Šodien piecēlos nedaudz agrāk (12:00), lai varētu aiziet ciemos uz akadēmiju, kur notika jauno telpu atklāšanas pasākums. Man tika piebikstīts, ka minēju, ka būs ieraksts par manu darbu, bet tas līdz šim vēl nav īstenojies.
Atklāšanas pasākums bija jauks – ar mūziku, kliņģeri un Ušakovu kā galveno viesi no Rīgas domes, kas sponsorēja rekonstrukcijas darbus. Studējošo pašpārvaldei beidzot ir normāla izmēra telpa, kur pulcēties un glabāt savu mantību. Siena ar logo šobrīd izskatās tāda neveikla, bet gan jau kaut kad atradīsies kāds grafiti mākslinieks, kas to varēs uzlabot. Ekrānā gāja slaidšovs ar bildītēm - daudzas bija vai nu manis fotografētas vai es tajās parādījos kā tēls. Tāda viegla nostalģija uznāca. Ja/kad atgriezīšos akadēmijā, visdrīzāk pašpārvaldei laika man nepietiks, bet kas to lai zina.
Tad par to darbu. Jau mēnesi strādāju par ceļojumu aģentu firmā, kas bāzējas Sanfrancisko, bet kurai zvanu centri ir arī Rīgā, Kijevā un Sebu (Filipīnās). Gan kolēģi, gan klienti ir no visas pasaules. Komandā ir gan uzbeki, gan meitene no Jamaikas. Pirmajā darba dienā bija jauks pārsteigums, ka komandā bija divas meitenes no akadēmijas. Tagad gan palikusi tikai viena. Darbs notiek maiņās, bet galvenokārt notiek pielāgošanās ASV, tādēļ Rīgā tās ir nakts maiņas. Es strādāju no 22:00 – 6:00. Ir cilvēki, kas ir ieradušies pirms manis un dodas mājās pēc manis. Rīgā ir apmēram 200 darva vietiņas. Liela cilvēku mainība. Pirms tam bija divu nedēļu intensīvās apmācības, kurās mācījāmies darboties ar GDS sistēmu Apollo. Tāda programmiņa, kur ir darbs termināļos. Izskatās tā it kā es no datoriem saprastu vairāk nekā tas ir patiesībā. Mācījāmies arī, kā runāt ar cilvēkiem pa telefonu.
Ikdienā tas notiek tā, ka zvana cilvēki – amerikāņi, kanādieši, kas vēlas kaut kur doties atvaļinājumā vai indieši, filipīnieši, cilvēki no Āfrikas vai no kādas citādas jocīgas vietas, kas vēlas paciemoties no ASV uz kādu laiku paciemoties mājās. Viņi grib tikt pie biļetēm, kas mūsu firmas mājaslapā tiek reklamētas kā daudz lētākas kā citur. Cenas ir īstas, bet ar pamatīgiem ierobežojumiem, kurus ir cilvēkiem grūti īstenot dzīvē. Es tad meklēju labākos lidojumus un mēģinu cilvēkiem pārdot. Neveicas vēl tik labi kā gribētos, bet vismaz reizēm sanāk. Bailes no runāšanas pa telefonu ir tikpat kā beigušās. Vēl es līdz galam nesaprotos ar automātiskajiem atbildētājiem. Latvijā pie tādiem nav pierasts, bet tur tā ir normāla ikdienas prakse.
Alga tiek maksāta tikai un vienīgi kā procenti no pārdotā. Ja neizdodas neko pārdot, tad sanāk, ka par laiku, ko esmu pavadījusi darbā, naudiņas saņemu mazāk kā Maksimas kasiere. Ir gan apkārt arī cilvēki, kas katru mēnesi tiek pie vairāk kā 1000 naudiņām. Kopumā ilgojos pēc nedaudz lielākas stabilitātes, lai var normāli plānot savas finanses. Nodokļus šeit arī man jāmaksā pašai.
Sākumā domāju, ka darbs nakts maiņā ļoti bojās manu miega režīmu, bet nemaz nav tik traki. Kopumā jūtos daudz labāk izgulējusies kā tad, kad varu gulēt kad gribu, cik gribu. Rīts mans sākas ap kādiem diviem. Nedaudz saules gaismas paspēju noķert. Iespējams pat vairāk kā tad, ja strādātu normālu cilvēku darba laku, kad uz darbu pa tumsu un atpakaļ arī.
Šorīt pārrodoties mājās mani sagaidīja jauks pārsteigums. Ieslēdzu gaitenī gaismu, aizgāju padarboties pa virtuvi un vannas istabu. Kad atgriezos pie gaiteņa gaismas slēdža ar līmlenti bija pielīmēta kastīte ar man mīļām konfektītēm. Murr ^^
Piektdien, sestdien, svētdien būs saulgriežu nometne ar kopas biedriem kādā viesu mājā Madonā. Gaidu ļoti, ļoti.
