Obser Ver

Trīs ali un vēl viens mazais vakarā, un nākamā diena mēreni sabojāta. Ne tā, ka pavisam, bet tomēr jūtami. Vecums, vai?

Ā, un Klondaika, kā godīgs eiro ieviesējs alus cenu uzlicis precīzi uz apaļiem Ls 1.83

Uz īstajiem PB šosezon īpaši nevar cerēt, bet vienu "tipa PB" gan ir izdevies, par ko atļaušos te noplātīties. Dāmas un kungi, augustā izdevās maķenīt uzlabot mēnesī noskrieto. Tagad visi tilti uzspridzināti, pēc apaļām 2 nedēļām ir latviešu klasika Valmierā. Tam gatavojoties izdevās(  bildē redzamais )

gandrīz vai nodeva, iztikas minimums mietpilsonim, kam vīkendā viens vienīgs plāns - ātri uz laukiem, pabetonēt, pazāģēt, paskrūvēt un pierunāt kādu paravēt (uz ravēšanu gan pats [vēl] nespēju saņemties). A vakar, lūk, uz Ogri, uz Pērkonu. Labi būt vienaudžu barā, kur nevienam hormoni vairs neplosas, visas dziesmas zināmas, pie baltas lapas padrebina lūpu, un kretīni dejo.

Sestdien laukos izdevās forši ieskandēt pēdējās brīvnedēļas tuvumu. Ieradās cīņubiedrs ar pāris makšķerkātiem, un laidām uz nakts copi. Odu nav, pludiņi starus stīgo un mēnestiņš čigāniņš. Līdzi puslitrs rakijas (autentiski no horvātu zemes). Mazās raudiņas copē gandrīz vienā laidā, bet Lielie Līņi kaut kur nolīduši, pagāni tādi.

Rakiju ceļojuma laikā nobaudīt nesanāca itnemaz, tāpēc tagad uz īpašā baudījuma gūšanu tiek liktas lielas cerības. Atraujot pudeli uz rāmā ezera, gaiss piepildījās ar kādu pazīstamu aromātu. Tik tas aromāts ar pārtikas produktu neasocējās... Nē, nevar būt, jādzer tik iekšā, ja jau horvāti var, ko tad mēs te ņergas kaut kādi, a? Bet tas aromāts, tomēr pazīstams, tik nevar atsaukt, ko no bērnu dienām atgādina, un tā. Līdz pēkšņi kā ar zvanu nozvana: Līme Marss!

Sātana izgudrojums tā rakija, diviem rūdītiem tēvaiņiem pa spēkam bija vien labi ja 0.2 litri uz abiem, zivis jau tāpat labi piebarotas, nav ko tur vēl desertu servēt. Tā izdevās vienu produktīvu dienu savas dzīves ietaupīt:)

pirms pāris stundām pārrados no Liepājas pusmaratona. Pālis tikai tagad tā pamazām iziet. Nav jau joks atceļot no Liepājas, 4 ali sanāk mašīnā, viens jau bija pie vakariņām fontēna burgernīcā. Ā, jā skrējām arī, noskrēju normāli un Liepāja kā parasti ir lieliska:) Noberzta pakaļa.

Izlīdu paskriet. Maziet dzestri, un sola vēl dzestrāku nedēļas nogalā, kad censoņi pa Liepāju drasēs.
apm.ņurd.

Tūrisms ir smags darbs, pēc kura skriešanas forma (domāts, nevis šorti, tēkrekls un ātrumčības, bet tā otra) ir sabojāta uz kadu laiku. Pēc nedēļas Liepājas pusmaratons.

Tikko pārbaudīju aizdomas, tās apstiprinājās. Piesakos kuslo un nevarīgo skrējēju klubiņam. Es' sveiks!:)

Forši ir nodzīvot nedēļu bez jelkāda datu pieslēguma. Viss izrādās kārtībā, tagad tik pāris dziesmusvētku koncerti vēl jānoskatās.

Horvātijā arī nelīst nemaz (tas gadījumā, ja šeit nav lijis veselu nedēļu). Laba vieta.

Aviāciju sāku ienīst, jo vienīgais, kas tur notiek ātri ir lidmašīnas lidojums. Viss pārējais besī, kā visi ievēro procedūras, gaida apprūvaļus iedarbināt dzinēju, uzbraukt uz skrejceļa, nopirsties, pacelties un aizlidot tālēs zilajās. Stāsts par tūrfirmas organizēto lidojumu ar "transfēru"(wtf?) būtu biški garāks, bet to kā nebūt vēlāk, jo dzīve joprojām ir izdevusies:)

, visi saskatoties gandrīz vai korī noteica. Nav jau grūti gūt atklāsmes senu cīņubiedru pulciņā pie pilnas šašlika bļodas, silta ezera krastā, iztukšojot no iepriekšējās dienas pārmērībām atlikušos dažus aliņus. Brokastīs bija kaimiņalkoholiķes svaigi ceptā rabarbermaize, otrajās brokastīs (brunch - no vārdiem breakfast+lunch) vārītas olas ar anšoviem un rupjmaize ar majonēzi. Zināms, tak ne jau šašlikā ir laime, bet bez tā visa arī diez vai būtu:) Turklāt pie alus var labi apspriest iepriekšējā vakara auru repertuāra tendences, proti, vai latviešiem ir tikai divas romances, vai jau trīs, un vai vispār. Un kāpēc tautasdziesmas skuju svārkos, jo trauki taču bija no tīras plastmasas.

