Obser Ver

Šis bija taupīgākais pusmaratons. Izrādās, ka arī taupīgi skrienot pēc 19. km nekāda spēku rezerve vairs nav. Tas ir neizmērojami svarīgs atklājums plānojot taktiku nākamajam (8.!) pusmaratonam:) Interesantais, ka taupīgākais nebūt nav arī lēnākais.

Pasākums šķiet sasniedzis jaunu organizatorisko vijumu. Tu cilvēks gribēdams paskriet, aizej uz savu tusiņu, bet nonāc kaut kādos dziesmusvētkos. Pirms starta 20min gaidīt rindā uz wc un pēc finiša 30min uz mantu glabātuvi ir blakusparādība "skriešanas svētkiem". Kad pēcāk līvu laukuma alus sētā ir ieņemta pozīcija, lai varētu vērot nākamos pasākuma numurus (garām skrienošos finišētājus), viss atkal ir feini. Jaunais koncepts: maratonista smaids. Parasti novērojams cilvēkiem pēc 40km skrējiena, tipiski, ar nedabīgi saviebtiem mutes vaibstiem un atieztiem zobiem.

5km skrējēju masa iestrēga un apstājās kaļķu ielas šaurākajā vietā, tur biški aiz krievu teātra. Visi tomāti, pingvīni, līgavas, spermatozoīdi un pārējie minimaratona skrējēji draudzīgi stumdījās blīvā masā, kopā ar tiem, kas finišēja pilno maratonu ap 4h20+. Tik feini vairs nebija, kad tieši ap to vietu izslēdzās viens 10km distances avangarda censonis. Diezgan briesmīgs skats, kā cilvēkam palēnām sašļūk kājas, krīt ciet acis, a viņš tik mēģina turpināt skriet, līdz saļimst. Trases uzraugi un policisti gaidīja ātros savu pusstundu(!). Pa to laiku cilvēks palēnām atnāca atpakaļ saviem spēkiem.

Jātaisās vien būs uz rītdienas skrējienu. Vispirms būtu jāatrod pulsametra josta, kuru pirms kādas nedēļas trīsgadīgais nēsāja pa māju. Bez tās skrienot jūtos kā orientierists ne nu gluži bez kartes, bet bez kompasa noteikti. Pusotru nedēļu nav normāli skriets, cerams, ir iespējams sacensībās skriet treniņa modē, to tad rīt izmēģināšu. Vajadzētu noskriet tik ātri, lai pasaules labākais laiks pusmaratonā nebūtu vairāk kā 2x ātrāks, vai vismaz, lai mans pusmaratons būtu ātrāk par pasaules labāko laiku maratonā. Tā pavisam bez azarta šoreiz.

Esmu sveiks un vesels, tik pakaļa noberzta. Mazāk kā divās stundās nodedzinājis 1700kcal. Vidējais pulss 179, kas laikam nav īsti "vecumam atbilstošs", bet tas nozīmē, ka pasākums patiesībā bija bez kompromisiem.

Šoreiz trasē tikai viens kritušais, un finišā tik minimālistiska dizaina medaļas, kā nekad agrāk.

Tajā laikā, kad sporta lietpratēji šodien grauzīs nagus pie hoķa spēles Tv ekrānā, daži citi acis pārgriezuši riņķos pusmaratona distanci biķernieku aplī. Pie tam, nav gaidāms, ka biķernieku tribīnes šodien lūzīs no skatītāju pārpilnības. Sporta līdzjušana tomēr pavisam nepareizā gultnē aizgājusi, es jums teikšu. Kāpēc tā sanāk, ka par hokeju 1000km attālumā uztraucas masas, bet iespēju klātienā paskatīties, vinnēs šoreiz Florošeks vai Višķers (vai kāds vēl pavisam cits), neviens pat nopietni neapspriež. Beigu beigās, kāpēc ir jāfano par eliti? Tautas klasē ir milzums daudz tādu, kas skrien tieši pa vidu, viņi mēdz noskriet labāk vai sliktāk un savstrapēji viens otru šad tad apsteigt vai pazaudēt. Teiksim, Alfrēdiņš un Zigmundiņš vienmēr finišē V40 grupas pašā vidū, un savā starpā ir izteikti konkurenti. Avīzēs nav ekspertu vērtējumu, kuram no viņiem nākamajā pusmaratonā ir lielākas šances. Neviens neanalizē, ka Fredis pa ziemu ir riepu uzaudzējis, toties Zigim aizvakar lielā drope bijusi, tāpēc lietainos un vējainos apstākļos, uzvarēs Fredis, bet saulē - Zigis. Bet par Rēdliha un Dārziņa traumām pilni portāli pieraudāti...

