kaut kur kāds no zobratiņiem negriežas pareizi. diemžēl

24. septembrī 20:00 Sanktpēterburgas grupa Spļin uzstāsies naktskluba LA Rocca (!!!) koncertlaukumā ar vienīgo koncertu Latvijā.

kad Ronjai, laupītāja meitai ziemā kāja iebruka rumpaunīša mājiņā, rumpaunītis satraucies izskrēja laukā, draudēja viņai ar kūju un sauca "Kam viņ' tā dar'? Kam viņ' tā dar'?" un tagad es lasu grāmatu, skaistu, gudru grāmatu ar kokainu tulkojumu, kas diezgan bojā teksta eleganci un man tāpat kā rumpaunītim gribas sauk "Kam viņ' tā dar'?!!!"

atcerējos šīs nakts sapni. bija auksts, zeme jau sasalusi, tur, kur autoosta bija deju placis, visi dejoja tautas dejas deju kluba "Danči" stilā, es biju no kaut kurienes atbraukusi, Maskačkas spēlmaņi spēlēja tā, ka kājas mierā nestāvēja, tad mēs visi metāmies mežonīgos dančos, Dzintars Briedis un meitene sarkanā kleitā rādīja paraugdemonstrējumus, visādi cibiņi virpuļoja, lēkāja un griezās, bija tik jautri un es bučojos ar ko pagadās, tikai ar begemotsu ne, tad visi turpināja dejot, es arī un tad izrādījās, ka tās ir nevis tautas dejas, bet dejas īru stilā ar kāju pieciršanu un brašiem palecieniem, tikai kājās visiem ir slidas un autoostas busu stāvlaukums pārvērties par slidotavu, bet visi turpina dejot tā ka ledus un dzirksteles šķīst, fonā fjokla kā tāds ārzemju salavecis sauca "Hohohohoi" un rasbainieks rādīja pirueti tā, ka rozā tilla balerīnu svārciņi pacēlās un aizsedza seju, varēja redzēt tikai lillā legingus, baltās slidas un fantastiskos palecienus, es turpināju bučoties ar ko pagadās, kamēr balss no aizkadra sauca "neraate! tev jābūt prātīgai", bet es domāju, ka esmu piekususi no būšanas prātīgai, pagriezos uz centrāltirgus paviljonu pusi, debesis bija melnas ar spožām zvaigznēm, paviljoni no iekšas mirdzēja zeltainā krāsā, pie manis pienāca kāds, ar kuru es vēl nebiju skūpstījusies, tad pasaule pārstāja griezties, iestājās klusums un romantika, es domāju, par to, cik stulbi ir bučoties ar ko pagadās, ja var skūpstīties TĀ, un cik vispār es esmu bijusi stulba un tad, kad grasījos atvērt acis, pavisam neromantiskā kārtā aiz sienas ļaunais kaimiņu sīcis sāka brēkt tā, ka neraate gultā bija sēdus, pārbaidīta gandrīz līdz sirdstriekai un satriekta, ka tagad nav ne jausmas, kurš nu bija tas liktenīgais bučotājs

Ērikam Ādamsonam 'Abakuka krišanā' ir tā epizode, ka varonis ieiet veikalā, lai nopirktu baltas kurpes savai līgavai (kuras viņam, protams, nav) un saka, ka viņai ir lielas, ļoti skaistas pēdas. tikko vienā no grāmatām, kuru lasu, autore tik skaisti uzrakstījusi par mazām krūtīm, ka kūstu un izkūstu. kādēļ mums vienmēr jāiedomājas, ka skaists ir tikai kaut kas 'pareizajā' lielumā.

