Vispirms sīkās aizrautīgi stāstīja cik kruta bija bluķa vilkšana un ka vajag mazpilsētā arī bluķi vilkt un dedzināt un tur sadedzināja visu slikto kas šogad bijis. Rakstījāt? Nē, mēs taču nemākam rakstīt, es zīmēju! Un tad simts metrus tālāk kad viss pēkšņi bija slikti kaut kāda sīkuma dēļ sāka aurot 'es tevi uzzīmēšu un zīmējumu iemetīšu pie bluķa'
Man ļoti patika vienas folkloristes teksts, ka bluķis nav nekāda miskaste, kur sagrūst visus grēkus :-)
Tas tā par rituālu pielāgošanu mūslaikiem, bet, zinu, zinu bērnudārzā un skolā tā māca.