Vārdsakot, drīkst paturēt īkšķus:)

Skrienam, skrienam!

Ar trenēšanos švakāk nekā cerēts, bet šosezon paspiedīsim uz sacīkstēm. Varbūt kādās piepeši izdodas trāpīt labā formā. Tā piemēram, maijā vien ir apaļi divi pusmaratoni Rīgā, pirms jāņiem Ventspilī, jūlijā Liepājā, augusta sākumā Kuldīgā. To visu es baigi gribu. Un vēl es baigi gribu Helsinki city maraton augusta beigās (ups, tas tak tas uz burtu m.). Un tad vēl septembrī Valmierā pusmaratonu, kā arī jāatrisina lielā dilemma, vai oktobrī skriet Siguldas pusmaratonu, vai nedēļu vēlāk Siguldas kalnu skrējienu. Trekni gan, es jums teikšu.

Lieldienu ieskaņa ar pirts sezonas atklāšanu. Baudījām kūpinātu bebra cisku, un pie pirts uz nagliņas tagad karājas trofeja - bebra aste. Arī nožāvēta, pie tam atgādina ļoti smalku aksesuāru bez acīmredzama pielietojuma. Bebra aste ir kārtējā latviešu nokija, es jums teiktu, neviens tak vēl nav sācis ražot aifonu maciņus no bebru astes ādas, a velti, velti. Vārdsakot, bebru nenobendējām paši, bet atveda draugs, kuram tēvs mednieks, bet šoreiz tas nebija arī viņa roku darbs. Drauga tētis bija nožāvējis sava medību kolektīva guvumu.

Un vēl, dzīvē nākas nodarboties ar ārkārtīgi neparastiem darbiem. Piemēram, sausās atejas bedrē iekrīt ezis, patiesībā divi. Traģikomiski. Ļoti sarežģītas glābšanas operācijas rezultātiā, vienu izglābt neizdevās - bija jau beigts pie stāvokļa sākotnējās konstatācijas.

Astoņdesmito gadu beigās bridžam piemita aizliegtā augļa pavisam neliela piegarša. Tiešām, pavisam neliela. Jo "process jau bija aizgājis" un kārtis rokās vairs netika automātiski uzskatītas par skolnieka nodarbošanos ar azarta spēlēm. Īsti nav zināms kādas tam varēja būt sekas, bet visi zināja, ja skolā pieķers labi nebūs (kārtis toč atņems!), un policejiskā valstī prātīgie cenšas neizmēģināt, ko tik visu varas pārstāvji viņiem varētu piespēlēt. Tātad, priekškars bija kritis un bridžu tagadiņ varēja spēlēt sakot, ka nodarbojamies ar sportu.

Līdz sportam tur bija patālu, bet solīšanā un izspēlē ielauzīties sanāca. Pēc skolas beigšanas dzimtajā mazpilsētā tika atklāts spēcīgs bridžists-amatieris, viņš arī vietējās kaimiņskolas direktors. Bridžs nonāca jaunā līmenī, tagad kļuva skaidrs, kā šlemus nosolīt. Tikām līdz Steimana konvencijai - jautājums par mažora četrinieku pie beztrumpja sadalījuma. Ar izspēli gan progress (ja vispār bija) bija krietni lēnāks, tāpēc arī līdzdalība pāris turnīros beidzās ar vidēja mēroga izgāšanos.

Sportiskā plāksnē bridžs deva pavisam viduvēju rezultātu, toties sociālajā notika zināms uzrāviens. Izrādās, ka bridža spēli var harmoniski savienot ar krietni grādīgu dzērienu lietošanu. Tie bija agrīnie deviņdesmitie, un nebija pieņemts raukt degunu arī tad, ja galdā nonāca tīrs klavierdzēriens. Tad skolas direktora dzīvesbiedrene - jauka un atsaucīga būtne - padzina cienījamos bridžistus no sava dzīvokļa, un spēle turpinājās netālās skolas direktora kabinetā. Spēles beigu stadijā tika solīti tikai šlemi, parasti ar rekontru.

