The · Nightqueens · Game


Smarža

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Pamodos šorīt pārmaiņas pēc Ogrē, nevis Rīgā vai Olainē. Neliela, mājīga sievišķīga istabiņa. Rīta kafija, sarunas, pastaiga līdz autobusa pieturai, kas citā pilsētā ir diezgan patīkama. Saulīte sejā, ledus vēl zem kājām. Man kerzas, viņai papēžzābaki, tāpēc pastaiga nav pārāk ātra, bet nekur jau arī nav jāsteidzas. Man skaisti zaļi nadziņi, uz kuriem uzziedējušas nedaudz bērnišķīgas puķītes. Cilvēki autobusā nedaudz smaidīgāki kā ierasts – galu galā 8. marta smarža virmo gaisā.

Zinu, ka viņš basto pirmo lekciju. Pieņemu, ka viņš dosies uz otro, kas varētu būt ne tik garlaicīga kā pirmā. Izkāpju no autobusa. Rīga smird. Smird pēc dūmiem. Smird pēc belašiem. Smaržo pēc puķēm, kuras šodien tiek tirgotas uz visiem stūriem pat, ja telpa vai laukums ir apaļi. Tulpes. Samērā skaistas puķes, bet kaut kā viņām pietrūkst. Tās izgrezno pagaidām vēl pelēcīgo pasauli, bet nespēj to piepildīt. Lai piepildītu, ir nepieciešama smarža. Rozes, frēzijas, ak, frēzijas, hiacintes, kāda ne tik grezna narcise, maijpuķītes, puķuzirnīši. Laikam tagad visiem skaidrs, kādi augu dzimumorgāni man patīk vislabāk. Tuvojoties mājām pēdējo kvartālu noeju gandrīz skriešus, cerot viņu ātrāk sastapt. Negribējās jau nemaz vakar braukt prom, bet tomēr mana pasaule ir daudz plašāka un tajā nav tikai divas zvaigznes, kas riņķo viena ap otru.

Pie durvīm viņa kurpju nav… mēteļa nav… somas nav… meh… un es naivā cerēju.

Pēc kāda brīža atnāk sms. Laikam jau kāds apsveikums sieviešu dienā. Tā ir no Viņa. „Nice choice of song :*”. Savādi. Ienākot istabā, man uz austiņām mūzika skanēja. Pieņemu, ka viņš sēž augstskolā un skatās manā last.fm profilā. Tikai kāda suņa pēc viņam to vajadzētu darīt. Aizsūtu viņam sms ar jautājumu. Pēc kāda brīža seko atbilde, pirms kuras sadzirdu savādu skaņu no manas aizgultes. Manu paskatīšanos tur pavadīja dziesmas, kuru pēdējo klausījos, pirmās skaņas, kas tiek atskaņotas no mobilā telefona. Tas ir Viņš ^^ Viņš un visas viņa mantas, kuras viņš bija noslēpis. Šis nav vienīgais pārsteigums – tam seko kino biļešu parādīšana. Filmas sākums pēc nepilnas stundas. Apēdu savu brokastu banānu un dodamies. Pa ceļam piekāpjam optikas veikaliņā, kur viņš iegādājas kontaktlēcas viendienītes un es lēcu šķidrumu. Jau kādu ceturto vai piekto dienu pēc kārtas dzīvojos ar pagarinātās lietošanas lēcām acīs. Ir tik burvīgi no rītiem pamosties, pāris reižu samirkšķināt acis un redzēt. Nekādas brilles, nekādas lēcu likšanas iekšā un vakara ņemšanas ārā. Apskaužu ļaudis, kam ir perfekta redze. Lai arī vispār ir labi tā kā ir – vismaz redzu atšķirību un varu daudz labāk novērtēt pasaules krāsas, asumu, dziļumu, kad uz kādu laiku šī spēja ir ne gluži liegta, tad ierobežota gan.

Pirms filmas uzzinu, kāpēc mēs devāmies tieši uz šejieni. Cukurvate ^^ Iepriekš biju čīkstējusi, cik ļoti gribētos šo brīnumu izbaudīt. Otrs variants, kas viņam iešāvies prātā, esot bijis zoo, bet tur cilvēki, kas runā ar cilvēkiem pa telefonu esot nelaipni un neatsaucīgi un vispār tur tagad cukurvates piedāvājumā neesot. Izvēlos zilzaļo ar kazeņu garšu. Filma, uz kuru mēs esam atnākuši, ir Sanctum. Uz kino, manuprāt, ir vērts iet, ja piedāvājumā ir kas krāšņs vizuālajā ziņā, it sevišķi 3d, kā tas ir šajā gadījumā, vai arī tas ir kāds kinofestivāls, kur tiek rādītas filmas, par kuru eksistenci es citādāk nemaz neuzzinātu. Filma ir jauka. Ir gards popkorns. Pieliku tik nedaudz par daudz garšvielu. Ir lielā kola uz mums abiem. Rodas pamatīga vēlme atvieglināties kādā konkrētā telpā. Liela, tiešām ļoti liela vēlme. Filmas sižets tiek risināts alās. Alās, kur tek ūdens. Tek, tek un tek. Un viņi nirst. Un tās skaņas. Un jā, vispār laba filma, bet tas ūdens! Visi nomira, viņš izdzīvoja. Laimīgas beigas, laižam prom. Cik burvīgi.

