pavasara dvesma
vīrs pameta mani uz 3 dienām vienu. ko man tagad tos sparģeļus sev vienai vārīt, štoļi?

lai ko es arī kādreiz par lauku dzīvi nebūtu teikusi vai domājusi, tā tomēr IR bauda siltā pavasara rītā aizbrist basām kājām pa zālīti līdz solam un SAVĀ dārzā iedzert kafiju. tas nekas, ka tepat aiz žoga tipogrāfija, bet pāri ielai laku rūpnīca. ir pat bauda nest savus "zaļos" atkritumus līdz komposta kaudzei un uzmest īpašniecisku skatienu zālājam vai dīgt sākušiem lociņiem.
ja vien tie sasodītie truši atstātos un beigtu mēģināt rakt katakombas zem manām abām zemenēm :( jā, mūs apsēduši truši! kopš Karlo vairs neuzmana teritoriju, palikuši pavisam nekaunīgi. izbradā zālaju, nosper putniem domāto ēdienu, mētājās ar nopļauto zāli un mēdās gar logiem :(