Laiki strauji mainījās, skolas direktors sen vairs nav skolas direktors, un bridža censonis uzmētā pa roberim labi ja reizi piecos gados, lai konstatētu smadzeņu darbības īpatnību - izstumt dziļākos slāņos ne pārāk pielietojamu bagāžu.

Pieņemsim, Tu, jauns lauku censonis, vēlies uz savu roku uzkačāt līmeni mežā saimniekošanas jomā. Ātri vien atrodi SIA "Meža un koksnes produktu pētniecības un attīstības institūts” (aka Ēkoks) lapu, tur atklājas (šito laimi!) viņiem ir tālkizglītības sadaļa, un(tadā) Tālmācības Platforma ar sagatavotiem dažāda veida mācību kursiem. Var nojaust, ka Platforma paredzēta visiem un ikvienam, ņem tik materiālu un mācies vesels.

Jāsaka gan, Platforma nav pārak smuka, bet jaunam censonim tur izdodas tīri veiksmīgi reģistrēties un pat saņemt automātisku ziņu no Platformas, sak paldies, ka reģistrējies, ar jums kontaktu uzņems administrators pats personīgi. Nu, smuki jau nav arī šis, bet lai būtu. Mežiniekiem tāda Platforma būtu pavisam piedodama lieta. Mēnesi pēc šī gadījuma censonis nolēma apvaicāties, kur tad ir tas kontaktu uzņēmējs, un sestdienas rītā nosūta kautrīgu jautājumu kantora fīreram. Pēc pusstundas pienāk ziņa no Tālmācību portāla administratora, paldies, ka reģistrējies, pasaki tik kādu kursu vēlies (mehatroniku, ko gan citu!), kontaktu uzņems pasniedzējs. Vēl pēc mēneša censonis nolēma apvaicāties, vai gadījumā no viņa vēl kas tiek gaidīts, un nu jau atbildes nav vēl vienu mēnesi.

Un vēl, skumji, ka pa šo mēnesi, kamēr neviens nav atbildējis, no ē-koka lapas pazudusi saite uz Platformas lapu (to droši zinu, jo līdz Platformai aiznavigēju caur linkiem, tagad var aiziet tikai zinot adresi).

Jā, un protams, Platformas lapeli rotā zili-zeltaini-zvaigžnotais karogs ar paskaidrojumu skaidrā svešvalodā: "This project is funded by the European Union". Izskatās pēc riktīgi inovatīva ES projekta.

Pāris gadus atpakaļ pa kādu no televīzijām gāja [idiotisks] krievu seriāls, kurā darbība norisinājās kādā nesaprotama izmēra un profila uzņēmumā. Lai skatītājiem būtu vērts nagus grauzt, iedomātajā uzņēmumā [kāds pārsteigums] visu laiku tika vērptas intrigas, un labie ar ļaunajiem mainījās ar varas pozīcijām teju pa pāris reizēm katrā sērijā. Kas labajiem un ļaunajiem bija kopīgs, tiklīdz kāds tika pie varas, tā savam jaunajam padotajam uzreiz deva signālu, kurš ir mežā galvenais ar standarta frāzi, vien mazliet variējot ar vārdu izkārtojumu: "Priņesi mņe otčoti!". Sākumā izklausās interesanti, vēlāk jocīgi, beigās nožēlojami.

A izrādās, scenārists tolkom glagoļit, tā domāju sacerot jaunajam aizjūras priekšniekam jauno mēneša atskaiti. Ko gan citu viņš var paprasīt būdams aizjūrā un pēc pirmā mēneša jaunajā pozīcijā?

Tas ir īpašs amnēzijas paveids, kad tieši vīnu nosaukumi izkūp no galvas, arī tad, kad cieši apņemos - šo foršo vīnu noteikti vajadzētu nopirkt vēlreiz. Bet kur tu nopirksi, ja nav ne jausmas, ko tieši vajadzēja pirkt. Un tagad varētu gadīties viens izņēmums. Sestdien ciemā ejot izskrēju cauri veikalam un paķērās līdzi Argentīnas (he!) vīns, kura nosaukums izlasījās vienkārši un saprotami Laša Miza. No širaza. Gūgle translate saka, ka la chamiza izrunājas bišķi savādāk.

Garšoja tīri labi un tā sanāca, ka viens pats ap 2/3 pudeles izlaku. Paģiru no tāda nieka nav, bet kaut kā sagadījās, ka uznāca 3 dienu iesnas un, lūdzu, skriešanas pauzīte klāt ne saukta ne aicināta. Vispārībā, tie ir divi mani īstenie skriešanas ienaidnieki - paģiras un iesnas.

