4. Septembris 2009
man vienmēr ir šķitis (varbūt bērnībā redzētas filmas, kuras nosaukumu nezinu, sižetu neatceros, dēļ), ka sievietei ir jābūt drīzāk šarmantai nekā skaistai, ko līdz, ja viņa ir skaista, bet tukša. bet, ja māk /un es apbrīnoju tās, kurām tas padodas viegli/, tad var vīrieti aptīt ar pirkstu, panākt ka viņš katru vēlēšanos nolasa tev no acīm pirms tā ir izteikta un dara visu, ko palūdz un ir laimīgs, ka var piedalīties, kaut ar viņu par lupatu pataisītu. ir tādas sievietes, es arī gribētu tāda būt, bet man nesanāk, es esmu pārāk paranosika un tieša, man trūkst maiguma un iecietības, esmu pārāk sarkastiska
tieši šodien man ir šausmīgi žēl, ka es tāda neesmu, tad es varētu piezvanīt kādam vīrietim, ķircinoši apvaicāties ko viņš ieplānojis rītdienai. nezinu, viņš teiktu cerot, ka piedāvāšu dienu pavadīt kopā. un es piedāvātu arī: ķert uz barot un mazgāt un attārpot pagalma un blakuspagalma kaķus un vest viņus operēt
šodien gāju uz kaimiņu iekšpagalmu barot balto skaisto bomžkaķīti (kaut gan bomzis viņš nav - dzīvot ir kur, tikai nav cilvēka blakus un ēdiena trauciņā), izrādās tur ir vēl divi, no kuriem viens - skaista trīskrāsu kaķene, droši vien izmesta, jo ar tiem abiem, kas nepārprotami ir bomzīši, jo piemājas šķūnīšos par tādiem piedzimuši, nedraudzējās un, kamēr skatījos kā tie abi ēd, pienāca, pieglaudās un murrāja, kažoks skaists, tīrs, var redzēt, ka zvēriņš bijis mājas mīlulis, negribēja laist mani prom, tāds zvēriņš, kam mīļums svarīgāks par ēdienu
ja tantei būtu riteņi, tad viņa būtu trolejbuss