"Viņa ienāca pa mazajām durtiņām, pa labi, kad skatās uz miksēšanas pultīm. Staigādama uz pirkstu galiņiem, viņa izskatījās tā, it kā grasītos atvainoties, un viņai mugurā bija balts krekliņš ar pavisam smalkām plecu lencītēm. No turienes, kur stāvēju, proti, aiz stikla, es nevarēju uzreiz ieraudzīt viņas seju, taču, meitenei apsēžoties, es ievēroju, ka viņai ir pavisam mazas krūtis, un man sagribējās tās noglāstīt."
Anna Gavalda "Ambra" ("Es gribētu, lai kāds mani kaut kur gaida" R: Atēna, 2005)

džinsās caurums, lādētājs pazudis, diena pilnīgi izniekota

Turpinājums: naudas nav, ēst negribas, vadi dzīvoklī mazliet sakusuši, bet nevienam vēl nav piezvanīts
Secinājums: visssliktiirbesis.
un sāpes labajā sānā pielikuma rajonā, bļe. nevis stipras, bet nomācoši pastāvīgas jau otro dienu pēc kārtas un es zinu, ka tas ir pielikums, jo toreiz feldšere mani tā izspaidīja, ka man uz mūžiem skaidrs, kur olnīca, kur pielikums, kur vienkārši sāns, bet negribas arī iet pie ārsta un klausīties, ka tā jau reiz ir bijis, ka nekas nopietns viss normāli, jāpaciešas un ja kļūst nopietni, tad gan jārikšo uz rengenu


un vēl bērnu bibliotēkas priekšā tieši pretī vecajai vidusskolai ņem un nozāģē liepas. stulbie pidriķi, kaut viņiem zaļie uznāktu!

dārgā draugu lapa! labās rokās atdošu šitento grāmatu /saīsinātā versija, ar komentāriem krievu valodā/ par smaidu, kaķu konserviem (sausbarību) vai apmaiņā pret Dr.Toma Dūlija "Degošo kalnu" vai grāmatu "Toma Dūlija pēdējas dienas"

man vienmēr ir šķitis (varbūt bērnībā redzētas filmas, kuras nosaukumu nezinu, sižetu neatceros, dēļ), ka sievietei ir jābūt drīzāk šarmantai nekā skaistai, ko līdz, ja viņa ir skaista, bet tukša. bet, ja māk /un es apbrīnoju tās, kurām tas padodas viegli/, tad var vīrieti aptīt ar pirkstu, panākt ka viņš katru vēlēšanos nolasa tev no acīm pirms tā ir izteikta un dara visu, ko palūdz un ir laimīgs, ka var piedalīties, kaut ar viņu par lupatu pataisītu. ir tādas sievietes, es arī gribētu tāda būt, bet man nesanāk, es esmu pārāk paranosika un tieša, man trūkst maiguma un iecietības, esmu pārāk sarkastiska

tieši šodien man ir šausmīgi žēl, ka es tāda neesmu, tad es varētu piezvanīt kādam vīrietim, ķircinoši apvaicāties ko viņš ieplānojis rītdienai. nezinu, viņš teiktu cerot, ka piedāvāšu dienu pavadīt kopā. un es piedāvātu arī: ķert uz barot un mazgāt un attārpot pagalma un blakuspagalma kaķus un vest viņus operēt

šodien gāju uz kaimiņu iekšpagalmu barot balto skaisto bomžkaķīti (kaut gan bomzis viņš nav - dzīvot ir kur, tikai nav cilvēka blakus un ēdiena trauciņā), izrādās tur ir vēl divi, no kuriem viens - skaista trīskrāsu kaķene, droši vien izmesta, jo ar tiem abiem, kas nepārprotami ir bomzīši, jo piemājas šķūnīšos par tādiem piedzimuši, nedraudzējās un, kamēr skatījos kā tie abi ēd, pienāca, pieglaudās un murrāja, kažoks skaists, tīrs, var redzēt, ka zvēriņš bijis mājas mīlulis, negribēja laist mani prom, tāds zvēriņš, kam mīļums svarīgāks par ēdienu

ja tantei būtu riteņi, tad viņa būtu trolejbuss