Man patīk joki. Īpaši tāds padrūms humors (šad tad arī dažādā ziņā politnekorekts), mammai humora izjūtas nav, tēvam, vecamammai, vīram arī tāds melnais. Gadās ik pa laikam apvainoties, tad atkal pāriet.
Nu jā, bet kad vecamammai stāstīju, ka pēdējā laikā man vairs nav iekšā sīkiem taisīt tā un šitā un veselīgi un garšīgi un sabalansēti un uz galvas stāvot, jo bija karsts un tāpat neko neēda, tad nu ēda maizītes (t.sk. pliku maizi ar ūdeni. Kas man neizklausās slikti, jo man ļoti garšo rupjmaize, es šo ēdu kad man ir slikta dūša, šķebina jebkāda iemesla dēļ, ir stresa neēšana, nav laika, bet manai vecamammai pavisam šausmīgi, viņai tas ir kas neiedomājams, ja ēd maizīti, tad kaut ko pa virsu, ja baro bērnus, tad speciāli atsevišķi gatavotu Kaut Ko). Tad viņa nosmējās, ka man atņems mātes tiesības, es nosmējos, ka nezināju, ka mātei ir arī tiesības, ne tikai pienākumi.

Nu jā, bet rūgtumiņš ir palicis. Tas bija labs joks un smieklīgi un nebija domāts nekā Tā, bet man tā ir tik ļoti sāpīga vieta ar ik pa laikam kādai radu neirozei (es visu nakti negulēju, kāds kādam kaut ko ir pateicis par kādu no maniem bērniem, tādēļ es tagad miegā tiem vai tev Uzstādīju Diagnozi), kas pa virsu kaimiņu teroram gada garumā par to, cik es sūdīga māte, ka man tur ir pušums un jēlums un pāpīte. Un es nezinu vai pat ja man tam būtu nauda un laiks un motivācija, tur vispār ko var darīt