esmu nikna un nogurusi un frustrēta. un man jeibogu līdz brošai tas, ka citiem ir vajadzības un VAJADZĪBAS tikai man nekā, visus pabarot, apkopt, aptekāt, apčubināt, visu laipni, klusi un maigā balstiņā

ar prātu es saprotu, ka neesmu izgulējusies, ka neesmu ēdusi pusdienas (un vakariņas); pirmo reizi 10+ gadu laikā liels katls (2,5l) ēdiena pa tiešo aizgāja kompostā (labi, ka kompostā nevis podā); es nedabūju vakara kafiju, jo gaidīju (ar maisu) kamēr mani nomainīs pastaigā pie ratiem. nē, nu dabūju jau to kafiju, tikai aukstu un riebīgu un ar aukstiem trekniem penkokiem un atkal ir 7 l piedeguša ievārījuma ar aizdomīgiem vākiem, turklāt pēdējās burkās tika liets remdens tas ievārījums; bērna mantas vēl neesmu sākusi sakārtot, istabā grīdu mamma kā solīja neizmazgāja un šodien pati nepaspēju, jo vecmamma aizmirsa, ka apsolīja tobrīd pieskatīt bērnu. un mana diena vēl nav beigusies, sīko pabaros, tad viņš jāmidzina un vēl pie visa tā nelaimīgā suņa kāja. un ar prātu es saprotu, ka vīrietis citā pilsētā un pēc darba vēl plēšas pušu manā labā, ka no cilvēka, kas raujas trijos darbos nevaru gribēt lai man iedod 'brīvdienu', ka vecuma demence vecmammu ir skārusi ļoti, bet šobrīd man gribētos mazā kamoliņā ielīst kādam azotē, lai mani palutina, lai mani apčubina, jo man ir mēnešreizes, pēdējo divu mēnešu laikā neatceros pēdējo reizi, kad būtu atpūtusies, priekšā divas diennaktis sasprongtas krāmēšanās un kārtošanās un man viss tā besī, ka nokliegties 'es arī esmu cilvēks, bļe'