nav neviena..
nav neviena..
- 20.10.26 20:20
- viņš teica, ka man nav tik daudz nobrāzumu un zilumu, jo mēs paliekam prātīgāki. apaugam ar pieredzi un mūs tik viegli vairs nav savainot. un es gribētu tā domāt, bet tas resnums, tie tauki, tā mazkustība, tas mazrisks, tā neeksperimentēšana, tā apaugšana ar slinkumu, ar komfortu.. mmmmmmmmmmmmmmmmmmm...o! kūciņa!
-
jau 2 irnocitē domu
- 20.10.26 10:17
- sabiedēju bērnus ar savu skaļo elpošanu. likāš tik daudz gaisa un kampu to cik varēdams un rokas turēju gan mutes, gan sirds un likāš slīkstu, bet bez ūdens. esmu uzvalkā un cilvēki apkārt melnā sarkanām acīm. vēl meklējot gaisu un skatoties apkārt, un šad tad ieklepojoties redzu rosolu bļodas un ziedus. svecītes un cilvēkus ārā pīpējot. sākumā likās esmu augstā gultā, bet tagad redzu ka zārkā. esmu pamodies no beigtajiem, bet kur ir nāve, tur paliek nāve. redzu stūrī guļ tāds pavecāks kungs. tikko nomira no bailēm.
-
jau 0 irnocitē domu
- 20.10.26 09:32
- mums nav naudiņas. jānovelk apavi un jāskrien. caur upēm un mežiem, kā rogainingā. kā kauties ringā, bet nav pretinieku. nav prieku, nav bēdu. es ēdu pa ceļam uz takām. man blakām ir tikai domas. neviens somas, kur ielikt, ko atrodu. atdodu visu, kas nejauši pielīp. "Iedod pīp", kāds vecajs uzrunā. Tādā domu dunā es knapi dzirdu. Zirgu pamanīju pēdējā brīdī skrienam. Vienam ir labāk, kad briesmas. Liesmas apkārt, bet var domāt tikai par sevi. Sevi vairs neatceros, tik daudz noskriets. Saulriets iededzina vēlreiz rētas līdz pazūd tumsā.
-
jau 0 irnocitē domu
- šobaltdien
- 20.10.26 09:15
- Bērnībā, pirms gāju gulēt, es paostīju savas kājas. varbūt mamma teica, ka briesmonīšiem zem gultas nepatīk smaržīgas kājas vai cits superieradums ielidoja galvā no bērnudārza vai skolas. tas bija kādu laiku aktīvi, tad ik pa laiciņam. bet tad es izdomaju ka pārbaudīšu un vienu kāju nemazgāju speciāli un liku ārā no segas. sākumā bailīgi bet pēctam jau ieradumā.
[iespējami divi nobeigumi šeit]
1) Un tā vēl šobaltdien man nepieciešams izbāzt vienu kāju ārā, lai aizmigtu.
2) un tā vēl šobaltdien es nemazgāju vienu kāju.
-
jau 0 irnocitē domu
- 20.10.26 09:14
- rīt es sākšu skriet un piezvanīšu visiem baložiem atvanoties.
-
jau 0 irnocitē domu
- 23.9.26 19:10
- Manu miegu pamodināja pirmajs sniegs. ļodzīgās durvis sasvērās vēl vajrāk tuvāk zemej un nācās vispirms tās notīrīt, salabot, samīļot un sabučot. Mamma iemācīja sabučot majzi pēc nokrišanas/pacelšanas. Tēts pēc salabota darba ar buč salauzto. mammu viņš pēc mēnešiem dzeršanas nesalaboja un pats nesalabojās. es nedzer, bet kauties varu, ja kāds atnāk tuvāk par manu hektāru robežu. Redzu arī pēdas, ka gāju naktī uz podiņu, bet neatceros. šis triks - stajgāt naktī kaut kur parādījies nesen. vienu rītu pamodos ar asiņajnu lapsu apķēris. likās vēl bij dzīv, bet laijst vaļ nedrīkst. kāds bij pāris vistas nokodis nesen. es piesēj to reksim netālu, bet laj nesanāk kautiņš. galu galā viņa pārgrauza to virv - daudz vajrāk ciena brīvību nekā reksis. Es saprotu Reksi, bet kopš lapsas vajrs neļaujas apskāvieniem. Kā vispār sniegs mani vaŗēja pamodināt? varbut kaut kas cits. jāiet kauties.
-
jau 0 irnocitē domu
- 23.9.26 13:56
- oo, jāā
deguns paskatās radio
viļņus
un ieslēdz sērfošanas dežūru.
trīspadsmit joki aizslēdz vārtus
no naktsmītnes izlidos rīt miegaini
baloži.
kardio ar džimbadiju ievelkas līdz jaunajam
gadam un nav ko teikt.
rīt krusa, snūzzz
-
jau 0 irnocitē domu
- 23.9.26 10:55
- man kultūrkapitāla fonds
uzrakstīja, ka man nav:
- izglītības
- ticamības
- un oriģinālas idejas
lai taisītu mākslu.
es ākstos - viņuprāt.
un šis nav 'diss'
es tikai domāju skaļi,
kuram drīkst taisīt mākslu.
es alkstu - manuprāt.
ha, tu drīksti, bet finansējums
nav jums.
uzvelc mūsu krekliņu
esi mūsu komandā
iešēro savas asinis ar mums.
es dzirdu šef, kā-kā-ef.
-
jau 1 irnocitē domu
- sausi
- 23.9.26 10:17
- mēs rakstām
ne jau lai sistu
(lai gan arī)
, bet pateiktu
netieši,
kā mēs jūtamies
introverti vergi
savām emocijām
ar ķēdēm uz mēles
mēs ejam pa dēli
lai ielektu un
varbūt izpeldētu
sausi.
-
jau 0 irnocitē domu
- 3.8.26 22:52
- es nopirku divas paciņas, bet parasti es pērku vienu un izejot ārā no veikala nesapratu kāpēc nopirku divas. otru iemetu neērtajā kabatā, jo ērtajā pa rokai pēc kārtas pirmo nopirkto. es nezinu kāpēc man tas šķita svarīgi bet es respektēju pirmpirkto ka tā nonāca pie manis pirmā. lai gan bija godīgi sasniegts balanss abās kabatās, tas viss likās neērti. nebij balanss ieradumā. neērtajai kabatai bija jābūt neērtai un bez balansa - tas lika man justies ērti. ne gluži ka "lika" lika, bet es tā jutos. pierādīt es to nevaru tāpēc nevienam neteicu, jo tikai uz pierādījumos balstītu sajūtu es varu dzīvot. es iztērēju visu iekš paciņas divreiz ātrāk nekā parasti, lai ātrāk tiktu vaļā no disbalansa. piedāvāju citiem. ja kāds prasīja, tad piešķīru div via trīs. mans satraukums un nagu graušana (sagraut mājas)[, grauzšana, graužšana, grauž-sānā] biedzās līdz ar pēdējo. ou jeee, brīvība ir ieradusies ar lielu karogu. es svinīgi pārcēlu otro uz īsto kabatu! 2 par 1 cenu ir sabojājis man pirmo dienas daļu. tagad. beidzot. viss ir mans. HhHhHHaaaaa, manssssssssssss
-
jau 0 irnocitē domu