Obser Ver

Šovakar vienu solidaritātes gorilku par ukraiņiem….ech...

Šonedēļ bija pēdējais brīdis sākt gatavoties NRM, ja uz pilno ejam, ja. Tāds ļoti ļoti minimāls variants. Tāpēc ķeksīša pēc šodien vienu pusstundiņu, pēc gandrīz 4 nedēļu pauzes.

Ups, patiesībā, tas bija jau pagājušnedēļ, kad vajadzēja sākt… nu labi, gan jau kaut kā.
Zināms, ja martā un aprīlī varēs saskriet 200+, tad jau būs, bet bez 100 februārī tas nebūs veicams.
Pagaidām iztiekam bez gumijas lentas.

Viss rīts juķubā, skatos visādas figņas, navigēju pa visiem socālo tīklu lentu linkiem uz jūķubi. Nav nemaz tik traki tā pamēģināt. Sestdiena kā nekā, neviens netramda.

Ā, gluži jau miers nebija, jo ir tāda lieta kā aķītis. Pavasarī uzlika, tagad nobeidzās, brāķis tipa, vai arī autiņam kādā elektro sūce. Aķītim tipa garantija, a tas nozīmē, ka viņi tev paņems nost uz nedēļu, minimums, pārbaudīt, vai tiešām brāķis, vai tikai izlādējies nejauši. Tad nu lūk neviens to nedēļu tev neko negarantē. Pērc pats vēl vienu vai meklē kādu vecu, ja gribi pabraukt to nedēļu. Man lūk, gadījās tāds, ar kuru varēja pabraukt vien 3 dienas, vai arī tomēr tā sūce. To tad mans favorīts mēģinās vēl pārbaudīt, kamēr man aķīša tāpat nav un pabraukt tāpat nevar. Ir gan viena lieta jāpaslavē, baltas kaskai nāk līdzi tāda fīča "palīdzība uz ceļa". Piepīpētājs atskrien pusstundā un naudu neprasa. Attiecīgi, nav jāvaktē kādi īgnie kaimiņi, kuri piepīpēt nemaz negrib dot.

Turpinām juķubi.

Grūti kaut kā, kad kodiens uz paģirām. Atkal tas vecums.

Ilgu laiku centos pierunāt puikas, lai viņi beidzot ietu ārā un tusētu ar čomiem, nevis nīktu pie multenēm vai flashgeimiem. Līdz parādījās Rihards. Jaunietis ar apbrīnojamu spēju komunicēt (viņam ziemassvētkos uzdāvināja mobilo, āāā), pilnīgi brīvu dienasrežīmu un vēlmi nākt ciemos jebkurā laikā, no pl. 10.00 līdz 20.00 un uzturēties ciemos patvaļīgi ilgu laika posmu. Lieki piebilst, ka šo pāris nedēļu laikā viņš ir mēreni apnicis (pieaugušajiem īpaši, bet arī visiem mājsaimniecības nepieaugušajiem). Nekādus mājienus puika (7 gadi) nesaprot, noteikumus (ciemoties drīkst ne vairāk kā 2h) ignorē un apstrīd, turpina ciemoties, pat ja puika saka "šodien varbūt pietiks?".

Ej nu tagad audzini citus, ja pašam ar savējiem jātiek galā. Sīrupiņ?... Ā, ok, tikko sakāvās, tad jau kādu laiku ar ciemošanos varētu būt pārtraukums.

Rīt arī varbūt mazu strēķīti noskriešu, un sanāks apaļi 1600km šogad. Tas tad būtu par veseliem 400 mazāk nekā pērn. Gada sākumā kā īsts sportists biju cerējis uzlabot PB gan pusītē, gan pilnajā klasikā. Un lūk, jocīgi, ka izdevās tikai pilnajā, jo kilometrāža ta mazāka, toties visos 5 maratonos tagad ir kritis PB. Tagad man uzbrucis skrējēja ienaidnieks Nr 3. (viņš arī visviltīgākais). Nekādus rezultātus uzstādīt neapņemšos nākamgad, bet seriāls būtu atkal jāpaskrien. Un arī Nila vārdā nosauktais skrējiens.