Piektdien tiku JRT Grenholma metodē. Lūk, efektīgākais moments bija, kad dāma uz galda tupot vienā rāvienā izrāva puslitru minīša. Pārkarsētā skatītāju zāle acu nenolaida. Un man vienmēr patīk, ja uz skatuves kāds uzpīpē. Citādi tāds bišķi samudrīts nekas īpašs, bet aktierus gan apbrīnot nebeidzu, vienkārši tāpat kā augstlēkšanas čempionu, kurš spēj normālam cilvēkam neiespējamo.

Sestdien skrienot gandrīz atkal galus atdevu. Uz otrās stundas beigām sajutos pēc voblas - izkaltis un sāļš. Saule svilina, viss līdzpaņemtais ūdens izdzerts, bet slāpst tā, ka vairs pat nesvīst. Tik pārlaižot ar mēli pār lūpām, dabonu mazu devu izžuvušo sviedru sāls. Lūk, to mēs saucam par neveiksmīgu sezonu. Līdz aprīļa vidum sniegs, no maija vidus +30. Tāpēc arī svētdien atklājot peldu sezonu (vidzemē vēl īsti lapas nav saplaukušas), vērotāji no malas bija spiesti piekrist manam personīgajam viedoklim, ka manis palicis vairāk. Kādi tur PB, dritvaikociņ....

Toties līdz renča skaitlim 23 atlicis viens vienīgs 23km skrējiens.

Skat, manu skursteni nozūmējuši pa kluso svētdienas dienā, un vēl kaut kādus cilvēkus izbiedējuši:
Nebrīdinot par skursteņa nojaukšanu, Rīgā izbiedē cilvēkus.


Par veiksmi jāsaka, braucot trolejā nedēļu atpakaļ paspēju nobildēt. Te lūk būs vēsturei un piemiņai:

un pie šiem galdiem nesēž ne mīļā kāda, bet stāv čakli glāzīšu cilātāji un citiem izsniedzēji. Tas ir tāpēc, ka labi organizēts lielmaratons. Savukārt, mīļā māra (vai kas nu tur būtu latviešiem par laikapstākļiem atbildīgs) nebija papūlējusies ne par centimetru, nerunājot par jelkādiem uzdevumu augstumiem.

Censoņi, kas par kaut kādiem PB sasapņojušies, 19. km dabūja soļos pāriet. Nav jau jēgas plēsties, tik un tā tavā vārdā maratonu neviens nenosauks, pat ja pārcelsies pie mīļās māras. Sīzn bestu stādīsim kaut kad citreiz. Pie stratēģiskām veiksmēm pieskaitāms: neskriet pilnu maratonu (nebija nemaz plānots); ieziesties ar saules krējumu.

Un līvu laukumā ir alus sēta, kurā vaimandieniņ var dabūt užavas, tērvetes, piebalgas un valmiermuižu - visu vienā tirgotavā! Un puslitrs tur maksā jau Ls3, lūk...par skatu uz maratonistiem ir jāmaksā.

Mežciemā nojaukta tā vecā katlumāja biķernieku ielā iepretim skajam, kura pēc Černobiļas sarkofāga izskatījās. Gribēju nofočīt un ielikt dubultniekos kopā ar kaut ko šādu:


Tagad vairs nekā, nojaukta gandrīz ar galiem, tikai skurstenis palicis. Skurstenis gan varens, ja to spridzinās gan būs varens skats, bet ko gan citu ar to tur var darīt?

Biju ieskatā, ka cepšanās par pamatskolas matemātikas mācību grāmatām ir fufelis pēdējais. A vot, izlasīju pirmklasnieka mācību grāmatā subj. uzdevumu un tā kā bišķi no krēsla. Nē, nu tur jau bija konteksts un pēc dažu iepriekšējo uzdevumu uzvedinājuma varētu saprast, kas te un kā. Ilgi domājot "A kāpēc tā?" arī bija jāsecina, ka matemātika tīrā veidā vairs netiek kultivēta, te tauta pie problemsolvinga arī tiek radināta. Un tā paliku ar triecienu priekšstatam, ka labas lietas ir self-contained un vispār, kur tā pasaule veļas.

Visi par ārpilsētām, mežiem, dārziem un dārziņiem, tā ka nav ko tur piemetināt par vīkendu ar puikām laukos, ar zāģi mežā, ar lāpstu ozolu dobē. Jā, man laukos ir ozolu dobe - ap 300 gab ir divgadīgie, ap 100 ir viengadīgie. Un šogad jaunu nulgadīgo nebūs, jo apmēram 100% zīļu, kuras tika rūpīgi pieglabātas stādīšanai, ir gājušas zudībā, kaut izdarīts viss bija gandrīz kā parasti.

