibā, par kaukādu sastrēgumstundu te neviens neko.
Tviteros izklausās, uz pastardienu velk.

Man būtu mazliet neērti tā pavisam atklāti stāstīt, par ko domāju skrienot. Vērot ķermeņus aktīvas kustības brīdī ir īpaši aizraujoši. Katram savs solis, formas, apģērbi. Sacensībās skriet garlaicīgi nav nemaz, dārgie draugi:)

Tuvojas apmēram pusgads, kopš radikāli nomainījies darba profils. Drīz varbūt sākšu krāsot matus, bet vienu lietu rādās neievazāšu savos ieradumos, mājās nestrādāšu (nu labi, varbūt pāris reizītes mēnesī). Ofisā no astoņiem līdz astoņiem nav problēmu, bet mājā izvilkt darba kompi no somas nekādi neizdodas. Organisma pašaizsardzība, tā sacīt. Vispār, sasodīti efektīgs pusgads, jā.

Pēc lielā M pieveikšanas divarpusi nedēļas pagājušas, bet skrienas arvien švakāk.
Pie vainas varētu būt arī nedisciplinētais režīms, pļēgurojot divas sestdienas rindā. Skaidrs tak, ka skriet nemaz īsti laika nebija.
Vēl tik jāsaņemās uz sezonas nobeigšanas pasākumu, tā lai pieklājīgi sanāk.

Un tad jāprovē atgūt nopietna skrietgribēšana. Šobrīd kaut kā nav jūtama (dakter, kas ar mani?).