Draugu listē ļoti labprāt lasu visus skrējējus, aktīvos, ne-aktīvos, ātrākos un ne tik ātros, un arī tos, kas tikai retu reizi ieraksta par saviem skrietmēģinājumiem. Davai, ješčo!

Ko vēl nākamgad? Vēl vairāk laukos ar savējiem, darbā tiekties uz 40h darba nedēļu. Pasaule pati sevi izglābs, ja.

Svētku čillim pieliku (patiesībā, sieva pielika) arī pusīti sarkanā sīpola. Tas bija grūtākais lēmums gatavošanas procesā man, sīpolu nīdējam. Nez, eksistē čilli recepte bez sīpola? Tagad esmu mēreni pārēdies, un tā ir liela veiksme, ņemot vērā, ka tas bija pirmais šāds gatavošanas mēģinājums. Jāapņemas tikt vaļā no bērnības traumas sīpola izskatās - nākamgad.

Tā ir tikai sagadīšanās (© Skutelis), ka es tur biju. Pirmo daļu mocījos nesprašanā, kur esmu nonācis. Lai noteiktu, vai performance ir laba, būtu jāsalīdzina ar kādu žanra standartu, bet kur tu tādu rausi? Kaut kas pa vidu starp cirku un operu, bez man nojaušama sižeta vai stāsta, tikai lai piesaistītu uzmanību ar visādiem paņēmieniem. Tāpēc arī visa darbība notiek apenēs. Tas arī laupīja ticamības momentu, jo neatkarīgi, vai virsū ir puķaina kleita, iezemieša kankari vai elektrospīdīgs paltraks, apenes paliek tās pašas - melnas sportiska tipa. Otrajā daļā tika pāriets uz korsetēm. Un tad izrādījās, ka kabarē ir jau tāda kā tradīcija un tika dots 10(!) gadu labākais. Skutelis un mīmi ir ok, un pāris gabalu arī tīri labi uzrunāja. Ar šmigas palīdzību viss nostājās savās vietās un vakars izdevās.

Šodien uz mērenām paģirām izdevās pat paskriet.

Viena diena laukos ar zāģi, āmuru, dēļiem un naglām, un algotā darba jūgā gūtais nogurums atņemts kā ar roku. Foršs darbs ir visu dienu dzīt naglas grīdas dēļos. Tā ir rupjā grīda, kur milimteram galīgi nav nozīmes, un pret vakaru kārtējie kvadrātmetri ir saražoti. Skaidri izmērāms solis mērķa virzienā (zināms, ka jāsanaglo grīda 11x16 m platībā). Dzenot naglas grīdā 5-6 stundas no vietas, sanāk veikt savus 300-400 pietupienus, tāpēc augšstilbos iezogas zināms stīvums. Tā ir forša sajūta.

Un pa ziemassvētkiem laukos jāuzkurina pirts. Pirms nedēļas ezers bija tipa aizsalis, vakar vairs nē, nu i labi, nebūs āliņģis jācērt, varēs tāpat kāpt +1 siltā ūdenī. Ehhh.

Nu jau apaļu mēnesi nav paskriets itnemaz. Decembra ailītē apaļa nulle! Vāks! Tā ir totāla nolaidība, izlaidība un palaidība.

Vecmāmiņa pa kluso mani bērnībā izglītoja par dažādiem notikumiem iz 20. gadsimta vēstures. Par to viņai bija, varētu teikt, pavisam praktiskas zināšanas, jo bija dzimusi 19. gadsimtā. 1897. gadā, ja gribam būt precīzi, un līdz pat saviem vairāk kā 90 gadiem bija saglabājusi gan skaidru domu, gan labu atmiņu. Gan par revolūcijas laiku Maskavā, gan par zemnieka trekno dzīvi brīvvalstī, gan par bēgšanu 44-tajā. Par to, kas bija pēc tam, gan īpaši nestāstīja. Un protams, amerikas balsi viņa vienmēr klausījās. Dievs svētī Latviju viņa man nemācīja (vismaz neatceros), bet ar lepnumu reiz demonstrēja, kā prot dziedāt ne vairāk ne mazāk kā Боже, Царя храни! Gluži primadonna viņa savos 80+ gados vairs nebija, tāpēc uztvert skaņdarba himniskumu no viņas dziedājumu īpaši neizdevās. Šodien nez kāpēc to atcerējos un diezgan ilgi un aizrautīgi klausījos. Patika!

