esmu uzjautrināta. šonakt sapņoju par to, kāda kuram Augstākās Izglītības Padomes locekļiem alga un ka viens no viņiem (galvenais, ar vistūkstošākajām algām) pēc pieraksta un arī faktiski dzīvojot uz centra un Maskačkas robežas, dzīvokļa logi no ārpuses necili, daļa aizsista ar skārdu. tad nu mēs spriedām varbūt viņam liels kredīts jāatmaksā. vai sievai māja labā vietā. vai bērni mācās ārzemēs un tad man bija sunītis, kas jāved laukā čurināt nav taisnības. šis būtu kautskis   vai vismaz  unpy cienīgs sapnis. bet atnāk pie manis, kas nemaz nezin vai tāda iestāde tiešām pastāv

šķiet man patīk visas dziesmas ar simtu. 100 baltas dvēseles, 100 sapinušās domas (Kārlis Kazāks), tikai mīļākā Ziemsvētku dziesma nevis par simts, bet tūkstoš krismasiem

mani visu laiku nomocīja eksistenciālas dabas pārdomas. tātad ir skaistākais dzejolis pasaulē. nu, varbūt ne skaistākais, bet viens no mīļākajiem. nu tā, ka katru reizi lasot pirksti un sirsniņa saraujas čokurā un katru vārdu izgaršo kā konfekti
un es visu laiku domāju, ka tik skaistai dzejai grēks būt iesprostotai mazas tirāžas grāmatā (lai cik brīnišķīga tā nebūtu. arī noformējumā), ka vajadzētu mūziku un dziesmu. bet vajadzētu pareizos mūziķus, lai nesapurgā
un tagad man ir plāns: jāsaved ansamblis Manta ar Sergeja Timofejeva "Gandrīz fotogrāfijām". ja viņi paši izdomātu dziedāt "Vīriešus" es vispār (piedodiet, lasītāji) čurātu karstu
man pat nebūtu viņiem žēl to domu iedēstīt, pa pastu nosūtot savu vienīgo grāmatas eksemplāru. ja man tāds būtu, protams