Skriešanas sezona joprojām ir pašā rītausmā, un, kā jau viss savā sākumā, izskatās ļoti cerīga un daudzsološa. Šādos brīžos nav ne mazāko šaubu, ka viss dzīvē ir iespējams, gan 2000km gadā būs paveicami, gan 300km kādā mēnesī varētu sanākt, gan 100km kādā nedēļā izdoties. Paģiras un iesnas nebūs nekāds traucēklis, slinkums man nepiemīt principā un traumas ir tikai citiem, nevis man.

Tik maz vajag, noskrien 15km pa lentu, un jau kā sapīpējies:)

Man tagad ir zābaki. Patiesībā, Zābaki.
Lieli, smagi, ērti, silti, diezgan ūdensdroši, ar kādiem pavadīt visu dienu mežā vienkārši prieks.
Mežā sniegs līdz p..uslieliem, a es savos zābakos ar bahilām jūtos un darbojos kā tanks.
Koki krīt kā pļauti, līdz no zariem krītošā sniega mitrums saskaras ar sviedriem un mugura arvien vairāk sajūt vēsumu.
Gan jau citudien atkal paspēs, nav nekāda te mēneša slēgšana, vaizinies.

Dienas prieks epastā no apdrošināšanas aģenta:

Atbildot uz Jūsu jautājumu par koka zāģēšanu, ja tas rada bojājumus kaimiņam, vai kaimiņa īpašumam - jā, tas ir apdrošināšanas gadījums.

Līdz šim biju uzskatā, ka apdrošināt var tikai civiltiesisko atbildību, bet te gandrīz vai piedāvā arī kriminālatbildību apdrošināt:) Baigi skerī būtu, ja tāds pakalpojums pastāvētu

Lūk, lūk: Arī Repše būs pētnieks 'Mākslīgā intelekta fondā'

Īsumā tā.

Nu tur 20 gadu pauzīte sanāca, bet ar gribu un Lielu Darbu (un milzīgu intelektu, dabīgo, domājams) visu iedzīs pāris mēnešos. Galvenais ir aicinājums, tā teikt. Čoma Vaļeras nauda gan jau kādam gadam (2, 5?) pietiks, bet pa to laiku pētniecības rezultāti jau būs tik satriecoši (vismaz vienkārša zīdītāja smadzeņu jauda!), ka pie fonda durvīm riska kapitālisti rindām vien stāvēs.

"Viņam tas šķiet perspektīvi." - galvenais pētnieks par virziena izvēli un iespējamo rezultātu īpaši atbildīgs nejūtas. Bet tas nekas, te jau investors par savu naudu pērk loterejas biļeti uz lielo laimestu "sabiedrības ieguvumi no sekmīgiem pētījumiem varētu būt nenovērtējami"

Mož tomēr gleznot?

last.fm trial manā radiostacijā tādus hītus dod, ka tūlīt nenoturēšos un samaksāšu. 3$ mēnesī par gaumei tik atbilstošu piedāvājumu ir sīkums. Turklāt esmu pārāk slinks lai interesētos par kaut ko jaunu (vai vecu) un meklētu.

Vakar pirmo reizi mūža paskrēju pa gumijas lentu. Tā lūk, pirmais solis ceļā uz bezalkoholisko alu un gumijas sievieti jau sperts. Nebija tik slikti, vienīgi tas bezvējš nepavisam nedzesē, un (cerams tāpēc) pulss baigi nepaklausīgs (lasi - uzleca maita augšā un nācās skriet baigi lēni). Biju nolēmis šodien atkal, bet tad iejaucās personīgais sevis žēlošanas velniņš, ka nevajag jau uzreiz forsēt katru dienu un vispār no rīta tāds nogurums jūtams. Starp citu, tas laikam arī uz vecumu, ka mostoties sen neesmu juties žirgts un spirgts, bet gan tāds pusslims pusapdauzīts. Un tā nolēmu sevi pasaudzēt, un rau, tieši pēc stundas no noguruma vairs ne vēsts, tik škrobe par nosačkoto rīta skrējienu pa gumijas lentu.