Ko tālāk? Ejam uz tirgu! Neesmu centrāltirgū bijusi kopš iepriekšējā mana cibas ieraksta, kas bija tieši par šo notikumu. Man tur tik ļoti patīk ^^ No sākuma visādas drēbes un, un somas. Hmm, somas… Es jau kādu laiciņu meklēju sev jaunu somu. Manas prasības, manuprāt, nav pārāk augstas – landscape virziens, gara pleca lence, tik liela, lai varētu ievietot kādu a4 formāta priekšmetu, melna vai sliktākajā gadījumā tumši brūna un nemaksā vairāk par 30Ls. Manuprāt, diezgan pieticīgas prasības. Pagaidām esmu atradusi tikai vienu, kas gandrīz atbilst visām prasībām – tās cena ir 105Ls. Priekš somas, tas ir krietni par daudz. Lai atrastu savu lielisko somu, savus meklējumus visdrīzāk turpināšu tirgū vai vīriešu veikalos. Šodien tirgus variants neies cauri, jo man nav pietiekami daudz skaidras naudas līdzi. Jāiziet caur puķu aleju. Tur šodien, protams, ir vislielākā drūzma. Patīkami iziet cauri jebkurā gadījuma. Skaisti. Ū, daudz, daudz tējiņu un kaltētu garšaugu. Es gribu, es gribu Visu! Nu labi, vismaz kādu tēju. Ū, lakrica, ū liepziedi, ū kliņģerītes. Meh, labāk nemaz nesākšu, citādāk palikšu vispār bez naudas. Piena paviljons… daudz, daudz siera. Cidoniju sukādes! Es gribu, gribu, gribu! Nopērku. Vaska svecītes. Mur. Nopērku trīs vismazākās par 10 santīmiem gabalā. Viņš nopērk šūnu medu. Nedaudz. Našķis. Man patīk, bet ne tik ļoti. Gribētos vispār kādu jaunu medus burciņu, bet jāizēd vispirms tā, kas stāv mājās. Zivju paviljons! Tik daudz jauku atmiņu no bērnības ka uz šejieni devāmies ar omu. Parasti gan tikai pēc reņģēm un varbūt kādas butes. Reņģes tika vienmēr meklētas pēc iespējas svaigākas un bija domātas kaķenei vārdā Pūka. Toreiz nezināju, ka zivis nav īsti piemērota barība kaķiem. Nav jau roņi, kā mēdz kāds man pazīstams cilvēks, kura identitāte man pēkšņi izkritusi no prāta. Es gribu skumbriju ar ķiplokiem. Neviena smuka gan tuvumā nerēgojas. Viņš nopērk žāvētus(kūpinātus?) laikam mencu ikrus. Vļeh! Nu labi, garšo tīri labi, bet tā konsistence ir neciešama. Es nopērku svaigu puslasi. Astes daļu. Būs daudz gardu laša steiku. Agrāk oma bieži pirka lasi, ko mājās sadalīja, iesālīja, sadalīja pa porcijām un ielika saldētavā, no kurienes ik pa laikam tika izņemts un uzcepts.

Ejam mājās. Jau trešo reizi šodien dodos cauri tunelim, kas ved uz/no Stockman. Saksafona skaņas. Titānika melodija. Vispār pie kājas, kas par melodiju, jo ar saksofonu gandrīz jebkas izklausās burvīgi. Mēteļa kabatā kaut kādas kapeikas mētājas. Tagad tās ir muzikanta futrālī (cerams, ka pareizi uzrakstīju šo vārdu, jo zinu, ka dažs labs par šo reiz jauki sastrīdējās). Pa ceļam izejam caur Berga bazāru. Patīk turienes sajūta, kad esmu Rīgas sirdī, bet ir klusums. Labprāt tur kādreiz dzīvotu. Aulus veikaliņš… jāieiet viņā beidzot. Tik daudz dažādu alu es laikam neesmu redzējusi. Jautrākais, ka nevienu no viņiem pat neatpazīstu. Zinu, ka man vispār mēdz garšot porteri, tāpēc par tādiem arī apjautājos pārdevējam, kas krāmē plauktos jauno piedāvājumu. Tiek nedaudz apstāstīts par galvenajām atšķirībām. Tiek ieliets degustēšanai porteris ar austeru piedevu. Jā , tiešām austeru. Wtf, bet garšīgs. Daudz interesantu garšas nianšu. Divi dažādi tiek nopirkti. Cerams, ka būs labi. Vai arī, ka nebūs, jo tad man nebūs jāatgriežas tajā veikalā ar vēlmi iegādāties vēl kādu.
Un esmu mājās. Sadalu lasi. Hmm, jāuzvāra zivju zupa. Nekad neesmu to darījusi. Man parasti ļoti garšo šo zupu buljons, bet neciešu, ka tās parasti top no ļoti treknām zivju detaļām, piemēram, lašu vēderiņiem. Manā pasaulē tā ir diezgan neēdama substance. Tā kā taisu šodien pati, tad zupa nebūs trekna. Rezultāta zupā peld tik daži liesi laša gabaliņi. Ir gardi. Ir tiešām gardi. Izskatās, ka viņam arī garšo. Laikam jau reizēm man sanāk kaut kas gards.

Pagaidām tiešām murvīga diena. Labākais ir tas, ka tā nebūt vairs nav beigusies. Nedaudz žēl gan, ka neviens random dzērājs man šogad neuzdāvināja nevienu tulpi. Tas kaut kā mēdz būtu īpaši mīļi, kad puķes tiek saņemtas no cilvēkiem, ar kuriem nekad nav bijusi un visdrīzāk nekad arī nebūs nekāda darīšana.

* * *

Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry