rūsganais sprakšķis

Mugura izdomāja, ka pienācis laiks monoizrādei vārdā Trūcīte.

nu, es tā pieņemu nosaukumu pēc atmiņām no 2018.gada jūlija - tagad esmu gudrāka un zinu, ka nevajag atgulties uz grīdas, jo piecelties nevarēs.

nav skaidrs, ko darīt vispirms, prasīt ĢĀ nosūtījumu uz magnētisko vai ko. toreiz bija ģimenes ārstu streiks un es braucu uz gaiļiem uzņemšanā, bet tur man tikai izrakstīja čupu zāles un teica iet pie neirologa, kurš izrakstīja citu čupu zāles un teica iet uz magnētisko un pēc magnētiskās atzvanīja, ka tur nekas tāds nav, šmorla trūcīte, nekas nopietns.
(piebildīšu, ka tas bija jauns čalis, kam izskatījās viss pofig un, kurš papildināja manu viedokli, ka jaunajiem ārstiem viss pohuj un pie tādiem labāk neiet)

Nepadomājiet, ka es tagad ēdīšu tikai fritētu džankfūdu, tas tik tā, reizēm. Visumā ieturu gandrīz vegānu fronti - pagājušonedēļ ēdu kāpostu sautējumu ar saceptu tofu
tagad iešāvu krāsnī ķirbi un katlā vārās sojas bumbiņas.

apbrīnojami, cik daudz dienām sanāk, ko ēst, ja ēd viena pati, lol

un, lai remdētu skumjas, es sataisījos ēst - nesmejieties par mani, ja, ka es tikai šonedēļ atklāju, ka tofu ir ne tikai tas zīda, bet arī tas cepamais - tātad, man šausmīgi gribējās uzcept sev tofu, bet, protams, rajona mego tādas dīvainības netirgo (izstaigāju visu veikalu 2x)

nopirku vīnu. daudz.

ir pozitīvi aspekti - ēst nav jāgatavo ziloņa porcijās un katru dienu nujeb, vienu dienu jāgatavo, bet tad trīs nav.
aplaimoju sevi ar turku zirņiem spinātos un apceptu marinēto tofu ar sinepju sēklām. kas būtu bijis vienai ēdienreizēm, man tagad sanāks trim dienām.

Mans kuņģa vadītais barošanās stils rudeņos prasa ēst sīpolu.
Tā arī šodien vēlajās brokastīs sev uzservēju graudaino biezpienu no Lidla (ļoti labs) ar tomātiem un vienu nelielu sīpolu.
Tagad jau pusstundu diezgan nožēloju šo lēmumu.

Jautājums - vai ir kāds veids, kā ar to cīnīties?

Dīvāns ir ar sistēmas šķidrumu, lampa un grīda ir ar sistēmas šķidrumu, cik daudz no tā tika zemādā, baigi nav skaidrs.

Cilvēkiem, kas tik ļoti nevar medicīnu, varbūt nevajag mājlopus.

saspendoju tviteri, labāk tomēr drunk tweets laist cibā, ne

Es esmu tik nogurusi no tā, ka viss ir slikti.
Mēģināju izdzēst tviteri, lai vismaz tur stulbības nerakstu, bet nezinu paroli.

Rīt ofisā sapulce.
Nezinu, saulesbrilles vai ko.

uznācis melnais pleķis.

nekam nav jēgas, iet apgriezt noziedējušās rozes nav jēgas, pacelt lietus sagāztās malvas un pelašķus nav jēgas, apliet tomātus un petūnijas podos nav jēgas

varu piespiest nofuncionēt pamatlietas, respektīvi, piecelties ap pusdienslaiku un pabarot lopus, uz brīdi imitēt dzīvi normalis, ielikt instagramā vai tviterī storiju, bet arī tas paliek arvien grūtāk.

Well, let’s see how it is with that Answer to the Ultimate Question of Life, the Universe and Everything.

Gribēju izstalkot draudzenes crush, piereģistrējos tinderī.
Secināju, ka ir tik daudz skaistu sieviešu.
Nomainīju uz straight un secināju, ka manā vecuma grupā ir veci, resni veči.

Kā lai nomaina orientāciju?

Tad pēc stundas par šo atcerējos, gāju izdzēst profilu un tur 99+ laiki. Un man ir tikai 1 bilde, feiks vārds un nekāda apraksta.
Tiešām, kā lai nomaina orientāciju?

vakar brokastīs skābu kāpostu zupa, pusdienās skābu kāpostu zupa.
šodien brokastīs skābu kāpostu zupa, pusdienās skābu kāpostu zupa.
nolēmu, ka ēst to arī vakariņās būtu dīvaini.
uztaisīju bļodiņā skābus kāpostus ar skābu krējumu.

Vīrs apgāza manu teoriju, ka privātmāju rajonā drošāk, atgādinot, ka esam strap iekšlietu ministriju, vid un nbs

izdzīvoju! nebija viegli, pieļāvu stratēģiskas kļūdas outfitā, pīppauzē saģērbos pareizāk un kāju pirksti atgriezās.

( garāk )

Laivojot šajos ziemas apstākļos, kas ir vai nav jāvelk virs hidrotērpa?

pat, ja 99% manu cibas ierakstu nenonāk līdz klaviatūrai, pasaule būtu ļoti slikta vieta bez cibas

Brīvdienās uzrakstīja bijušā līgavaiña bijusī sieva (pirms manis un nesaistīti izbijusi)
Ka atradusi garàžā kasti ar lietām (ak, šīs modernās ģimenes) un, vai tās nav manas

Kastē izrādījās teoloģijas studiju materiāli, milzu apjoms ar laba līmeņa kora notīm, kāds jau pirms 20 gadiem bija Muklājs, un starp notīm padsmit lapas ar roku rakstītas piezīmes/vēstules manam pirmajam bf (ja par pirmo sauc to, ar ko ir sekss, kas manā gadījumā notika 22?23? gados)

Tai dienā man burtiski parāva uz augšu un nometu to visu stūrī. Tā, ka fiziski slikti. Obvs manas smadzenes strādā pēc principa aizmirsīsim visu asap

Šovakar, pie huiñas darbā un sākušamies mēnešreizēm, padomāju - kāpēc nepadarīt sev gauži?

Un man ir tik ļoti žēl sevis pirms divdesmit gadiem. Tas psiholoģiskais terors, noliedzot, ka mani krāpj un pagriežot vēl, ka es esmu tā, kas krāpj. I shit you not, es tur ar pildspalvu esmu uzrakstījusi - emocionālā vardarbība! Pat neticu tagad, ka esmu tad zinājusi tādu jēdzienu. Bet tas tiešām tas bija.

AAAAAAARGH.

Man tests negatīvs. Kā tas ir iespējams? Ja vēl es nejustos apslimusi, bet es jūtos.
Vīram ir 9.diena kopš simptomiem, 4tā kopš testa, kad ellē viņš skaitās izveseļojies, no kā tad man vēl 14 dienas ir karantīna? Jeb vēl taisīt testu?

Kā man šitas bardaks ir apnicis.

Paldies Kihelkonnai par testa vietu, tagad zinām, ka vīram ir kovids trešo reizi

Saistībā ar maniem sirmajiem matiem ar Vladu aizrunājāmies par zvēru miršanu un eitanāziju.

Brīdī, kad viņš stāstīja, kā palaidis savu suni un teicis tam, lai skrien brīvi, ilustratīvi pacēla kopā saliktas plaukstas kā uzpūšot ceļavēju, uz sekundi pazuda elektrība.