Ziņoju no norises vietas, ka sociālais eksperiments ir gandrīz izdevies. Nēnu, kā eksperiments šis pasākums ir pilnīgi noteikti izdevies, pēc definīcijas, tā sacīt. Pozitīvais, ka atsaucās veseli divi domubiedri, kaut pirmās 5 minūtes izskatījās, ka talka šoreiz būs stipri individuāls pasākums (kāpēc ne?). Tā ir pavisam jocīga sajūta, kad it kā centies sevi par pasākuma stūmēju iepozicionēt un redzi, ka pasākuma pilnīgas nobrukšanas varbūtība ir krietni materiāla. Piemēra rādīšana ir trenējama iemaņa, es teikt. Te vēl jāsaka, ka trijatā stundas laikā var norakt nenormāli daudz sniega, ko noteikti rīt (kāds naivums) pamanīs visi skeptiķi/pie TV dirnētāji. Grūti vien spriest, cik tieši vīlušies bija pārēji talkas dalībnieki (čo, to jesķ eto ta TALPA?), vai tomēr nepiedēvēt laikabiedriem spēju gūt prieku no sabiedriski derīga darba ir prasts snobisms?

Sētniece neparādījās, d...a tāda, bet par to, ka mana lāpsta pilnīgs mēsls, tur nu viņai taisnība.

Piekāru pie ziņojumu dēļa kāpņu telpā "Šodien pagalmā sniega talka". Apriebies, ka sētniece nevelk, redzēs, cik vēl no ~100 mājsaimniecībām tas uzrunās. Pirmais fīdbeks no sētnieces jau bija, ieraugot manu instrumentu "Počemu takuju plohuju lapatu kupil?! A?".

Dombrovska vecgada uzruna. Vai tiešām viņa birojā nav neviena, kas spētu izdomāt ko gadījumam atbilstošu? Atskaites ar cipariem reportē, ja to priekšnieks pieprasījis, te tā acīmredzot ir paša izvēle. Varbūt tas tikai gaumes jautājums, vai tomēr parasts fail?

Zatlers ar kārtējo vairošanās aicinājumu bija ciešamāks. Sagaidām skaļus protestus a la "valstij jau bērni nav vajadzīgi!" un vispār, lai vairojas tie, kas grib, nevis kāds te dod mājienu, ka tas teju vai pienākums. Kopā ar Ķīļa apokaliptiskiem scenārijiem, ka savi bērni būs teju vienīgā cerība vecumdienās nenosprāgt badā, un uz ksenofobiju spēlējošām sociālām kampaņām ("tavi četri bērni vai 400000 imigrantu?") var pat bišķi nostrādāt.

Vecgada vakars pie zilā ekrāna tomēr uzvelk. Labi vēl, pirms tam Freža koncerts, un pēc tam kaut kāds LTV top 40, kurš izrādījās krietni paciešamāks par kādu potenciālu mega "vecgada šovu". Pat, ja šo Topu iekvalificētu par fail, tas vismaz ir fail neiztērējot megabudžetu. Noskatījos līdz pašām beigām.

Gada ceļojums ar puikām uz Stokholmu, gada atgriešanās - trips ar kolēģiem uz Amsterdamu.

Gada veiksmīgākais skrējiens - 34km treniņš ap 6min/km. Un vēl, dārgie draugi, piebildīšu, ka savos treknajos gados, ap 2007., noskriet bez apstājas spēju apmēram minūtes 3-5, un visumā piekrītu, ka uztrenēties līdz pusmaratonam ir pa spēkam katram, ja vien nevajā kāda hroniska sāpoša trauma. Ar sāpēm nevajag.

Gada piepūle - 42,195km vienā rāvienā. Augstu latiņu pārlēkšana samazina motivāciju, un joprojām domāju, ka skriešana ar sāpēm nav mans sporta veids. Citi melš, ka ekstrēmie sportisti zin, ka savādāk nevar un jau pirms starta ielieto pretsāpju ķīmiju. Bulšits.

Gada bilancē ir 1336km, vienīgi 40. nedēļā nenoskrēju nevienu km, kā arī izskatās, ka 52. arī izkritīs. Skriešana nedrīkst traucēt iedzeršanai, jau tā man viņas reti. Un tā labā ziņa, ka par veselību nebūtu īpaša iemesla sūdzēties (8x nedēļā joprojām ir OK, tam gan vajag atvaļinājumu).

Ar ko pa īstam paveicies, tas ir darbs, kā arī garīgās veselības dispozīcija, kas ir pavisam pozitīva.

Nākamgadam neko neapņemšos. Priecīgu visiem.