Vakardien piezvanīja sens cīņubiedrs un nācās nekavējoties braukt viņu glābt "lai būtu, ar ko socializēties!". Pašam jau arī gribējās, un nebūtu jau tās dažas glāzes nekas traks (kaukāds franču vīns un horvātu čača, kurai bija kaukāds nosaukums), ja šodien plānā nebūtu biķernieku pusmaratons.

Es pat domāju, rezultātu tās glāzes diez vai ietekmēja. Pavasaris bija pavisam viltīgs šodien, bet visumā laipns pri laipns. Tas ir tā, ka starta brīdī tieši parādījās saule, un likās jau, ka būs ģērbšanās feils, bet nē, pēc pirmā pagrieziena, ēnainā posmā vēsmas izvilka līdz kodolam. Pulss šoreiz darbojās pareizi, vidējais gan joprojām neaizvelk līdz tam, ar kādu sirdz dauzīja pagājušās sezonas labākajos veikumos.

Tas laikam uz vecumu, ka īsti negribas vairs krāmēt virsū augsto frekvenču slodzi. Gandrīz vai palaidu garām finiša uzrāvienu, jo pēdējā aplī kamielītī skriet jau varēja netaupoties, ko laiskuma dēļ nemaz nebiju iedomājies. Pēdejā aplī netaupīšanās, redziet, nav priekš tam, lai ātrums pārsistu skalu, vienkārši lai noturētu tempu. Kas arī puslīdz izdevās, un 6min nomest trijās nedēļās no sīzn best ir pavisam ciešami. Voti, nometīšu vel 3 nedēļās vēl 6min un NRMā būs jau PB (sasapņojies, ne, trenēties vajag).

Un tagad uzminiet, kāds dzēriens tūlīt tiks attaisīts:)

Nobizojies pēc maksimuma (divstundnieks rullē), tieši ap šo brīdi (ir ap 22.00) smērēju sev kārtējo sviestmaižu porciju un fonā pirmklasniekam skaidroju, ka reizrēķins, protams, ir forši, bet matemātikā tā ženerali ņemot nāksies vēl šo to pazaurēt. Pa to laiku sviestmaize ir gatava, pirmklasnieks to pamana, un izsaka savu pretneziju uz "tieši šādu maizi". Pēc īsas kaulēšanās izdodas pierunāt, lai tak ņem tieši šo. Ietaupīju savai riepai. Nē, nu kāda tur riepa, ja paskatās globāli, bet tik un tā prieks.

Dažādi robi ir jāaizpilda, un uz Rēzekni kādreiz mūžā jāaizbrauc. Gabals tomēr baigais, un visu dienu gāza sniegu, jo sevišķi tajā galā. Kad visi beidzot sēž tranportā, vienojušies, ka pirmā iestiprināšanās būs klidziņā, viss tā kā nostājas savās vietās. Klidziņas burgeris ir pavisam ciešams (varēja būt mazāk lillā sīpolu), un sniegs ap to vietu bira no zvaigžņotas debess.

Aiz Jēkabpils uznāca sajūta (tumsā raugoties tikai uz šoseju), ka esam nonākuši kādā mazapdzīvotā diezgan pārtikušā europas nomalē. Aber aiz Varakļāniem, tā saucamo šoseju neviens vairs tīrījis nebija. A nekas, tāpat jau galā visi tika, un drīz vien jau viesnīcas neoni no vienas fasādes rādīja skaidru uzrakstu: "snīca", no otras "tel".

Brokastu laikā (cīsiņi bija briesmīgi, bet personāls laipns) jāsāk risināt kvests par ko vilkt mugurā. Pēc īsās apgaitas vidē bija skaidrs, ka vajadzētu tikt cauri bez naglu apaviem. Lēmums uzvilkt trīs kārtas parasta apģērba augšgalā (divas sintētikas + kokvilnas tēkrekls) līdz pat starta brīdim rada šaubas.

Pēc šāviena viss atkal nostājas savās vietās, temps pilnīgi nejauši tiek uzņemts pārsniedzot paša optimistiskās prognozes. Tak tie velli bija salikuši distanci piecos apļos, ieskaitot Valdemāra ielu (mēles melš, ka tas deva savus 50m ascentu katrā aplī), un ne pārāk čaklais censonis 3.aplī ieguva slaveno "piedzītas" vai "smagas" kājas sindomu. Pulss pimro reizi mūžā neklausa pavisam aplamā veidā - nevar dabūt augšā līdz "darba režīmam". Finiša laime gan no tā nekļūst mazāka.

Tad vēl vietējās itāļu virtuves tests (klidziņa bija labāka), un mājupceļš ar pētniecību par "Rēzeknes brūvera izplatības areāla robežas statoil tipa uzpildes punktos". Viss bija tā vērts.

Neatceros, kad iepriekš būtu bijis tik ļoti kaut kam negatavs, kā rītdienas pusmaratonam Rēzeknē. Rēzeknes apkaimē - biezākā sniega sega kopš 1996.gada

Pusmaratons ir domāts, ka jāveic skriešus, starp citu:).