Aizviņnakt tā lielā vētra lika pamatīgi trūkties. Jo man ir bezrāmj-iestiklota lodžija. Sūdz pēdējais, sevišķi, ja to ir taisījis kāds kantoris Ripo fabrika. (omg, viņu weblapa ir kaut kas īpašs). Lūk kanotris man jau likās aizdomīgs pirms akurāt diviem gadiem, un šopavasar vienā pūtienā norāva daļu ārējās skārda palodzes, un pārējā kļuvusi mēreni nestabila. Un tieši tādā vējā kā aizviņnakt, tā palodze vibrē un dauzās. Visu nakti. bļe. Ā un vēl, pats aizstiklojums attiecīgā vējā izdod tā kā krakšķus, tā kā čīkstienus, kas nakts klusumā ir nejēdzīgi skaļi.

Jā, izvēlamies piegādātājus pareizi, dārgie draugi.

Gribējās arī kaut ko par rozā kostīmiņu iemargot, bet te jau cibā viss pateikts.
Tie demisionāri būtu tā kā vienaldzīgi, pat intersanti, kas te tagad un kā.

Iedzeršu tērvetnieku.

Šodien vienkārši nedrīkstēja nepaskriet. Tikko gan samācās, bet varbūt vēl var paspēt nobaudīt. Kaut kas līdzīgs Spānijas pavasarim, vai. Skrienot bieži domāju, kādos visādos veidos būtu forši mainīt dzīvi. Izfantazēju visādus scenārijus par jauniem darbiem, mājokļiem, dzīvesveidiem, saturīgiem hobijiem, attiecībām ar tuvajiem un ne tik tuvajiem. Un pēc 2h skrējiena ir kļuvis vēl krietni labāk ap dūšu.

Pēdējā laika neveiksmīgākais pirkums ir corcs gumijnieki. Nezinu, kā lai noraksturo vilšanās līmeni, ko viņi sagadā ikreizi uzvelkot kājās. Pirmkārt, viņi ir cieti. Nevis vienkārši cieti, bet pretīgi un idiotiski CIETI. Tas nozīmē, jau uzvelkot kājās cilvēks sāk ciest, un cieš visu laiku kamēr jāvelk nost. Otrkārt, viņiem iekšpusē nav nekāda, pat niecīgākā polsterējuma, kaut vai milimetru biezas auduma imitācijas veidā nav. Tā vietā uz iekšu ir cietas un pretīgas "masējošās" radzītes, akurāt, kā viņu čībās. Tas kopā ar vispārīgo zābaku cietumu rada briesmīgi noberztas pēdas, kāju pirkstus un spilventiņus - kā kuro reizi. Acīmredzot, ražotājs uzskata, ka gumijnieki cilvēkam nepieciešami uz 10 minūtēm, maksimums, bet ja dodies uz pāris stundām sēņot, vai uz pusdienu pastrādāt mežā, tu es naturāli iekritis. Tipiski ir, ka šie velnišķīgie gumijnieki cilvēkam vienkārši novelk zeķes, vēl kājās esot. Un visbeidzot, kad tuvojās laimes brīdis - cerība zābakus novilkt, tu esi riktīgi un pamatīgi iekritis, patiesībā, totāli pazudis. Jo zābakus novilkt nevar. Tie vienkārši neslīd nost no kājām, jo viņi ir, ibio, cieti un bez polsterējuma, un gumija pret zeķi vai pret pliko miesu (jo zeķe ir nafig novilkusies jau zābakā) ne-slīd. Lūk, lai tas izdotos, nākas nedabīgi sasprindzināt apakšstilba muskuli, lai iztaisnotu pēdu balerīnas cienīgā veidā, kas tik normālam cilvēkam kā man, vairākkārt beidzies ar krampi apakšstilbā. Un tas par vairāk kā 30 latiem. 30!, kaut mīkstiem un gaumīgi polsterētiem gumijniekiem būtu jāmaksā pieci septiņdesmit, maksimums. Nepērciet crocs gumijniekus, dārgie draugi!

