mani visu laiku nomocīja eksistenciālas dabas pārdomas. tātad ir skaistākais dzejolis pasaulē. nu, varbūt ne skaistākais, bet viens no mīļākajiem. nu tā, ka katru reizi lasot pirksti un sirsniņa saraujas čokurā un katru vārdu izgaršo kā konfekti
un es visu laiku domāju, ka tik skaistai dzejai grēks būt iesprostotai mazas tirāžas grāmatā (lai cik brīnišķīga tā nebūtu. arī noformējumā), ka vajadzētu mūziku un dziesmu. bet vajadzētu pareizos mūziķus, lai nesapurgā
un tagad man ir plāns: jāsaved ansamblis Manta ar Sergeja Timofejeva "Gandrīz fotogrāfijām". ja viņi paši izdomātu dziedāt "Vīriešus" es vispār (piedodiet, lasītāji) čurātu karstu
man pat nebūtu viņiem žēl to domu iedēstīt, pa pastu nosūtot savu vienīgo grāmatas eksemplāru. ja man tāds būtu, protams