Izlasīju virsrakstu Starptautisko ekspertu komanda Sīrijā iznīcinājusi raķešu kaujas galviņas, gribēju jau ziņu uz pretpret sūtīt, tad palasīju tālāk un kaut ko nesapratu:

«Šodien ir pirmā ieroču iznīcināšanas diena, kad, pārbraucot pāri ar smagajām automašīnām, tiks iznīcinātas raķešu kaujas galviņas, aviācijas ķīmiskās bumbas un mobilās un statiskās ķimikāliju jaukšanas un ieroču uzpildes iekārtas,» svētdien pavēstīja kāda vārdā neminēta informēta persona.

nēnu, cerams visiem tur viss kārtībā un visi ņems un tās 1000t zarīna un iprīta ar samagajām mašīnām sabraukās kā nākas...

Ir tikai daži iemesli, kāpēc to nevar:
1) nav spēka, trūkst elpas, vispārējs nogurums, smagas kājas un nespēks, kas ekstrēmā gadījumā kļūst par punktu (2)
2) no piepūles sasniegts vairāk vai mazāk akūts veselības traucējums, kā sāpoša kāja, vēders, reiboņi, slikta dūša, caureja
3) zajobs

un tas ir viss, nekā vairāk.

"Tie tur" tika sagriesti glītos medaljonos un ar sāli un pipariem pannā uzcepti.
Pasniegti un apēsti kopā ar vārītiem kartupeļiem un gaileņu mērci (pie vella, kādu tur mērci, kārtīgs gaileņu biezenis ar mazliet saldo krējumu).

Viss garšoja ļoti. Pagaidām jūtos labi, cerams tur nebija kaut kādi noteikumi, cik stundas jāvāra medījuma gaļa, lai būtu droši.

Kamīns sprakšķ, skan, protams, latvijas radio 2, un dzeru šķīstošo kafiju un uzkožu mielasta atlikumus.

Domāju, ko lai dara ar saviem pautiem, kuri stāv ledusskapī. Uzreiz divi pāri - vieni brieža, otri mežacūkas, to bērnības drauga tētis, mednieks atsūtīja kā sveicienu dzimumdienā.
Nez, kuri būs garšīgāki. Laikam jāpgūglē receptes...

Vārdu sakot, mīlīši, es te vakar mazu PB izspiedu latviešu klasikā.

Iekšējais dialogs bija augstākā mērā trauksmains, jo sākt ar 15s/km ātrāk par tipa plānoto tempu normālā gadījumā būtu smaga taktiska kļūda, ja ne totāls analfabētisms. Otrs dialogā pārstāvētais viedoklis bija par to, ka saules un mākoņu stāvoklis ir, iespējams, ideālākais redzētais. Kā arī, ja nu vispār šis izrādas mūža nozīmīgākais skrējiens, jo tak nav jau mums te 20 vairs un iekšējā motivācija ir tomēr galīgs resurss. Tā arī skrējām zobus sakoduši, un īsti bēdu nezinot līdz pat 30km. Tad jau nācās bišķi atlaist, bet temps nemaz i nesabruka, vien atgāja uz "tipa plānoto". Sāpju slieksnis ceturtajā aplī bija pietuvojies, jo tik "jocīgas" kājas sen (vai vispār) neatceros apsaimniekojis savā rīcībā. Pie tā visa, spriežot pēc rezultāta, esmu bijis pavisam frišs skrējējs uz vispārējā fona, jo tikai pēdējā ceturtdaļā vien izdevās savus 13 līdzcensoņus pārspēt, un zaudēt tikai vienam.

Lauku maģija. Noguli 10 stundas no vietas un pamodies svaigs un atpūties. Tā ir varena bērnu dienu sajūta, gandrīz jau izzudusi. Nogulēt 10 stundas pēdējā laikā reti gadās, un tad pamosties uz sajūtu tāds paburzīts. Laukos pavisam cita lieta, es teiktu.

Daunšiftings ar pārcelšanos uz laukiem, teledarbu, utt. Tā būtu nopietna attieksme pret sevi un dzīvi, nevis te lauzīt galvu par kādu ne būt urbānā mājokļa apgreidu.